Iepriekšējā dienā Jēzus bija smagi strādājis, un tagad, kad Viņš atkal gāja pa šo pašu ceļu, Viņš jutās izsalcis, tādēļ piegāja pie vīģes koka, kas no tālienes lepojās ar krāšņu lapotni. Svētais Marks mums paskaidro, ka vēl „nebija vīģu laiks“, tomēr mūsu Kungs pienāk, lai tās noplūktu, ļoti labi apzinoties, ka šajā gadalaikā Viņš tās tur neatradīs. Bet, kad koks izrādās bez augļiem, neskatoties uz šķietamo auglību un krāšņajām lapām, Jēzus pavēl: „Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis!“ (Mk 11, 14)

Patiešām skarbi vārdi! Lai nekad tev vairs nebūtu augļu! Kā gan jutās mācekļi, it sevišķi zinot, ka šos vārdus bija izteikusi pati Dieva Gudrība? Jēzus nolādē vīģes koku, jo Viņš tajā ir atradis tikai šķietamu auglību — daudz lapu. Lai tā mums ir mācība, ka bezdarbībai nav attaisnojuma. Daži varētu teikt: „Man trūkst pietiekamu zināšanu…“ Bet tas nav attaisnojums. Vai arī: „Es esmu nevesels, man nav daudz talantu, apstākļi nav labvēlīgi, vide nav piemērota, cilvēki ir tik nekristīgi.“ Arī tie nav attaisnojumi. Cik nožēlojams ir cilvēks, kurš sevi izgrezno ar nepatiesa apustulāta lapotni; kuram, ārēji raugoties, ir viss nepieciešamais, lai dzīvotu auglīgu dzīvi, bet nav dedzīgas vēlmes nest augļus! No malas izskatās, ka viņš labi izmanto laiku. Viņš visu laiku rosās, organizē lietas, izgudro jaunus veidus kā risināt dažāda veida problēmas…, bet viņa pūlēm nav redzama rezultāta. Viņa darba augļi nesātinās nevienu, jo tajos nav pārdabiskās sulas.

Lūgsim mūsu Kungu, lai mēs būtu dvēseles, kas ir gatavas varonīgi strādāt un nest augļus. Pasaulē netrūkst cilvēku, kuriem tuvojoties, mēs atrodam vien lielas, spīdīgas un treknas lapas. Tikai lapotne, un nekā vairāk. Tajā pašā laikā ir tik daudz dvēseļu, kas noraugās uz mums ar cerību remdēt savu izsalkumu — izsalkumu pēc Dieva. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka par spīti visām mūsu vājībām, mums ir visi nepieciešamie līdzekļi: pietiekamas zināšanas par kristīgo mācību un Dieva žēlastība.