Bet atgriezīsimies pie līdzības. Kas notiek ar vieglprātīgajām jaunavām? Tiklīdz ir atskanējis sauciens, viņas dara visu iespējamo, lai sagatavotos sagaidīt līgavaini — aiziet nopirkt eļļu. Bet šis lēmums ir novēlots. Kamēr viņas bija aizgājušas, „atnāca līgavainis; un kas bija sagatavojušās, tās kopā ar viņu iegāja kāzās un durvis aizslēdza. Bet pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: Kungs, kungs, atver mums!“ (Mt 25, 10-11) Nav tā, ka viņas neko nebūtu darījušas. Viņas mēģināja kaut ko darīt… Bet galu galā saņēma nepielūdzamo atbildi: „Es jūs nepazīstu.“ (Mt 25, 12) Vai nu viņas nemācēja vai arī nevēlējās atbilstoši sagatavoties, tādēļ nerīkojās prātīgi un aizmirsa iegādāties eļļu savlaicīgi. Viņām trūka augstsirdības, lai pienācīgi izmantotu to mazumu eļļas, kas tām bija uzticēts. Viņas tika brīdinātas daudzas stundas iepriekš, taču savu laiku neizmantoja lietderīgi.

Paraudzīsimies uz savu dzīvi patiesi godīgi. Kā tas nākas, ka dažreiz mēs neatrodam tās dažas minūtes, kas būtu nepieciešamas, lai ar mīlestību pabeigtu to darbu, kas mums jāveic un kas ir mūsu svēttapšanas līdzeklis? Kāpēc mēs nevērīgi izturamies pret mūsu ģimenes pienākumiem? Kādēļ, kad runa ir par mūsu lūgšanu vai Svētās Mises Upuri, mēs pēkšņi kļūstam tik steidzīgi un nevaļīgi? Kāpēc mums tik ļoti pietrūkst miera un rāmuma, kad jāizpilda pienākumi, ko uzliek mūsu stāvoklis, bet esam tik nesteidzīgi, kad aizraujamies ar savām iegribām? Tu varētu teikt, ka tie ir nenozīmīgi sīkumi. Tev taisnība, tādi tie ir, bet tieši šie sīkumi ir eļļa, kas mums vajadzīga, lai uzturētu mūsu liesmu degošu un lai mūsu gaisma spīdētu.