Vīna dārza pakājē

„Bija cilvēks, nama tēvs, kas iestādīja vīna dārzu un iežogoja to, un izraka tanī vīna spiedi, un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, bet pats aizceļoja tālumā.“ (Mt 21, 33)

Es gribētu, lai kopīgi pārdomājam šajā līdzībā ietverto mācību, paturot prātā mūs šobrīd interesējošos jautājumus. Tradicionāli šis stāsts tiek attiecināts uz Dieva izredzētās tautas likteni, pirmkārt norādot, kā mēs — cilvēki — uz tik lielo Dieva mīlestību atbildam ar neuzticību un nepateicību.

Šobrīd, turpretim, es vēlētos īpaši pakavēties pie vārdiem „bet pats aizceļoja tālumā“. Tie uzreiz liek man secināt, ka mēs — kristieši, nedrīkstam pamest vīna dārzu, kurā Dievs mūs ir nolicis. Mums jāveltī visi savi spēki, lai paveiktu ikdienas darbus vīna laukā, jāstrādā vīna spiedē un darba dienas beigās jādodas atpūsties tornī. Ja mēs ļautu, lai mūsu galvenais ceļvedis dzīvē ir sekošana pašu ērtībām, tas būtu tikpat kā teikt Jēzum: „Nē, mans laiks pieder man, nevis Tev. Es nevēlos sevi apgrūtināt, lai rūpētos par Tavu vīna dārzu.“