Numuru saraksts

Stiprums (drosme), miers, pacietība, augstsirdība

Tagad apdomāsim dažus no šiem cilvēciskajiem tikumiem. Kamēr runāšu, jūs no savas puses turpiniet sarunu ar mūsu Kungu: lūdziet, lai Viņš mums visiem palīdz un mudina mūs šodien dziļāk izprast Viņa Iemiesošanās noslēpumu, lai arī mēs ar savu dzīvi mācētu saviem līdzcilvēkiem sniegt dzīvu liecību par Viņu, kurš ir nācis, lai mūs atpestītu.

Nevienam cilvēkam — vai viņš būtu kristietis, vai nē — dzīve nav viegla. Protams, reizēm gadās, ka viss notiek tā, kā esam plānojuši. Bet parasti tas ilgst tikai īsu brīdi. Dzīvē mēs vienmēr saskaramies ar grūtībām un savās sirdīs izjūtam gan prieku, gan sarūgtinājumu. Tieši šajā, tēlaini izsakoties, kalēja smēdē cilvēks var iemantot stiprumu, pacietību, augstsirdību un izturību.

Stipruma jeb drosmes tikums piemīt cilvēkam, kurš neatlaidīgi dara to, ko viņam liek sirdsapziņa. Viņš nemēra darba vērtību balstoties vienīgi uz ieguvumiem, ko tas viņam sniedz, bet gan raugoties uz to, kādu kalpojumu šis darbs nes citiem. Reizēm stiprs cilvēks cieš, tomēr nekad nepadodas; viņš raud, bet savas asaras norij. Kad nāk smagas un neparedzētas grūtības, tās viņu nesaliec. Atcerieties piemēru, ko sniedz Makabiešu grāmata — kāds vecs vīrs, Elāzārs, izvēlas mirt, lai nepārkāptu Dieva likumu: „Tāpēc, tagad drosmīgi aiziedams no dzīves, es būšu izrādījies sava vecuma cienīgs un jauniešiem būšu atstājis cildenu piemēru labprātīgi cēli doties nāvē svēto un godājamo likumu dēļ.“ (2 Mak 6, 27-28)

Lasot šodienas lasījumus, iztēlojos Danielu izsalkušu lauvu ielenkumā un bez dramatizēšanas un ļaušanās pesimismam (jo es nevaru apgalvot, ka „vecie laiki bija labāki“, tādēļ, ka ikvienam laikmetam ir savas labās un sliktās puses) nodomāju, ka arī mūsdienās šajā vidē, kurā dzīvojam, apkārt klejo daudz rūcošu lauvu, kas meklē, ko aprīt: tamquam leo rugiens, circuit quaerens quem devoret. (sal. 1 Pēt 5, 8)

Kā mēs varam izvairīties no šiem plēsīgajiem zvēriem? Iespējams, ka mūsu liktenis nebūs tāds kā Danielam. Es neesmu pārāk liels brīnumu cienītājs, tomēr mīlu Dieva diženumu, kas caur tiem izpaužas. Un arī saprotu, ka Dievam būtu bijis vieglāk vienkārši remdēt pravieša izsalkumu vai arī nolikt tam priekšā ēdienu, tomēr Viņš to nedarīja. Tā vietā Dievs visu izkārtoja tā, ka cits pravietis — Habakuks — brīnumainā veidā no Jūdejas nokļuva pie Daniela un deva viņam ēst. Dievs neiebilda šajā brīdī paveikt lielu brīnumu, jo Daniels bija lauvu bedrē ne jau savas vainas dēļ, bet gan sātana algotņu netaisnības dēļ kā Dieva kalps un elku iznīcinātājs.

Arī mēs esam aicināti iznīcināt daudzus elkus, taču ne jau darot kādus elpu aizraujošus brīnumus, bet gan vienkārši dzīvojot parastu kristiešu dzīvi un cenšoties sev apkārt sēt mieru un prieku. Tādā veidā mēs nogāzīsim tos elkus, ko cilvēki sev uzcēluši no pārmetumiem, netaisnības, nezināšanas un viņu iedomātās pašpietiekamības, ko tie cenšas iegūt, augstprātīgi uzgriežot muguru Dievam.

