Galvenais apustuliskais darbs, kas mums kristiešiem šajā pasaulē ir jādara un kas ir arī vislabākā ticības liecība, ir — ikvienam no savas puses censties, lai Baznīcā būtu jūtama patiesa tuvākmīlestības gaisotne. Kurš gan vēlēsies tuvoties Baznīcai, redzot tajā cilvēkus, kuri sludina Evaņģēlija labo vēsti, taču paši dzīvo nevis mīlestībā, bet gan savstarpējos uzbrukumos, neslavas celšanā un strīdos.

Tas ir ļoti viegli, pat moderni, ar vārdiem apliecināt mīlestību pret visiem cilvēkiem — ticīgiem un neticīgiem. Tomēr, ja to sakot, vienlaicīgi tiek darīts pāri paša brāļiem un māsām ticībā, šaubos vai te var runāt par ko vairāk kā vien liekulīgu pļāpāšanu. Turpretī,ja mēs mīlam „tos, ar kuriem mēs visi esam viena Tēva bērni, ar kuriem mūs vieno ticība un ar kuriem kopā esam vienas un tās pašas cerības mantinieki“ (Minucijs Fēlikss, Octavius, 31 (PL 3, 338), mūsu dvēsele aug un izplešas, un tajā iedegas karsta vēlēšanas kaut visi cilvēki tuvotos Kungam.

Es šeit atgādinu jums par mīlestības prasībām, taču kāds varbūt varētu nodomāt, ka tajā, ko tikko teicu, šīs tuvākmīlestības pietrūkst. Nekā tamlīdzīga. Varat man ticēt, ka bez jebkāda uzspēlēta ekumenisma, bet izjūtot patiesu svētu lepnumu, es biju ārkārtīgi priecīgs, kad Vatikāna II Koncilā ar atjaunotu spēku tika paustas Baznīcas rūpes nest Patiesību itin visiem, kas nošķīrušies no vienīgā patiesā Ceļa, ko mums rāda Jēzus. Es patiesi degu alkās, lai atpestīta tiktu visa cilvēce.