Numuru saraksts

Iesākas Liturģiskais gads, un Mises ievadvārdos piedāvātā ideja ir tieši saistīta ar mūsu kristīgās dzīves principu: aicinājumu, ko esam saņēmuši. Vias tuas Domine, demonstra mihi, et semitas tuas edoce me (Ps 24,4). Kungs, parādi man Tavus ceļus, māci man Tavas takas. Mēs lūdzam Kungu, lai Viņš mūs vada, lai Viņš mums liek iet savās pēdās, ka mēs spētu doties pretīm Viņa baušļu pilnībai, kas ir mīlestība (sal. Mt 22,37; Mk 12,30; Lk 10,27).

Kad jūs domājat par apstākļiem, kas pavadīja jūsu lēmumu censties dzīvot pilnībā savu ticību, es iztēlojos, ka jūs līdzīgi man dziļi pateicaties Kungam, patiesi pārliecināti – bez neīstas pazemības –, ka no jūsu puses šeit nav nekāda nopelna. Mēs esam iemācījušies, lielākoties jau no bērnības un ar kristīgu vecāku lūpām, lūgt Dievu. Pēcāk tie bija skolotāji, biedri, mums apkārt esošie cilvēki, kuri daudzos veidos mums palīdzēja neizlaist no acīm Jēzu Kristu.

Kādā dienā – es nevēlos runāt vispārīgiem vārdiem: atver savu sirdi Kungam un izstāsti viņam savu stāstu – varbūt kāds draugs, kāds vienkāršs kristietis kā tu, tev atklāja dziļo, jauno un tomēr seno kā Evaņģēlijs redzeslauku. Viņš rosināja tevi nopietni iesaistīties sekošanā Kristum, mudinot tevi kļūt par apustuļu apustuli. Kopš tā brīža tu droši vien pazaudēji mieru, lai to atkal dziļa miera veidā atrastu tikai tad, kad brīvprātīgi, jo tu to vēlējies – un kas ir vispārdabiskākais no iemesliem – biji atbildējis Dievam „jā”. Tad atnāca spēcīgs, pastāvīgs prieks, kas izzūd tikai tad, ja tu attālinies no Viņa.

Man nepavisam netīk runāt par izvēlētiem vai priviliģētiem cilvēkiem. Bet Kristus ir tas, kurš runā, Viņš ir tas, kurš izvēlas. Tāda ir Svēto Rakstu valoda: elegit nos in ipso ante mundi constitutionem – saka svētais Pāvils – ut essemus sancti (Ef 1,4). Viņš mūs ir izraudzījies pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti. Es zinu, ka tevi tas nepadara iedomīgu, nemudina sevi uzskatīt pārāku par citiem. Šai izvēlei, kas ir aicinājuma sakne, jābūt arī tavas pazemības pamatam. Vai tad jebkad izcila gleznotāja otām tiek celts piemineklis? Pat ja tās kalpoja šedevru radīšanai, nopelns pienākas māksliniekam. Bet mēs, kristieši, esam pasaules Radītāja, visu cilvēku Pestītāja instrumenti.

Kristus kārdināšana

Gavēnis piemin četrdesmit dienas, ko Jēzus pavadīja tuksnesī kā sagatavošanos sludināšanas gadiem, kas savu kulmināciju sasniedza ar krustu un Lieldienu godību. Četrdesmit lūgšanas un gandarīšanas dienas. Un beigās – notikums, ko šodienas liturģija Svētās Mises Evaņģēlija lasījumā piedāvā mūsu meditācijai – Kristus kārdināšana (sal. Mt 4,1-11).

Noslēpuma pilna aina, ko cilvēks veltīgi mēģina izprast, – Dievs sevi pakļauj kārdinājumam, ļauj darboties Ļaunajam – bet mēs to varam pārdomāt, lūdzot Kungu mums atklāt tajā ietverto mācību.

Jēzus Kristus pakļauts kārdinājumam. Šo ainu izgaismo Baznīcas tradīcija, uzskatot, ka mūsu Kungs vēlējās, sniedzot piemēru visā, pārciest arī kārdinājuma pārbaudījumu. Tā tas bija, jo Kristus bija Pilnīgs Cilvēks, līdzīgs mums visā, izņemot grēku (sal. Ebr 4,15). Pēc četrdesmit dienu gavēņa, kad par barību varbūt bija vien zāle, saknes un mazliet ūdens, Jēzus ir izsalcis: kā ikviena radība – patiešām izsalcis. Un, kad velns Viņam piedāvā pārvērst akmeņus maizē, mūsu Kungs ne tikai atsakās no barības, ko pieprasa Viņa miesa, bet arī atvaira vēl smagāku provokāciju: izmantot savu dievišķo varu, lai, ja tā varētu teikt, atrisinātu personiskas dabas problēmu.

Jūs būsiet visos evaņģēlijos ievērojuši, ka Jēzus nedara brīnumus savās paša interesēs. Kad Viņš pārvērš ūdeni vīnā - tas ir Kānas jaunlaulātajiem (sal. Jņ 2,1-11); kad Viņš pavairo maizi un zivis - to dara, lai pabarotu izsalkušu pūli (sal. Mk 6,33-46). Bet gadiem ilgi Viņš pelna maizi ar savu darbu. Un vēlāk, ceļojot pa Izraēļa zemi, Viņš dzīvo no to palīdzības, kas Viņam seko (sal. Mt 27,55).

