Numuru saraksts

Kāds no jums varētu domāt, ka es to attiecinu tikai uz dažiem izredzētajiem. Neļaujiet, lai gļēvulība vai tiekšanās pēc pašu komforta jūs tik viegli pieviļ. Tieši pretēji — izjūtiet, kā Dievs ikvienu no jums mudina kļūt par otru Kristu — ipse Christus — pašu Kristu. Vienkāršāk runājot, Dievs mūs aicina savu rīcību pilnībā saskaņot ar ticības prasībām, jo tas svētums, uz ko esam aicināti tiekties, nav kaut kāds otrās šķiras svētums, jo tāda vienkārši nav. Galvenais, kas no mums tiek sagaidīts un kas tik harmoniski saskan ar mūsu dabu, ir mīlestība, jo „mīlestība ir pilnības saite“. (Kol 3, 14) Tā ir mīlestība, kuru ir nepieciešams izdzīvot tieši tā, kā pats Kungs to prasa: „Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku“ (At 6, 5), neko nepaturot sev. Tieši tas ir svētums.

Cik gan nožēlojami būtu, ja mūsu nodarbošanās būtu laika, kas ir Dieva dāvāts dārgums, notriekšana! Šādai rīcībai nebūtu attaisnojuma. „Lai neviens nesaka: man ir tikai viens talents, es neko nevaru darīt. Pat ar vienu vienīgu talentu tu vari rīkoties teicamā veidā.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 78, 3 (PG 58,714)) Skumji ir neizmantot un negūt patiesu labumu no tiem dažiem vai daudziem talantiem un spējām, ko Dievs ir piešķīris ikvienam cilvēkam, lai viņš varētu sevi veltīt kalpošanai citu cilvēku dvēselēm un visai sabiedrībai!

Kad kristietis nelietderīgi notriec laiku šajā pasaulē, respektīvi, kad sava egoisma dēļ viņš izvairās no saviem pienākumiem, slēpjas un bēg no tiem, viņš sevi pakļauj briesmām „zaudēt Debesis“. Cilvēks, kurš mīl Dievu, ne tikai nodod Kristus rīcībā un Viņa kalpojumam visu, kas tam pieder un kas viņš ir, bet vēl vairāk — atdod pats sevi. Viņš nav skopulīgs. Viņa skatiens nav vērsts uz savu „es“ — savu veselību, labo vārdu vai karjeru.

Īsumā esam minējuši dažus no cilvēciskajiem tikumiem. Nešaubos, ka savā personiskajā sarunā ar Kungu jūs atcerēsieties vēl daudzus citus tikumus, taču šobrīd es vēlētos uz mirkli apstāties, lai pārdomātu tādu brīnišķīgu īpašību kā augstsirdība.

Augstsirdība — tas ir gara diženums, plaša sirds, kurā patvērumu rod daudzi cilvēki. Tas ir spēks, kas palīdz mums aizmirst pašiem sevi un sagatavo mūs cēlsirdīgu, uz visu cilvēku labumu vērstu darbu veikšanai. Šaursirdībai nav vietas augstsirdīgā sirdī. Nedz arī skopumam, egoistiskam aprēķinam vai savtīgai viltībai. Tam, kas ir patiesi svarīgs, augstsirdīgs cilvēks veltīs visus savus spēkus, neko netaupot. Tādēļ arī viņš spēj dāvāt sevi visu, neapmierinoties vienīgi ar kaut kā došanu. Augstsirdīgs cilvēks atdod sevi pašu. Tas palīdz viņam saprast, ka augstsirdības augstākā izpausme ir atdot sevi Dievam.