Nebīstieties, nebaidieties ne no kāda ļaunuma, pat ja apstākļi, kādos jūs strādājat, ir briesmīgi — vēl ļaunāki nekā Danielam, atrodoties bedrē kopā ar mežonīgiem zvēriem. Šodien Dieva roka ir tikpat varena kā vienmēr un, ja nepieciešams, Viņš paveiks brīnumus. Esiet uzticīgi! Lai jūsu uzticība Kristus mācībai ir mīlestības, atbildības un prieka pilna! Esiet droši, ka laiks, kurā dzīvojam, nav ne ar ko sliktāks par aizgājušajiem gadsimtiem un ka mūsu Kungs tagad ir tas pats, kas agrāk.

Es pazinu kādu priesteri jau gados, kurš mēdza ar smaidu sacīt: „Es vienmēr esmu ļoti, ļoti mierīgs.“ Tādiem vienmēr jābūt arī mums — pilnasinīgi jādzīvo pasaulē, kur visapkārt ir izsalkuši lauvas, tomēr nekad nezaudējot mieru, vienmēr esot miera pilniem. Mīlot, ticot, cerot un nekad neaizmirstot, ka, ja vien tas tiešām būs nepieciešams, Kungs paveiks jaunus brīnumus.

Nevienu brīdi neticiet tiem, kas pazemības tikumu parāda kā kaut ko pazemojošu, vai arī kā tādu, kas mūs nolemj pastāvīgai nomāktībai. Apziņa, ka esam veidoti no māla, kas atkal sastiprināts kopā, ir nepārtraukta prieka avots. Tas nozīmē atzīt mūsu mazumu Dieva priekšā: atzīt, ka esam mazi; ka esam bērni. Vai tad var būt vēl lielāks prieks par to, ko izjūt cilvēks, kurš, apzinoties savu nabadzību un vājumu, zina arī, ka ir Dieva bērns? Tad kāpēc gan mēs cilvēki skumstam? Tādēļ, ka dzīve uz šīs zemes nenorit tā, kā bijām cerējuši; tādēļ, ka mūsu ceļā parādās šķēršļi, kas liedz mums īstenot mūsu personīgās ambīcijas.

Nekas tāds nenotiek, ja cilvēks izdzīvo šo pārdabisko realitāti — patiesi pieņem savu Dieva bērna stāvokli. „Ja Dievs par mums, kas ir pret mums?“ (Rom 8, 31) Kā es parasti saku: lai bēdājas tie, kas stūrgalvīgi atsakās atzīt sevi par Dieva bērniem!

Visbeidzot šodienas liturģijā mēs atrodam divus lūgumus, kam vajadzētu kā bultām izšauties no mūsu lūpām un sirdīm: „Dari, Kungs, visvarenais Dievs, lai vienmēr, svinot šos dievišķos noslēpumus, mēs nopelnām tuvoties Debesu dāvanām.“(Lūgšana pēc svētās Komūnijas) Un vēl: „Mēs Tevi lūdzam, Kungs, dod, lai mēs Tev pastāvīgi kalpojam saskaņā ar Tavu gribu.“ (Lūgšana Super populum) Kalpojiet, mani bērni, kalpojiet; tas ir mūsu uzdevums — „kalpot visiem, lai mūsu dienās ticīgā tauta varētu pieaugt nopelnos un skaitā.“ (Lūgšana Super populum)

Iespējams, jau pašā sākumā mūsu ceļu aizšķērsos dažādas grūtības un mūs apņems tenku sacelti putekļu mākoņi, bet mūsu svēttapšanas ienaidnieki tikmēr, ļaunprātīgi izmantojot viņiem doto varu, sāks pielietot tik spēcīgas un labi organizētas psiholoģiskā terora metodes, ka pat tie, kuri līdz šim brīdim būs rīkojušies saprātīgi un taisnīgi, noies no pareizā ceļa, sekojot viņu absurdajam piemēram. Un lai gan viņu balsis skan līdzīgi ieplīsušam zvanam, kas izliets no lēta metāla un kura skaņa tik ļoti atšķiras no avju Gana stabules balss, viņi tā prot sagrozīt vārdus un izkropļot valodu — vienu no brīnišķīgākajām dāvanām, ko cilvēks jelkad saņēmis no Dieva — brīnumskaistu iespēju cildenas mīlestības un draudzības domas un jūtas paust vārdos un apliecināt Kungam un Viņa radībām —, ka uzreiz top skaidrs kādēļ svētais Jēkabs nodēvēja mēli par „netaisnības pasauli“ (sal. Jk 3, 6). Tā spēj nodarīt ārkārtīgu ļaunumu: izplatīt melus, celt neslavu, nomelnot, krāpt, apvainot, aizmuguriski aprunāt.

