Numuru saraksts

Ticība, mīlestība un cerība: tāds ir svētā Jāzepa un visas kristīgās dzīves centrs. Svētā Jāzepa pašatdeve atklājas uzticīgas mīlestības, mīlošas ticības, paļāvīgas cerības pavedieniem caurausta. Tādēļ mums viņa svētki ir labs brīdis, lai atjaunotu mūsu pašatdevi šajā kristīgajā aicinājumā, ko Kungs devis ikvienam no mums.

Kad patiesi vēlas dzīvot no ticības, mīlestības un cerības, tad atjaunot šo sevis atdošanu nenozīmē atgriezties pie kaut kā, kas nogrimis aizmirstībā. Kad ir ticība, mīlestība un cerība, atjaunoties nozīmē palikt Dieva rokās, neskatoties uz personīgajām kļūdām, kritieniem un vājībām; tas nozīmē apstiprināt uzticības ceļu. Es atkārtoju – atjaunot sevis veltīšanos nozīmē atjaunot uzticību tam, ko Kungs mums prasa – tas ir, mīlēt ar darbiem.

Mīlestībai noteikti ir tai vien raksturīgas izpausmes. Dažreiz par mīlestību runā, it kā tā būtu tiekšanās pēc sevis apmierināšanas vai vienkāršs veids, kā egoistiski papildināt savu personību. Tā nav tāda, īstā mīlestība nozīmē – iziet no sevis, sevi dāvāt. Mīlestība sniedz prieku, bet šī prieka saknēm ir krusta veidols. Kamēr mēs esam virs zemes un neesam nonākuši līdz nākamās dzīves pilnībai, bez upura un sāpju pieredzes nevar būt patiesas mīlestības. Tās ir sāpes, kas tiek izgaršotas, kas ir patīkamas, kas ir dziļa iekšēja prieka pilnas, bet īstas sāpes, jo tās nozīmē uzvaru pār egoismu un to, ka mēs mīlestību ņemam par visu mūsu darbību absolūto mēru.

Domāt par Kristus nāvi nozīmē pilnīgā vaļsirdībā nolikt sevi ikdienas pienākumu priekšā, ar nopietnību attiekties pret ticību, ko apliecinām. Klusā Nedēļa tātad nevar būt par sakrālu iestarpinājumu vienīgi cilvēcisku interešu pārņemtai dzīvei. Tai jābūt par izdevību iegremdēties Dieva mīlestības dziļumos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem mēs spētu to parādīt cilvēkiem.

Bet Kungs uzstāda noteikumus. Vienu no šādiem apgalvojumiem piedāvā svētais Lūkass un to nevar ignorēt: Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, un sievu, un bērnus, un brāļus un māsas, un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis (Lk 14,26). Tie ir skarbi vārdi. Protams, darbības vārdi „ienīst” vai „nicināt” neizsaka pareizi Jēzus sākotnējo domu. Bet jebkurā gadījumā šie Kunga vārdi bija spēcīgi, jo tie nenozīmē mīlēt mazāk, kā tas dažreiz tiek maigi interpretēts, lai mīkstinātu teikumu. Šis skarbais izteiciens ir iespaidīgs ne jau tādēļ, ka ietvertu sevī negatīvu vai cietsirdīgu attieksmi, ņemot vērā, ka Jēzus, kas runā tagad, ir tas pats, kurš pavēl mīlēt citus kā savu paša dvēseli un atdod savu dzīvību par cilvēkiem. Šis teiciens vienkārši norāda, ka Dieva priekšā nevar rīkoties pa pusei. Kristus vārdus varētu saprast ar mīlēt vairāk, mīlēt labāk, vai arī nemīlēt ar egoistisku, ar tuvredzīgu mīlestību. Mums jāmīl ar Dieva mīlestību.

