Numuru saraksts

Centīsimies savas sirds dziļumos vairot kvēlu vēlmi, spēcīgas ilgas sasniegt svētumu - pat ja mēs apzināmies sevī tik daudz trūkumu. Nebaidieties: jo tālāk mēs virzāmies iekšējā dzīvē, jo skaidrāk mēs saskatām savas nepilnības. Žēlastība mūsos darbojas kā palielināmais stikls, zem kura pat sīkākais puteklītis vai gandrīz nesaskatāms smilšu graudiņš var izskatīties milzīgi, jo dvēsele ir ieguvusi dievišķu jutīgumu, kamdēļ pat niecīgākā ēna apgrūtina sirdsapziņu, kas gūst prieku vienīgi Dieva dzidrajā skaidrībā. Saki to Viņam tagad no savas sirds dzīlēm: „Kungs, es patiesi vēlos būt svēts. Es patiesi vēlos būt Tevis cienīgs māceklis un sekot Tev bez jebkādiem nosacījumiem.“ Un tagad apņemies katru dienu atjaunot šos augstos ideālus, kas tevi šobrīd iedvesmo.

Ak, Jēzu, ja vien mēs, kas esam vienoti Tavā mīlestībā, būtu patiesi neatlaidīgi! Ja vien mēs spētu izpaust darbos tās ilgas, kuras Tu pats modini mūsu dvēselēs! Bieži sev jautājiet: „Kādēļ es atrodos šeit virs zemes?“ Tas jums palīdzēs jūsu centienos savus ikdienas uzdevumus paveikt iespējami pilnīgi un ar mīlestību, un rūpēties par mazajām lietām. Pievērsīsimies svēto piemēriem. Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs — ar miesu un asinīm, ar saviem trūkumiem un vājībām —, tomēr Dieva mīlestības dēļ viņi iemācījās uzvarēt un pārvarēt sevi. Pārdomāsim viņu dzīves un līdzīgi bitēm, kuras no katra zieda ievāc vērtīgu nektāru, mācīsimies arī mēs no viņu cīņām. Mācīsimies atklāt tikumus cilvēkos, kuri ir mums apkārt un kuri māca mūs ar savu darba mīlestību, savu pašaizliedzību, savu prieku; nekavēsimies tik ļoti pie viņu trūkumiem; atcerēsimies tos vienīgi tad, ja tas būs absolūti nepieciešams, lai brālīgi palīdzētu viņiem laboties.

Tomēr gadās, ka daži cilvēki (viņi ir labi vai varbūt mums vajadzētu teikt „gandrīz labi“ ļaudis) ar vārdiem sakās kalpojam tam, lai izplatītu mūsu ticības skaisto ideālu, taču dzīvē savā profesionālajā jomā rīkojas pavirši un bezrūpīgi — kā īsti vējgrābšļi. Ja mums gadās sastapt kristiešus, kas tādi ir tikai vārda pēc, mums viņiem jāpalīdz — sirsnīgi, bet nepiekāpīgi. Ja nepieciešams — ņemot palīgā to evaņģēlisko praksi, ko pazīstam kā brālīgo aizrādījumu. „Brāļi, ja kāds cilvēks ir kritis grēkā, tad jūs, kas esat garīgi, lēnprātības garā pamāciet viņu, un lūko pats sevi, ka arī tu netiec kārdināts! Cits cita nastas nesiet, un tā jūs izpildīsiet Kristus likumu.“ (Gal 6, 1-2) Un ja vēl bez tā, ka šie cilvēki sakās esam katoļi, viņi ir arī gados vecāki, ar lielāku pieredzi vai atbildību, mums ir vēl jo lielāks iemesls runāt ar viņiem un dot labu padomu — līdzīgi kā to dara vecāki vai skolotājs — nepazemojot, bet cenšoties panākt, lai viņi mūsos ieklausās, lai sasniedz labus panākumus savā profesionālajā darbā.

Ir vērts mierīgi pārdomāt svētā Pāvila dzīvesveidu. Tas, tēlaini izsakoties, mūs „garīgi sapurina“: „Jo jūs paši zināt, kā jums jāseko mums, jo mēs, būdami pie jums, nebijām nekārtīgi!

