Par kādu tieši mīlestību tad mēs runājam? Lai nerastos pārpratumi un cilvēki neiedomātos, ka runa ir par jūtām un sentimentālu pieķeršanos, Svētajos Rakstos tiek lietots latīņu valodas vārds „dilectio“, kas drīzāk pauž stingru gribas apņemšanos. Tas nāk no cita latīņu valodas vārda — „electio“, proti, izvēlēties. Es vēl piebilstu, ka „mīlēt“ kristietim nozīmē „gribēt mīlēt“ — stingri nolemt Kristus vārdā meklēt to, kas nāktu par labu visiem cilvēkiem, bez jebkāda veida diskriminācijas, cenšoties, lai ikviens sasniegtu visaugstāko labumu, kas ir — iepazīt un iemīlēt Kristu.

Kungs mūs mudina darīt labu tiem, kas mūs ienīst un lūgt Dievu par tiem, kas mūs vajā un godu laupa. (sal. Mt 5, 44) Protams cilvēciski mēs varam just iekšēju pretošanos tuvoties tiem, kas, zinām — ja mēs to darītu, mūs atraidītu. Un tomēr Jēzus prasa, lai mēs neatmaksājam ļaunu ar ļaunu un lai nelaižam garām izdevību viņiem no sirds kalpot (kaut arī tas varētu nebūt viegli), un lai vienmēr par viņiem lūdzamies.

Šai „dilectio“ — tuvākmīlestībai piemīt īpaši sirsnīga nokrāsa, kad runa ir par mūsu brāļiem ticībā, it sevišķi par tiem, kas, tādēļ, ka tā to gribējis Dievs, dzīvo un strādā mums vistuvāk — mūsu vecākiem, vīram vai sievai, bērniem, brāļiem un māsām, darbabiedriem un kaimiņiem. Ja nebūtu šādas cilvēciskas pieķeršanās, cilvēciskas cildenas un tīras mīlestības, kas sakņotos Dievā un uz Dievu virzītos, nebūtu arī īstenas tuvākmīlestības.