Lūk, par ko ir runa. Vērsīsim uzmanību uz pēdējo no Jēzus prasībām: et animam suam. Dzīvību, pašu dvēseli, lūk, ko prasa Kungs. Ja mēs esam uzpūtīgi, ja rūpējamies tikai par savām personiskajām ērtībām, ja citu un arī pasaules eksistence centrēta uz mums pašiem, tad mums nav tiesību saukties par kristiešiem, uzskatīt sevi par Kristus mācekļiem. Sevi jāatdod ne tikai vārdos (1 Jņ 3,18), bet darbos un patiesībā. Dieva mīlestība mūs aicina ņemt Krustu uz saviem pleciem, arī uz sevis izjust visas cilvēces smagumu un paša situācijā un darba apstākļos piepildīt vienlaikus skaidros un mīlošos Tēva gribas nodomus. Fragmentā, ko skaidrojam Jēzus turpina: Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis (Lk 14,27).

Nebaidoties pieņemsim Dieva gribu, nevilcinoties apņemsimies visu savu dzīvi veidot saskaņā ar to, ko māca un prasa mūsu ticība. Būsim droši, ka tur sastapsim cīņu, ciešanas un sāpes, bet, ja mums patiešām ir ticība, mēs nekad nedomāsim, ka esam nelaimīgi; pat bēdās, pat apmelojumos mēs būsim laimīgi ar laimi, kas mudinās mīlēt citus, lai viņi ņemtu dalību mūsu pārdabiskajā priekā.

Atļaujiet man atstāstīt kādu personīgu notikumu, ko piedzīvoju pirms daudziem gadiem. Kāds labs, bet neticīgs draugs, rādot pasaules karti, man teica: „Raugieties no ziemeļiem līdz dienvidiem un no austrumiem līdz rietumiem.” „Ko tu vēlies, lai es redzu?” es viņam pavaicāju. Viņš man atbildēja: „Kristus cieta neveiksmi. Tik daudzi gadsimti, lai censtos Kristus mācību ienest cilvēku dzīvēs, un redzi kāds rezultāts.” No sākuma tas mani piepildīja ar skumjām. Patiešām, ir skumji apzināties, ka tik daudzi vēl aizvien nepazīst Kungu un ka to vidū, kuri pazīst, daudzi dzīvo tā, it kā nepazītu.

Tomēr šīs izjūtas ilga tikai brīdi un tās nomainīja mīlestība un pateicība, jo Jēzus ir vēlējies, lai katrs brīvprātīgi līdzdarbojas Viņa pestīšanas darbā. Viņš nav cietis neveiksmi, Viņa mācība un dzīve turpina apaugļot pasauli. Viņa īstenotā atpestīšana ir pietiekama un pāri plūstoša.

Dievs nevēlas vergus, bet bērnus un ciena mūsu brīvību. Pestīšanas darbs turpinās, un mēs tajā ņemam dalību. Pēc svētā Pāvila skarbajiem vārdiem Jēzus grib, lai mēs savā miesā, savā dzīvē piepildām to, kas pietrūkst Viņa ciešanām – pro corpore eius, quod est Ecclesia –, Viņa miesai, kas ir Baznīca (Kol 1,24).

Ir vērts riskēt ar savu dzīvi, atdot sevi pilnībā, lai atbildētu uz Dieva veltīto mīlestību un uzticību mums. Vispirms jau ir vērts nolemt, ka savu kristīgo ticību mēs ņemsim nopietni. Kad skaitām Credo, mēs apliecinām savu ticību Dievam, visvarenajam Tēvam, Viņa Dēlam Jēzum Kristum, kas ir miris un augšāmcēlies, Svētajam Garam, Kungam un Atdzīvinātājam. Mēs apliecinām, ka Baznīca – viena, svēta, katoliska un apustuliska – ir Kristus miesa, Svētā Gara iedvesta. Mēs priecājamies par grēku piedošanu un nākamās augšāmcelšanās cerību. Bet vai šīs patiesības ietiecas mūsu sirds pašos dziļumos vai tikai paliek uz mūsu lūpām? Dievišķajam uzvaras, prieka un miera Vasarsvētku vēstījumam jābūt par ikviena kristieša domāšanas, reaģēšanas un dzīvesveida nesatricināmu pamatu.