Un neviena maizi par velti neēdām, bet dienām un naktīm pūlējāmies un strādājām savu darbu, lai nevienu no jums neapgrūtinātu, Ne tāpēc, ka mums nebūtu tiesības uz to, bet lai mēs rādītu jums priekšzīmi, kurai jums jāseko. Jo arī tad, kad bijām pie jums, mēs jums aizrādījām, ka, ja kāds negrib strādāt, tas lai neēd.“ (2 Tes 3, 7-10)

Vai atceraties līdzību par žēlsirdīgo samarieti? Tur viņš gulēja ceļa malā — kāds nabaga cilvēks, ko laupītāji bija piekāvuši un apzaguši, atņemot tam visu līdz pēdējam. Pa šo ceļu gadījās iet gan kādam Vecās Derības priesterim, gan vēlāk — levītam, taču abi pilnīgā mierā pagāja nelaimīgajam garām. „Bet kāds samarietis, iedams savu ceļu, nonāca pie viņa un, to ieraudzījis, apžēlojās. Un tas, piegājis klāt, apsēja viņa brūces, ieliedams tanīs eļļu un vīnu, un, uzcēlis viņu savā lopā, aizveda to mājvietā un rūpējās par viņu.“ (Lk 10, 33-34) Pievērsiet uzmanību, ka šo līdzību Kungs nestāda kā piemēru tikai kādām atsevišķām, izredzētām dvēselēm, jo tūlīt pat piebilst, atbildot cilvēkam, kurš Viņu uzrunā, un arī ikvienam no mums: „Ej, un tu dari tāpat!“ (Lk 10, 37)

Tāpēc, kad sava paša vai arī kāda cita dzīvē pamanām ko nelāgu, kaut ko, kam nepieciešama garīga un cilvēciska palīdzība, ko mēs, Dieva bērni, varam sniegt un kas mums jāsniedz, vispatiesākā apdomības izpausme būs — rīkoties, nevairoties no visu vajadzīgo līdzekļa izmantošanas, un darīt to ar mīlestību, drosmīgi un atklāti, uzreiz ķeroties pie pašas problēmas saknes. Vilcināšanās un šaubas šeit ir nevietā. Tā ir kļūda iedomāties, ka problēmas iespējams atrisināt ar nekā nedarīšanu vai novilcināšanu.

Apdomība pieprasa lai, ja vien tas nepieciešams, pēc tam, kad brūce iztīrīta, uz tās tiktu uzliktas zāles — kārtīgi un nebaidoties, ka tas varētu būt nepatīkami. Ja pamanāt kaut vismazākos „slimības simptomus“, esiet vienkārši un atklāti — tiklab, ja tie, kam jāuzņemas ārsta loma esat jūs, kā arī tad, ja dziedināšana vajadzīga jums pašiem. Šādos gadījumos ir jāļauj, lai tas, kuram Dieva vārdā dota spēja ārstēt, iztīra laukumu apkārt brūcei un pēc ta pakāpeniski un uzmanīgi iztīra pašu brūci no strutām, līdz tā kļūst tīra un infekcijas perēklis izzūd. Tā mums jārīkojas pirmām kārtām attiecībā pašiem pret sevi un tiem, kuriem palīdzēt taisnīguma un tuvākmīlestības vārdā ir mūsu pienākums. Šai nodomā es īpaši aizlūdzu par vecākiem, skolotājiem un audzinātājiem.

Bailes no citu viedokļa

Lai jūs neaptur nekādi liekulīgi argumenti: ķerieties pie vajadzīgajām zālēm. Taču rīkojieties kā mātes — ar bezgalīgu maigumu un tādām pat mīlošām rokām, ar kādām bērnībā jūsu sīkos vai lielākos rotaļās iegūtos nobrāzumus ārstēja jūsu mammas. Ja vajadzīgs kādu laiku nogaidīt, dariet to, taču nekad ne vairāk kā nepieciešams, jo pretēja rīcība liecinātu par gļēvulību un vēlēšanos iet vieglāko ceļu, kam nav nekā kopīga ar apdomību. It sevišķi jūs, kuru profesionālais aicinājums ir saistīts ar citu cilvēku garīgo audzināšanu un izglītošanu, nebaidieties iztīrīt un dezinficēt brūci.

