Numuru saraksts

Uz brīdi pārdomāsim šīs dienas, Ciešanu nedēļas otrdienas, Svētās Mises lasījumus, jo tie palīdz atšķirt labo Dieva bērnu lepnumu no postošās lepnības. Mēs runāsim par pazemību, kas ir tikums, kurš vienlaikus ļauj mums iepazīt gan mūsu postu, gan diženumu.

Mūsu niecīgums ir acīmredzams. Šeit nerunāju par mūsu dabiskajiem ierobežojumiem — par tām lielajām lietām, par kurām cilvēki sapņo, bet kuras tā arī nekad neizdara, kaut vai tikai tamdēļ, ka tam pietrūkst laika. Es vairāk domāju par to, ko darām slikti, par mūsu kļūdām, no kurām mēs būtu varējuši izvairīties. Mēs nemitīgi saskaramies ar savu paša nevarēšanu. Turklāt ir brīži, kad šķiet, ka visi mūsu trūkumi apvienojas it kā vēloties sevi atklāt vēl skaudrāk, lai liktu mums saprast, cik maz vērti esam. Ko lai tādos brīžos iesākam?

Expecta Dominum, „gaidi uz to Kungu.“ (sal. Ps 27, 14 (Mises ievadvārdi)) Ceri uz Kungu, dzīvo no cerības, mums māca Baznīca. Dzīvo ar ticību un mīlestību. Viriliter age, „Esi droša un stipra, mana sirds.“ (Ps 27, 14 (Mises ievadvārdi)) Esi drosmīgs! Kāda gan nozīme tam, ka esam veidoti no māla, ja visa mūsu cerība balstās Dievā? Ja arī kādā brīdī dvēsele pakrīt, piedzīvo kādus šķēršļus (taču tam nav noteikti tā jānotiek), viss, kas ir jādara — jālieto atbilstošas zāles tieši tāpat, kā to darām ikdienišķās situācijās, rūpējoties par miesas veselību. Un pēc tam — jāsāk atkal no jauna!

Vai esat ievērojuši kā ģimenēs, kurās tiek glabātas kādas dārgas dekoratīvas greznumlietiņas, piemēram, vāzes, vecāki rūpējas, lai tās nesaplīstu? Līdz kādu dienu bērns, kurš turpat netālu spēlējas, netīšām vāzi sasit. Vērtīgā piemiņas lietiņa ir sašķīdusi lauskās, un visa ģimene ir ļoti sarūgtināta, tomēr nekavējoties tiek mēģināts to labot. Lauskas tiek salasītas un rūpīgi salīmētas kopā, un beigās vāze ir atguvusi savu sākotnējo skaistumu.

Bet, ja saplēstais priekšmets ir vienkāršs fajansa vai māla trauks, parasti pietiek vien ar dažām kniedēm, dzelzs vai kāda cita metāla stieplītēm, lai trauka gabaliņus atkal sastiprinātu kopā. Tādējādi tas pat iegūst jaunu, oriģinālu izskatu.

Tas pats notiek arī mūsu iekšējā dzīvē. Saskaroties ar savām vājībām un grēkiem, ar savām kļūdām (lai arī, pateicoties Dieva žēlastībai, tās būtu nenozīmīgas), vērsīsimies pie mūsu Tēva un lūgšanā teiksim Viņam: Kungs, šeit es esmu — visā savā nabadzībā un trauslumā, sasists māla trauks. Salīmē mani atkal kopā, un tad ar manas nožēlas un Tavas piedošanas spēku es kļūšu vēl stiprāks un skaistāks nekā agrāk! Tā ir ļoti mierinoša lūgšana, ko varam izteikt ikreiz, kad vien kaut kas liek ieplīst šim trauslajam mālam, no kā esam veidoti.