Svētais Jānis atstāsta, kā pēc ilgas iešanas, nonākot pie Sihāras akas, Jēzus sūta savus mācekļus uz ciematu nopirkt ēdamo. Un, kad Viņš pamana tuvojamies samarieti, Viņš tai lūdz ūdeni, jo Jēzum nebija, ar ko to iesmelt (sal. Jņ 4,4 un sekojoši). Veiktā ceļa nogurums nomāc Viņa izvārgušo ķermeni; un citu reizi, lai atgūtu spēkus, Viņš guļ (sal. Lk 8,23). Lūk, Kunga dāsnums, kurš sevi pazemojis, kurš pilnībā pieņēma cilvēka stāvokli, kurš neizmanto savu Dieva varu, lai izbēgtu no grūtībām vai pūlēm. Viņš mums māca būt spēcīgiem, mīlēt darbu, spēt novērtēt, kāds cildenums kā no cilvēciskā, tā dievišķā viedokļa piemīt sevis atdošanai.

Otrajā kārdinājumā, kad velns Viņam piedāvā mesties lejā no tempļa, Jēzus no jauna atvaira domu izmantot savu dievišķo varu savā labā. Kristus nevēlas tukšu godu, plātīšanos: Viņš netēlo cilvēcisku komēdiju, kā dara tie, kas mēģina izmantot Dievu, lai izceltu savu paša izcilumu. Nepaātrinot laika ritējumu, nesasteidzot brīnumu darīšanas brīdi, bet soli pa solim ejot smago cilvēku ceļu, liego Krusta ceļu, Jēzus Kristus grib pildīt sava Tēva gribu.

Trešajā kārdināšanā mēs redzam ko ļoti līdzīgu: Viņam piedāvā valstis, varu, slavu. Velnam ir padomā cilvēcisko ambīciju jomā veicināt to attieksmi, kāda jāizjūt tikai attiecībās ar Dievu: viņš piedāvā vieglu dzīvi tam, kurš pielūgs viņu, pielūgs elkus. Bet mūsu Kungs pavērš pielūgsmi tās vienīgajam un īstajam galamērķim – Dievam un apstiprina savu gribu kalpot: Atkāpies sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Dievu, savu Kungu, un Viņam vienam kalpo (Mt 4,10).

Būt par apustuļu apustuli

Piepildīt pasauli ar gaismu, būt par sāli un gaismu (sal. Mt 5,13-14): Tā Kungs raksturojis savu mācekļu misiju. Līdz pasaules malai nest Dieva mīlestības labo vēsti. Tas ir tas, kam visiem kristiešiem tādā vai citādā veidā jāvelta sava dzīve.

Es iešu vēl tālāk. Mums jāsadeg vēlmē nepalikt vieniem, mums jāiedrošina arī citi piedalīties šajā dievišķajā misijā - nest prieku un mieru cilvēku sirdīs. „Tādā mērā, kādā jūs progresējat paši,” raksta Gregors Lielais, „pievelciet arī citus sev, ilgojieties, lai jums savā ceļā pie Kunga būtu ceļabiedri.” (Sv. Gregors Lielais, In Evangelia homiliae, 6, 6 (PL 76, 1098)).

Bet atminieties, kā to saka Kungs vienā no savām līdzībām, ka cum dormirent homines, kamēr cilvēki gulēja, uzradās nezāles sējējs (Mt 13,25). Mūs, cilvēkus, apdraud iespēja ļaut sevi iekarot egoisma, virspusējības miegam, ļaut mūsu sirdij aizrauties ar tūkstošiem gaistošu piedzīvojumu, izvairoties no patiesā zemes realitāšu dziļuma meklējumiem. Šāds miegs ir slikta lieta, tas nomāc cilvēka cieņu un padara par skumju vergu!

Ir kāda lieta par ko mums būtu jācieš īpaši stipri– par kristiešiem, kuri varētu dot daudz vairāk, bet neizlemj, kuri varētu sevi atdot pilnībā, izdzīvojot visu Dieva bērnu aicinājuma sekas, bet kas spurojas pretī iespējai būt devīgiem. Tam jāsagādā mums ciešanas, jo ticības žēlastība mums netika piešķirta, lai paliktu apslēpta, bet tieši pretēji, lai spīdētu cilvēku priekšā (sal. Mt 5,15-16). jo cita starpā uz spēles ir likta to cilvēku laicīgā un mūžīgā laime, kas šādi rīkojas. Kristīgā dzīve ir dievišķs brīnums, apveltīts ar tūlītējiem gandarījuma un iekšēja miera apsolījumiem, tomēr ar nosacījumu, ka mēs spējam novērtēt Dieva dāvanu (sal. Jņ 4,10), esot bez mēra dāsni.

Tātad vajag pamodināt tos, kas būtu varējuši iegrimt šajā sliktajā miegā, vajag viņiem atgādināt, ka dzīve nav spēle, bet dievišķs dārgums, kas jāpavairo. Jāparāda arī ceļš tiem, kas pilni ar labo gribu un slavējamām vēlmēm, bet nezina kā tās likt lietā. Kristus mūs skubina: katram no jums jābūt ne tikai apustulim, bet apustuļu apustulim, kas aizrauj līdzi sev, kas arī citus mudina darīt pazīstamu Jēzu Kristu.