Dzīvot tuvākmīlestībā

Būtu naivi iedomāties, ka praktizēt kristīgo tuvākmīlestību ir viegli, jo pavisam ko citu mums rāda mūsu ikdienas pieredze sabiedrībā un diemžēl arī pašā Baznīcā. Mīlestība mums liek to noklusēt, bet ja tā nebūtu, ikviens šeit varētu minēt ne vienu vien sašķeltības, uzbrukumu, netaisnību, aprunāšanas vai intrigu vērpšanas gadījumu. Šī realitāte mums vienkārši un pazemīgi jāatzīst un tad no savas puses jācenšas tā labot, ikvienam personīgi pieliekot patiesas pūles, lai nesāpinātu apkārtējos, neizturētos slikti pret saviem līdzcilvēkiem un aizrādītu — kad tas nepieciešams — otru nepazemojot.

Tuvākmīlestības trūkums Baznīcā nav jauna kaite. Vien dažus gadus pēc Kristus Uzkāpšanas Debesīs, kad gandrīz visi apustuļi vēl turējās kopā un kopā sludināja, un viņu starpā valdīja vispārēja dedzīgas ticības un cerības atmosfēra, bija daži, kas sāka novērsties no pareizā ceļa un aizmirst Pestītāja mācīto mīlestības likumu.

„Kamēr starp jums pastāv skaudība un ķildas“, korintiešiem rakstīja svētais Pāvils „vai jūs neesat miesīgi un nedzīvojat kā miesīgi cilvēki? Jo ja kāds saka: Es esmu Pāvila, bet cits: Es esmu Apolla, vai tad jūs neesat cilvēki“ (1 Kor 3, 3-4), kuri nesaprot, ka Kristus tieši tādēļ ir nācis pasaulē, lai izbeigtu jebkādu sašķeltību? „Jo kas ir Apolls vai kas ir Pāvils? Tie ir Tā kalpi, uz kuru jūs esat ticējuši tā, kā Kungs katram to devis.“ (1 Kor 3, 4-5)

Apustulis nenosoda daudzveidību. Viņš atzīst, ka Dievs katram devis savu dāvānu. (sal. 1 Kor 7, 7) Taču šai dažādībai būtu jākalpo Baznīcas kopējam labumam. Es tagad no sirds vēlos lūgt Kugam (ja vēlaties, pievienojieties manai lūgšanai arī jūs), lai Viņš nepieļauj, ka mīlestības trūkums sēj nesaskaņas Viņa Baznīcā. Tuvākmīlestība ir kristiešu apustulāta sāls. Ja sāls vairs nebūs sāļa, kā gan mēs varēsim nostāties pasaules priekšā ar augsti paceltu galvu un teikt, ka šeit — Baznīcā — ir Kristus!