Klusējošā upura noslēpums

Ievērojiet tomēr, ka, ja arī Dievs vēlējās cildināt savu Māti, tad savas zemes dzīves laikā Marija ir pieredzējusi sāpes, darba nogurumu, ticības mijkrēsli. Sievietei no tautas, kura kādu dienu izsaucoties slavēja Jēzu: – Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un krūtis, kas Tevi barojušas! (Lk 11,27-28). –, Kungs atbild: – Tiešām svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un to izpilda! – Tas bija cildinājums Viņa Mātei, viņas fiat (Lk 1,38). – lai notiek – patiesam, augstsirdīgam, neierobežotam, kas atklājās ne jau izrādoties, bet klusā un apslēptā ikdienas upurī.

Meditējot šīs patiesības, mēs mazliet labāk saprotam, kāda ir Dieva loģika: mēs apzināmies, ka tas, kas mūsu dzīvei piešķir pārdabisku vērtību, nav lielu varoņdarbu veikšana, kā mēs to dažreiz iedomājamies, bet uzticīga Dieva gribas pieņemšana, dāsna attieksme ikdienas upurī.

Ja mēs vēlamies kļūt dievišķi, ja gribam tikt dievišķoti, mums vispirms jābūt ļoti cilvēciskiem, pieņemot Dieva priekšā savu, vienkāršo cilvēku, stāvokli un svētdarot mūsu šķietamo niecīgumu. Tā dzīvoja Marija. Viņa, kas bija žēlastības pilna, kas saņēma visu Dieva labvēlību, kas tika nostādīta augstāk par eņģeļiem un svētajiem, – viņa dzīvoja vienkāršu dzīvi. Marija ir tāda pati radība kā mēs, ar tādu pašu sirdi kā mums, spējīgu priecāties un līksmot, ciest un raudāt. Pirms Gabriēls viņai atklāja Dieva gribu, Dievmāte nemaz nezināja, ka no visas mūžības ir izraudzīta būt par Mesijas Māti. Viņa sevi uzskata par zemības pilnu (sal. Lk 1,48). un tādēļ ar dziļu pazemību atzīst, ka Lielas lietas man ir darījis Varenais (Lk 1,49).

Kāds pretstats starp Marijas šķīstību, pazemību, devību un mūsu nožēlojamību, mūsu egoismu. Ir loģiski, ka, to atklājot, mums rodas vēlme atdarināt viņu; mēs esam tādas pašas Dieva radības kā Viņa, un pietiek ar mūsu pūlēm būt uzticīgiem, lai arī mūsos Kungs darītu lielas lietas. Mūsu niecība nebūs šķērslis, jo Dievs izvēlas to, kam nav lielas vērtības, lai tādējādi vēl vairāk izpaustos Viņa mīlestības spēks (sal. 1 Kor 1,27-29).

Kristus, pasaules Kungs

Nedaudz padomāsim par to, ka Kristus, šis mīļais Bērns, ko mēs redzējām piedzimstam Betlēmē, ir pasaules Kungs, jo visas būtnes gan debesīs, gan virs zemes ir Viņa radītas; Viņš samierināja visas lietas ar Tēvu, atjaunojot mieru starp debesīm un zemi, ar savām asinīm, ko izlēja pie Krusta (sal. Kol 1,11-16). Šodien Kristus valda pie Tēva labās rokas. Dziļi pārsteigtajiem mācekļiem, kas uzlūkoja mākoņus pēc Kunga Debeskāpšanas, divi eņģeļi baltās drānās apliecināja: Galilejas vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, tāpat atnāks, kā jūs redzējāt Viņu debesīs aizejam (Apd 1,11).

Karaļi valda, pateicoties Viņam (sal. Sak 8,15). Taču karaļi un cilvēku vara paiet, bet Kristus valstība pastāvēs mūžīgi (Izc 15,18), jo Viņa Valstība ir mūžīga valstība un Viņa valdīšana paliek no paaudzes uz paaudzi (Dan 3,100).

Kristus valstība nav kāds izteiksmes veids vai kādas retorikas līdzība. Kristus dzīvo, pat kā cilvēks, ar to pašu miesu, ko Viņš pieņēma iemiesojoties, kas augšāmcēlās pēc Krusta nāves un kas eksistē vienotībā ar viņa cilvēcisko dvēseli un ir pagodināta Vārda personā. Kristus, patiess Dievs un patiess Cilvēks, dzīvo un valda. Viņš ir pasaules Kungs. Vienīgi Viņš uztur pie dzīvības visu, kas dzīvo.