Iespējams, redzot, ka tas, kuram uzticēts uzdevums ārstēt, vilcinās un negrib uzņemties savu misiju, kāds mēģinās viltīgi iečukstēt viņam ausī: „Mācītāj, mēs zinām, ka tu esi patiess…“ (Mt 22, 16) Neklausieties šajā ironiskajā uzslavā; tie, kuri necenšas no sirds pildīt savus pienākumus, nav nekādi skolotāji, jo viņi nemāca patiesību; nedz arī viņi paši ir patiesi, jo savas viltus apdomības dēļ uzskata par pārspīlējumu un nicina padomus, kas izturējuši tūkstoškārtīgu godīgas dzīves, gadu gaitā iegūtas pieredzes, labas pārvaldīšanas prakses un cilvēka vājās dabas pazīšanas pārbaudi, kas mīlestībā uz katru noklīdušo avi, aicina neklusēt, bet runāt, iesaistīties un izrādīt interesi.

Viltus skolotājus vada bailes ieskatīties acīs patiesībai; jau doma vien, ka zināmos apstākļos viņiem, iespējams, būs jāķeras klāt kādam sāpīgākam pretlīdzeklim, viņus dara nemierīgus. Šāda attieksme, varat būt droši, neliecina ne par apdomību, ne līdzcietību, nedz par veselo saprātu; šāda nostāja norāda uz mazdūšību, bezatbildību, nesaprātību un muļķību. Šie paši cilvēki, kad nelaime jau notikusi, panikas pārņemti metas cīnīties ar ļaunumu, taču tad jau ir par vēlu. Viņi aizmirst, ka apdomība prasa, lai labi apdomāts, pieredzes un skaidra skatiena izauklēts padoms tiktu dots savlaicīgi un būtu saprotami noformulēts.

Neslēpšu jums, ka reizēs, kad man kādam jāaizrāda vai jāpieņem lēmums, kas, zinu, būs sāpīgs, es pārdzīvoju pirms tam, pēc tam un arī brīdī, kad tas man jādara. Un es nebūt neesmu sentimentāls! Mani mierina vienīgi doma, ka tikai dzīvnieki neraud. Mēs, cilvēki, Dieva bērni raudam. Es zinu un saprotu, ka arī jums, ja centīsieties savus pienākumus pildīt uzticīgi, būs jāpiedzīvo grūti brīži. Neaizmirstiet, ka daudz ērtāk ir par katru cenu izvairīties no ciešanām, atrunājoties ar nevēlēšanos otru sarūgtināt; taču tas nav pareizais ceļš.

Nereti tomēr aiz šīs vilcināšanās slēpjas apkaunojoša bēgšana no paša sāpēm, jo parasti tas nav nekas patīkams — kādam nopietni ko aizrādīt. Mani bērni, atcerieties, ka elle ir pilna ar klusējošām lūpām.

Mūsu starpā ir vairāki ārsti. Atvainojiet manu uzdrīkstēšanos atkal aizņemties piemēru no medicīnas; iespējams pateikšu kaut ko no zinātniskā viedokļa muļķīgu, tomēr kā salīdzinājums garīgās dzīves procesiem man šis piemērs būs ļoti noderīgs. Lai sadziedētu brūci, vispirms tā kārtīgi jāiztīra, arī labu gabalu apkārt tai. Ķirurgam ir vairāk nekā skaidrs, ka tas ir sāpīgi, tomēr viņš arī zina — ja tas netiks izdarīts tagad, vēlāk sāpes būs vēl lielākas. Pēc tam viņš uzliek uz brūces kādu dezinficējošu līdzekli, kas dedzina, manā dzimtajā pusē mēs sakām — „kož“. Pacientam sāp, tomēr tas ir vienīgais veids kā nepieļaut, ka brūcē iekļūst infekcija.