Taču neaizmirstiet, ka būt kopā ar Jēzu nozīmē arī neizbēgami sastapties ar Viņa Krustu. Kad mēs ieliekam sevi Dieva rokās, Viņš bieži vien pieļauj, ka gan iekšēji — savā dvēselē —, gan ārēji — no apkārtējo cilvēku puses —, mums nākas piedzīvot sāpes, vientulību, grūtības, neslavu, apmelojumus un izsmieklu. Tas viss notiek tādēļ, ka Viņš vēlas mūs pārveidot pēc sava attēla un līdzības; tā vārdā Viņš pat pieļauj, ka tiekam saukti par ārprātīgiem un uzskatīti par nelgām.

Ir pienācis laiks iemīlēt pasīvo mortifikāciju — to, kuru neizvēlamies mēs paši, bet kas patvaļīgi parādās mūsu dzīvē reizēm slēptā veidā, citreiz — nekaunīgā atklātībā — tad, kad to nemaz negaidām. Mēdz notikt tā, ka avij trāpa akmeņi, kurus būtu vajadzējis mest uz vilkiem — Kristus sekotājs savā dzīvē pieredz, ka no tiem, kuriem teorētiski vajadzētu viņu mīlēt, viņš saņem pilnīgi pretēju izturēšanos — neuzticēšanos, kas var pāraugt naidīgumā; aizdomas, kas vainagojas ar naidu. Viņš tiek uzlūkots ar bažām it kā būtu melis, jo viņa līdzcilvēki netic iekšējai dzīvei, netic tam, ka iespējams veidot personīgas attiecības ar Dievu; turpretim ar ateistiem un tiem, kuriem Dievs ir vienaldzīgs, šie cilvēki, kas citādi mēdz uzvesties nekaunīgi un rupji, pēkšņi kļūst par pašu laipnības un iecietības iemiesojumu.

Mūsu Kungs var pat pieļaut, ka pret Viņa mācekļiem tiek pavērsts ierocis, kas nekad nedara godu tiem, kas pie tā ķeras, proti, tie ir personīgie apvainojumi, kuros turklāt tiek izmantoti daudzkārt dzirdēti, tendenciozi un noziedzīgi izteikumi, kas ir melīgas plaša mēroga propagandas auglis, jo diemžēl ne jau visiem piemīt labas gaumes un mēra izjūta.

Ņemot to vērā, nav nekāds brīnums, ka apšaubāmu teoloģijas virzienu pārstāvji un vieglprātīgas „gan jau viss būs kārtībā“ morāles atbalstītāji, kā arī tie, kas, sekojot savām iegribām, iesaistās šaubīgās liturģiskās praksēs un atbalsta „hipiju“ stila disciplīnu, kā arī bezatbildīgu valdīšanu, sastopoties ar cilvēkiem, kas runā tikai un vienīgi par Jēzu Kristu, nevilcinās pret viņiem vērst slimīgas greizsirdības jūtas, aizdomas, apmelojumus, viņus apvainot, pazemot, tenkot un izturēties slikti, visādi cenšoties padarīt viņu dzīvi neciešamu.

Tā Jēzus norūda savējo dvēseles, vienlaicīgi tomēr nekad nepārstājot viņiem sniegt iekšēju mieru un prieku — viņi labi saprot, ka pat visus pasaules melus kopā saliekot, ļaunajiem gariem tos neizdosies pataisīt par patiesību. Kristus iegravē savējo sirdīs dzīvu pārliecību, ka viņi atradīs saskaņu un mierinājumu savai dvēselei vienīgi tad, kad nolems pārstāt izmisīgi pēc tās tiekties.