Es biju ļoti priecīgs un gandarīts arī tādēļ, ka no jauna apstiprinājumu guva apustulāts, kas ir tik tuvs Opus Dei — apustulāts ad fidem, kas neatstumj nevienu personu un pieņem itin visus — nekristiešus, atejus un pagānus, lai katrs saskaņā ar savām iespējām, varētu bagātināties no prelatūras garīgajiem labumiem. Lai to sasniegtu, bija vajadzīgs ilgs laiks, daudz ciešanu un uzticības, par ko jau citkārt esmu jums stāstījis. Tāpēc bez bailēm atkārtoju, ka, manuprāt, tās ir liekulīgas un melīgas rūpes — izturēties labi pret tiem, kas atrodas tālu, bet savus paša ticības brāļus mīdīt kājām. Es arī neticu, ka cilvēkam var patiesi rūpēt viņam nepazīstams bezpajumtnieks, kas mitinās uz ielas, ja paša mājinieku dzīve viņam ir pilnīgi vienaldzīga, jo tam neinteresē viņu prieki, bēdas un sarūgtinājumi; ja viņš necenšas savējos saprast un pievērt acis uz viņu trūkumiem, ja vien tie neaizvaino Dievu.