Ja jau attiecībā uz fizisko veselību mums ir skaidrs, ka jārīkojas šādi un ne citādi, pat ja runa ir varbūt vien par sīku ievainojumu, cik gan vēl nopietnāk mums būtu jāattiecas pret dvēseles veselību, jo tā ir cilvēka dzīves centrs. Padomājiet, vai šeit nav vēl svarīgāk ļaut brūces iztīrīt, izgriezt to, kas lieks, nolīdzināt, dezinficēt un, ja vajadzīgs, paciest sāpes. Šādi rīkoties un nevairīties no sava pienākuma mums prasa apdomība, jo sava pienākuma apiešana būtu liela tuvredzība un pat smags pārkāpums pret taisnīguma un stipruma tikumiem.

Varat būt droši, ka kristietim, ja vien viņš patiesi vēlas rīkoties taisnīgi Dieva un cilvēku priekšā, ir vajadzīgi visi tikumi, pat ja dažos no tiem vēl ļoti jāaug. Jūs jautāsiet: „Tēvs, bet ko lai daru ar savām vājībām?“ Es jums atbildēšu: „Vai gadījumā ārsts, kurš pats ir slims, tāpēc nevar ārstēt? Pat ja runa ir par hronisku kaiti. Vai tad paša slimība viņam liegs izrakstīt piemērotas zāles slimniekiem? Protams, ka nē: lai ārstētu, pietiek, ja ir vajadzīgās zināšanas, kas tiek liktas lietā ar tikpat lielu ieinteresētību, kā cīnoties pašam ar savu slimību.“

Dzīvot tuvākmīlestībā

Būtu naivi iedomāties, ka praktizēt kristīgo tuvākmīlestību ir viegli, jo pavisam ko citu mums rāda mūsu ikdienas pieredze sabiedrībā un diemžēl arī pašā Baznīcā. Mīlestība mums liek to noklusēt, bet ja tā nebūtu, ikviens šeit varētu minēt ne vienu vien sašķeltības, uzbrukumu, netaisnību, aprunāšanas vai intrigu vērpšanas gadījumu. Šī realitāte mums vienkārši un pazemīgi jāatzīst un tad no savas puses jācenšas tā labot, ikvienam personīgi pieliekot patiesas pūles, lai nesāpinātu apkārtējos, neizturētos slikti pret saviem līdzcilvēkiem un aizrādītu — kad tas nepieciešams — otru nepazemojot.

Tuvākmīlestības trūkums Baznīcā nav jauna kaite. Vien dažus gadus pēc Kristus Uzkāpšanas Debesīs, kad gandrīz visi apustuļi vēl turējās kopā un kopā sludināja, un viņu starpā valdīja vispārēja dedzīgas ticības un cerības atmosfēra, bija daži, kas sāka novērsties no pareizā ceļa un aizmirst Pestītāja mācīto mīlestības likumu.

„Kamēr starp jums pastāv skaudība un ķildas“, korintiešiem rakstīja svētais Pāvils „vai jūs neesat miesīgi un nedzīvojat kā miesīgi cilvēki? Jo ja kāds saka: Es esmu Pāvila, bet cits: Es esmu Apolla, vai tad jūs neesat cilvēki“ (1 Kor 3, 3-4), kuri nesaprot, ka Kristus tieši tādēļ ir nācis pasaulē, lai izbeigtu jebkādu sašķeltību? „Jo kas ir Apolls vai kas ir Pāvils? Tie ir Tā kalpi, uz kuru jūs esat ticējuši tā, kā Kungs katram to devis.“ (1 Kor 3, 4-5)

Apustulis nenosoda daudzveidību. Viņš atzīst, ka Dievs katram devis savu dāvānu. (sal. 1 Kor 7, 7) Taču šai dažādībai būtu jākalpo Baznīcas kopējam labumam. Es tagad no sirds vēlos lūgt Kugam (ja vēlaties, pievienojieties manai lūgšanai arī jūs), lai Viņš nepieļauj, ka mīlestības trūkums sēj nesaskaņas Viņa Baznīcā. Tuvākmīlestība ir kristiešu apustulāta sāls. Ja sāls vairs nebūs sāļa, kā gan mēs varēsim nostāties pasaules priekšā ar augsti paceltu galvu un teikt, ka šeit — Baznīcā — ir Kristus!