Numuru saraksts

Vīna dārza pakājē

„Bija cilvēks, nama tēvs, kas iestādīja vīna dārzu un iežogoja to, un izraka tanī vīna spiedi, un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, bet pats aizceļoja tālumā.“ (Mt 21, 33)

Es gribētu, lai kopīgi pārdomājam šajā līdzībā ietverto mācību, paturot prātā mūs šobrīd interesējošos jautājumus. Tradicionāli šis stāsts tiek attiecināts uz Dieva izredzētās tautas likteni, pirmkārt norādot, kā mēs — cilvēki — uz tik lielo Dieva mīlestību atbildam ar neuzticību un nepateicību.

Šobrīd, turpretim, es vēlētos īpaši pakavēties pie vārdiem „bet pats aizceļoja tālumā“. Tie uzreiz liek man secināt, ka mēs — kristieši, nedrīkstam pamest vīna dārzu, kurā Dievs mūs ir nolicis. Mums jāveltī visi savi spēki, lai paveiktu ikdienas darbus vīna laukā, jāstrādā vīna spiedē un darba dienas beigās jādodas atpūsties tornī. Ja mēs ļautu, lai mūsu galvenais ceļvedis dzīvē ir sekošana pašu ērtībām, tas būtu tikpat kā teikt Jēzum: „Nē, mans laiks pieder man, nevis Tev. Es nevēlos sevi apgrūtināt, lai rūpētos par Tavu vīna dārzu.“

Kungs mums ir dāvājis dzīvību, visas maņas, spējas un neskaitāmas žēlastības. Mums nav tiesību aizmirst, ka ikviens no mums ir strādnieks — viens no daudzajiem — šajā dārzā, kurā Viņš mūs ir nolicis, lai, kopīgi strādājot, mēs gādātu uzturu visiem. Šī ir mūsu vieta — šeit, šajā dārzā. Šī ir tā vieta, kur ik dienas, sevi netaupot, mums jāstrādā kopā ar Jēzu, palīdzot Viņam atpestīšanas darbā. (sal. Kol 1, 24)

Ļaujiet man atkārtot: Tavs laiks priekš tevis? Tas pieder Dievam! Iespējams, pateicoties Kunga žēlsirdībai, šobrīd tava dvēsele šādas savtīgas domas nemaz nepazīst. Taču es to saku gadījumā, ja kādreiz jūti, ka sirds vilcinās ticēt Kristum. Ja tas notiktu, lūdzu — pats Dievs tevi lūdz — esi uzticīgs saviem pienākumiem, iegrožo savu lepnību, apvaldi iztēli, nekļūsti nepastāvīgs un nebēdz, visu atstājot.

Strādniekiem tirgus laukumā visa diena bija brīva. Cilvēks, kurš apraka savu talentu, vēlējās notriekt laiku bezdarbībā. Bet tas, kuram vajadzēja pārvaldīt vīna dārzu, pameta to. Viņi visi izrādījās vienaldzīgi pret to lielo uzdevumu, ko Mācītājs ir uzticējis ikvienam kristietim: apzināties sevi kā Viņa instrumentus un atbilstoši tam arī rīkoties, kopā ar Viņu līdzdarbojoties atpestīšanas darbā un ziedojot visu savu dzīvi kā priekpilnu upuri dvēseļu labā. (Kol 1, 24)

Es mēdzu teikt, ka ir trīs lietas, kas mūs dara laimīgus šajā pasaulē un palīdz sasniegt mūžīgo laimi Debesīs: stingra, maiga, priecīga un nešaubīga uzticība ticībai, aicinājumam, ko katrs esam saņēmuši, un šķīstībai. Tas, kurš apstājas pie ceļmalā augošajām kazenēm — juteklības un augstprātības šķietami kārdinošajām ogām —, paliks uz ceļa pēc paša gribas, un, ja nelabosies, kļūs nožēlojams un nelaimīgs, jo būs uzgriezis muguru Kristus Mīlestībai.

Es no jauna atkārtoju, ka visiem ir vājības. Bet tām nekad nevajadzētu mūs attālināt no Dieva Mīlestības, bet gan drīzāk mudināt mūs meklēt patvērumu šajā Mīlestībā, ieģērbties šajā dievišķajā labvēlībā itin kā senie bruņinieki ietērpās savos bruņutērpos: šis ecce ego, quia vocasti me (1 Sam 3, 6, 8)— „še es esmu, jo Tu mani esi saucis, tu vari paļauties uz mani, jo tu mani esi aicinājis“ — tā ir mūsu aizsardzība. Mums nav jābēg no Dieva, kad atklājam savas vājības; mums jāstājas tām pretī un jācīnās, jo Dievs mums uzticas.