Numuru saraksts

Cik gan nožēlojami būtu, ja mūsu nodarbošanās būtu laika, kas ir Dieva dāvāts dārgums, notriekšana! Šādai rīcībai nebūtu attaisnojuma. „Lai neviens nesaka: man ir tikai viens talents, es neko nevaru darīt. Pat ar vienu vienīgu talentu tu vari rīkoties teicamā veidā.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 78, 3 (PG 58,714)) Skumji ir neizmantot un negūt patiesu labumu no tiem dažiem vai daudziem talantiem un spējām, ko Dievs ir piešķīris ikvienam cilvēkam, lai viņš varētu sevi veltīt kalpošanai citu cilvēku dvēselēm un visai sabiedrībai!

Kad kristietis nelietderīgi notriec laiku šajā pasaulē, respektīvi, kad sava egoisma dēļ viņš izvairās no saviem pienākumiem, slēpjas un bēg no tiem, viņš sevi pakļauj briesmām „zaudēt Debesis“. Cilvēks, kurš mīl Dievu, ne tikai nodod Kristus rīcībā un Viņa kalpojumam visu, kas tam pieder un kas viņš ir, bet vēl vairāk — atdod pats sevi. Viņš nav skopulīgs. Viņa skatiens nav vērsts uz savu „es“ — savu veselību, labo vārdu vai karjeru.

„Mans, mans, mans“ — tas ir veids, kādā domā, runā un rīkojas daudzi ļaudis. Cik gan nepatīkama ir šāda attieksme! Svētais Hieronīms skaidro: „patiesi ir sacīts, lai attaisnotu savus grēcīgos darbus (sal. Ps 141¹⁴⁰, 4), šie ļaudis lepnības grēkam pievieno slinkumu un nolaidību.“ (Sv. Hieronīms, Commentarium in Matthaeum libri, 4, 25 (PL 26, 195))

Tā ir lepnība, kas liek cilvēkiem pastāvīgi domāt: „Mans, mans, mans.“ Tas ir netikums, kas cilvēkus padara neauglīgus un bezjēdzīgus; tas apklusina viņu dedzīgo vēlēšanos strādāt Dievam un noved pie tā, ka viņi notriec savu laiku. Bīsties no dīkdienības, tā vietā drīzāk samin kājām savu egoismu. Tu vēlies savu dzīvi paturēt sev? Nē. Atdod to Dievam un Kunga mīlestības dēļ — visu cilvēku labumam. Izroc savu aprakto talentu! Gādā, lai tas nestu augļus, un tu iemantosi prieku apzinoties, ka šajā pārdabiskajā darbā nav svarīgi, vai tā rezultāts šajā pasaulē būs brīnums, ko cilvēki apjūsmos. Vienīgā lieta, kas patiešām ir svarīga, — atdot visu, kas mēs esam, un visu, kas mums pieder, cenšoties, lai mūsu talents tiktu lietderīgi izmantots un nemitīgi nestu labus augļus.

Varbūt Dievs mums ir piešķīris vēl tikai vienu gadu, lai mēs Viņam kalpotu. Nedomā, ka tev vēl ir pieci vai vismaz divi gadi. Koncentrējies tikai uz šo vienu gadu, kas tikko sācies. Atdod to Dievam, neaproc to! Tāda lai ir mūsu apņemšanās!

Īsumā esam minējuši dažus no cilvēciskajiem tikumiem. Nešaubos, ka savā personiskajā sarunā ar Kungu jūs atcerēsieties vēl daudzus citus tikumus, taču šobrīd es vēlētos uz mirkli apstāties, lai pārdomātu tādu brīnišķīgu īpašību kā augstsirdība.

Augstsirdība — tas ir gara diženums, plaša sirds, kurā patvērumu rod daudzi cilvēki. Tas ir spēks, kas palīdz mums aizmirst pašiem sevi un sagatavo mūs cēlsirdīgu, uz visu cilvēku labumu vērstu darbu veikšanai. Šaursirdībai nav vietas augstsirdīgā sirdī. Nedz arī skopumam, egoistiskam aprēķinam vai savtīgai viltībai. Tam, kas ir patiesi svarīgs, augstsirdīgs cilvēks veltīs visus savus spēkus, neko netaupot. Tādēļ arī viņš spēj dāvāt sevi visu, neapmierinoties vienīgi ar kaut kā došanu. Augstsirdīgs cilvēks atdod sevi pašu. Tas palīdz viņam saprast, ka augstsirdības augstākā izpausme ir atdot sevi Dievam.