Numuru saraksts

Ir ļoti daudz kristiešu, kas ir pārliecināti par to, ka pestīšana īstenosies it visās pasaules jomās un ka noteikti ir dažas dvēseles – tikai nezina, kuras tās ir, – kas kopā ar Kristu dod savu artavu, lai to īstenotu. Taču viņi to redz ļoti tālā nākotnē, pēc daudziem gadsimtiem… kas pārvērstos par mūžību, ja īstenotos ātrumā, ar kādu viņi sevi dāvā. Arī tu tā domāji, kamēr tevi „neuzmodināja“.

Sevis dāvāšana ir pirmais solis upurēšanās, prieka, mīlestības un vienotības ar Dievu ceļā.

– Un tādējādi visu dzīvi piepilda svētīgs neprāts, kas ļauj rast laimi tur, kur cilvēciskā loģika redz tikai sevis noliegšanu, ciešanas un sāpes.

„Lūdziet, lai es būtu dāsns!“ tu teici, „lai ietu uz priekšu un lai spētu mainīties, un tādējādi kādu dienu varētu būt kam derīgs.“ Labi. Tomēr – ko tu dari, lai šīs apņemšanās īstenotos?

Bieži vien tu sev uzdod jautājumu, kāpēc dvēseles, kam bijusi tā laime pazīt Jēzu kopš bērnības, tik ļoti vilcinās Viņam atbildēt ar labāko, kas viņām ir, – ar savu dzīvi, savu ģimeni, saviem sapņiem. Redzi, tieši tāpēc, ka esi „visu“ saņēmis uzreiz, tev ir pienākums izrādīt savu pateicību Kungam. Tā reaģētu aklais, kas negaidīti atguvis redzi, kamēr citiem neienāk prātā pat pateikties par to, ka ir redzīgi. Taču… ar to nepietiek. Tev ir ik dienas jāpalīdz apkārtējiem izturēties ar pateicību pret savu Dieva bērnu stāvokli. Neapgalvo, ka esi pateicīgs, ja tu tā nerīkojies.

Lēnām apdomā šo – no manis tiek prasīts ļoti maz, bet man tiek dots ļoti daudz.

Tu, kas nekādi nevari saņemties, apdomā, ko man atrakstīja viens no taviem brāļiem: „Ir grūti, taču, kad reiz „lēmums“ ir pieņemts, cik laimīgi varu uzelpot, jo esmu uz droša ceļa!“

Šīs dienas – tu man sacīji – ir bijušas laimīgākas nekā jebkad. Un es tev nevilcinoties atbildēju – tāpēc, ka tu tās „izdzīvoji“ ar lielāku ziedošanos nekā parasti.

Kunga sauciens – aicinājums vienmēr ir formulēts šādi: „Ja kāds vēlas man sekot, lai aizliedz pats sevi, ņem savu krustu un seko man!“

Jā, aicinājums prasa atteikšanos, upuri. Taču, cik patīkams ir upuris – „gaudium cum pace“, prieks un miers –, ja atteikšanās ir pilnīga!

Tas, kuru aicināja pieņemt personiskas saistības, reaģēja šādi: „Tādā gadījumā es varētu rīkoties tā… Man būtu jādara tā…“

– Un viņam tika sniegta atbilde: „Mēs šeit netirgojamies ar Kungu. Dieva likumi, Kunga aicinājums tiek pieņemts vai noraidīts tāds, kāds tas ir. Ir ļoti svarīgi pieņemt lēmumu – iet uz priekšu bez jebkādiem iebildumiem un ar lielu apņēmību vai doties prom. „Qui non est mecum…“ Kas nav ar Mani, ir pret Mani.“

No dāsnuma trūkuma līdz remdenībai ir tikai viens solis.

