Kungs mums ir dāvājis dzīvību, visas maņas, spējas un neskaitāmas žēlastības. Mums nav tiesību aizmirst, ka ikviens no mums ir strādnieks — viens no daudzajiem — šajā dārzā, kurā Viņš mūs ir nolicis, lai, kopīgi strādājot, mēs gādātu uzturu visiem. Šī ir mūsu vieta — šeit, šajā dārzā. Šī ir tā vieta, kur ik dienas, sevi netaupot, mums jāstrādā kopā ar Jēzu, palīdzot Viņam atpestīšanas darbā. (sal. Kol 1, 24)

Ļaujiet man atkārtot: Tavs laiks priekš tevis? Tas pieder Dievam! Iespējams, pateicoties Kunga žēlsirdībai, šobrīd tava dvēsele šādas savtīgas domas nemaz nepazīst. Taču es to saku gadījumā, ja kādreiz jūti, ka sirds vilcinās ticēt Kristum. Ja tas notiktu, lūdzu — pats Dievs tevi lūdz — esi uzticīgs saviem pienākumiem, iegrožo savu lepnību, apvaldi iztēli, nekļūsti nepastāvīgs un nebēdz, visu atstājot.

Strādniekiem tirgus laukumā visa diena bija brīva. Cilvēks, kurš apraka savu talentu, vēlējās notriekt laiku bezdarbībā. Bet tas, kuram vajadzēja pārvaldīt vīna dārzu, pameta to. Viņi visi izrādījās vienaldzīgi pret to lielo uzdevumu, ko Mācītājs ir uzticējis ikvienam kristietim: apzināties sevi kā Viņa instrumentus un atbilstoši tam arī rīkoties, kopā ar Viņu līdzdarbojoties atpestīšanas darbā un ziedojot visu savu dzīvi kā priekpilnu upuri dvēseļu labā. (Kol 1, 24)