Bet kādēļ tad tagad Viņš neparādās visā savā godībā? Tādēļ, ka Viņa Valstība nav no šīs pasaules (Jņ 18,36), pat ja tā ir klātesoša pasaulē. Jēzus atbildēja Pilātam: esmu Ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, lai liecinātu par patiesību. Ikviens, kas no patiesības ir, klausa manu balsi (Jņ 18,37). Tie, kas no Mesijas sagaidīja laicīgu, redzamu varu, kļūdījās: Jo ne ēšana un dzeršana ir Dieva valstība, bet taisnība un miers, un prieks Svētajā Garā (Rom 14,17).

Patiesība un taisnība, miers un prieks Svētajā Garā – lūk, Kristus valstība, Dieva darbība, kas glābj cilvēkus un kas sasniegs savu pilnību, kad cilvēku vēsture noslēgsies un kad Kungs, kas sēž debesu augstumos, nāks galīgā veidā tiesāt cilvēkus.

Kad Kristus uzsāk savu sludināšanu zemes virsū, Viņš nepiedāvā politisku programmu, bet saka: Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība tuvu (Mt 3,2; 4,17). Viņš liek šo labo vēsti (sal. Lk 10,9). sludināt saviem mācekļiem un viņiem māca prasīt lūgšanā, lai atnāk Valstība (sal. Mt 6,10). Lūk, Dieva valstība un tās taisnība: svētā dzīve, kas mums jāmeklē vispirmām kārtām (sal. Mt 6,33). – vienīgā lieta, kas īsti nepieciešama (sal. Lk 10,42).

Pestīšana, ko sludina mūsu Kungs Jēzus Kristus, ir aicinājums, kas izteikts visiem. Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās (Mt 22,2-3). Un Kungs mums atklāj, ka debesu valstība ir mūsu vidū (Lk 17,21).

Neviens netiek izslēgts no pestīšanas, ja viņš pazemīgi pakļaujas Kristus mīlestības pilnajām prasībām, proti, piedzimt no jauna (sal. Jņ 3,5), kļūt līdzīgiem vismazākajiem gara vienkāršībā (sal. Mk 10,15; Mt 18,3; 5,3), attālināt no savas sirds to, kas attālina no Dieva (Patiesi es jums saku: bagātam grūti ieiet debesvalstībā (Mt 19,23)). Jēzus negrib tikai vārdus (sal. Mt 7,21), Viņš grib arī darbus un īstu piepūli, jo vienīgi tie, kas cīnās, nopelnīs mūžīgo mantojumu (Debesvalstību iegūst ar varu: un tie, kas cīnās, to iegūst (Mt 11,12)).

Valstības pilnība, galīgais spriedums, kura iznākums ir pestīšana vai pazušana, nepieder šai pasaulei. Šodien Valstība ir pielīdzināma sējai (sal. Mt 13,24), sinepju grauda izaugsmei (sal. Mt 13,31-32). Beigās, notiks kā ar tīklu, ko izvelk krastā: no tā izvilks – lai katram sagādātu citu likteni – tos, kas īstenojuši taisnību, un tos, kas īstenojuši ļaunumu (sal. Mt 13,47-48). Bet, kamēr dzīvojam šeit zemes virsū, Valstība ir līdzīga raugam, ko paņēma kāda sieviete un iemaisīja trijos miltu mēros, kamēr visa mīkla sarūga (sal. Mt 13,33).

Kas saprot, kāda ir šī Valstība, ko Kristus piedāvā, apzinās, ka ir vērts pielikt visas pūles, lai to iekarotu: tā ir šī pērle, ko tirgotājs iegūst, pārdodot visu to, kas tam pieder ; tā ir dārgumu krātuve, kas atrasta kādā tīrumā (sal. Mt 13,44-46). Ir grūti iekarot debesu valstību un neviens nav nodrošināts to paveikt (sal. Mt 21,43; 8,12): vienīgi cilvēka, kas gandara, pazemīgie saucieni spēj atvērt tās vārtus ar abām vērtnēm. Viens no ļaundariem, kas kopā ar Jēzu bija pienaglots pie krusta, Viņam lūdz: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā. Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē (Lk 23,42-43).