Pārrakstu tev kādā vēstulē atspoguļotu gļēvuma paraugu, lai tu to neatdarinātu: „Es patiesi Jums pateicos, ka par mani atceraties, jo man ir nepieciešamas daudzas lūgšanas. Tomēr es būtu Jums pateicīgs, ja, lūdzot, lai Dievs mani dara par „apustuli“ Jūs nepūlētos un nelūgtu, lai Viņš no manis pieprasa atteikšanos no savas brīvības.“

Tavs paziņa, kas bija ļoti gudrs, krietna viduvējība, labs cilvēks, mēdza teikt: „Ir jāpilda [Dieva] likums, taču ar mēru, nepārspīlējot, tik maz, cik vien iespējams.“

Un piebilda: „Grēkot? Nē. Taču dāvāt sevi – arī ne.“ Šie nožēlojamie aprēķinātāji, kas nav spējīgi upurēties cēla ideāla dēļ, tiešām skumdina.

„Aure audietis et non intelligetis: et videntes videbitis, et non perspicietis.“ Skaidri Svētā Gara vārdi: ar savām ausīm viņi dzird un nesaprot, ar savām acīm viņi skatās un neredz. Kāpēc tad tu brīnies, ka ir daži cilvēki, kas, „redzot“ apustulātu un apzinoties tā lielumu, nevelta sevi tam? Mierīgi lūdzies un neatkāpies no sava ceļa! Ja šie neuzdrošināsies, nāks citi!

Kopš tu pateici „jā“, laiks pamazām maina apvāršņa krāsas. Katru dienu tas kļūst arvien skaistāks, tas mirdz daudz plašāk un gaišāk. Taču tev ir jāturpina sacīt „jā“.

Svētā Jaunava Marija ir neierobežotās sevis dāvāšanas paraugs. – Vai atceries? Jēzus Kristus ar viņai domātu uzslavu apgalvo: „Lūk, kas pilda mana Tēva gribu, – tā ir mana Māte! …“ Lūdz šai labajai Mātei, lai tavā dvēselē pieņemas spēkā – mīlestības un atbrīvošanās spēkā – viņas priekšzīmīgā dāsnuma atbilde: „Ecce ancilla Domini!“ Redzi, es esmu Kunga kalpone.

Es tev runāju par horizontu, kas atveras mūsu skatienam, un par ceļu, kas mums priekšā. – „Man nav ar ko aizbildināties,“ tu paziņoji, it kā pārsteigts, ka tas tā ir.

– Ielāgo labi šo lietu: nekādu aizbildinājumu nemaz nedrīkst būt!

Varbūt arī tev noderēs šī pārdabiskā viltība, smalkjūtības pilns apņēmīgas mīlestības auglis, šie vārdi, ko bieži, sastopoties ar dažādām prasībām, atkārtoja kāda dvēsele, kas ļoti mīlēja Dievu: „Nu gan ir īstais brīdis pieņemt lēmumu no tiesas paveikt ko tādu, kas ir darīšanas vērts.“

Dieva bērnu ceļš tevi biedēja: Kunga vārdā tevi mudināja izpildīt pienākumu līdz galam, atteikties no sevis, nokāpt no sava ziloņkaula torņa. Tu izvairījies…, un es atzīšos, ka mani nemaz nepārsteidz tas, ka šī nasta, kas tevi nospiež, ir tik smaga: vesela virkne kompleksu un aplinkus ceļu, klīrība un sirdsapziņas pārmetumi, kas tevi dara nekam nederīgu. Nedusmojies, ja tev teikšu, ka tavā attieksmē ir mazāk viengabalainības nekā tā, ko pauž nekrietni cilvēki, kas droši sludina ļauno. It kā tu būtu sliktāks vai zemāks par viņiem. Surge et ambula! Celies un staigā! Pieņem lēmumu! Tu joprojām vari atbrīvoties no šīs briesmīgās nastas, ja ar Dieva žēlastības palīdzību ieklausīsies, ko Viņš lūdz, un, pats galvenais, ja tu ar Viņu pilnīgi un labprātīgi sadarbosies!