Nebūsim pārsteigti, atklājot savu trauslumu, un nejutīsimies satriekti, ieraugot, cik viegli kāda nieka dēļ druskās saplīst mūsu labā apņemšanās. Uzticieties Kungam, ar kura palīdzību mēs vienmēr varam rēķināties. „Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties?“ (sal. Ps 27, 1) Ne no kā. Ja šādi vērsīsimies pie mūsu Debesu Tēva, mums nebūs jābaidās ne no kā un ne no viena.

Pazemība un prieks

„No viltus ļaudīm un ļauna darītājiem izglāb mani, Kungs!“ (Ps 43, 1) Svētās Mises teksts mums vēlreiz stāsta par labo — Dieva bērnu lepnumu; tas parāda mums nevērtīgo materiālu no kāda esam veidoti, visas mūsu ļaunās noslieces, un pēc tam lūdz: emitte lucem tuam, sūti savu gaismu un savu patiesību, ka tās mani vada, ka tās mani aizved Tavā svētajā kalnā. (Ps 43, 3) Man nav kauns atzīties, ka biju dziļi aizkustināts, lūdzoties šos psalma vārdus.

Kā mums rīkoties, lai iegūtu šo labo Dieva bērnu lepnumu? Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus „negribēja apmeklēt Jūdeju, tāpēc ka jūdi meklēja Viņu nonāvēt.“ (Jņ 7, 1) Viņš, kuram būtu pieticis ar vienu vienīgu vārdu, lai iznīcinātu savus ienaidniekus, arī izmantoja cilvēciskus līdzekļus. Viņš, kurš bija Dievs un kuram vajadzēja to tikai vēlēties, un apstākļi būtu pilnībā izmainījušies, šeit atstāja mums brīnišķīgu mācību: Viņš nedevās uz Jūdeju. „Tā brāļi sacīja Viņam: Aizej no šejienes un dodies uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari.“ (Jņ 7, 3) Viņi gaidīja, ka Viņš tur paveiks ko iespaidīgu. Vai redzat? Vai pamanāt, ka šī ir mācība par labo — Dieva bērnu lepnumu un ļauno — postošo lepnību.

Patiesais, labais Dieva bērnu lepnums izskan šodienas upurēšanas lūgšanā: „Uz Tevi paļaujas, kas pazīst Tavu vārdu, jo Tu, Kungs, nepamet tos, kas Tevi meklē.“ (Ps 9, 11) Un mūs, kas neesam nekas cits kā vien salaboti māla trauki, pārņem prieks, jo Viņš „piemin nelaimīgos, Viņš neaizmirst lūgšanas“ (Ps 9, 13), ko izsaka pazemīgie.

Dievbijība — Dieva bērna attiecības ar Tēvu

Dievbijība, kas dzimst no dievišķās filiācijas, ir dziļa dvēseles attieksme, kas galu galā pārņem visu mūsu eksistenci: tā ir klātesoša ikvienā no mūsu domām un vēlmēm un it visur, kur ieliekam savu sirdi. Vai nekad neesat ievērojuši kā bērni ģimenē, paši to nemaz neapzinoties, atdarina savus vecākus? Viņi atkārto vecāku žestus, ieradumus un itin bieži pārņem vecāku uzvedības veidu?

Gluži tas pats notiek arī ar labu Dieva bērnu. Pašam neizskaidrojamā veidā viņš pamazām iemanto dievbijību, kas mums palīdz visus dzīves notikumus skatīt caur ticības pārdabisko prizmu. Tad viņš mīl visus cilvēkus tāpat, kā viņus mīl mūsu Debesu Tēvs, un, kas ir vēl svarīgāk,— viņš iegūst jaunu dedzību ik dienas censties aizvien vairāk tuvoties Kungam. Es uzstāju — tas, ka mums piemīt vājības, nav no svara, jo mūsu Dievs Tēvs vienmēr ir gatavs pasniegt savu mīlošo roku, lai mūs pieceltu.

Vai esat ievērojuši, ka mazi bērni krīt pilnīgi citādi nekā pieaugušie? Kritiens mazajiem parasti nav nekas īpašs: viņi paklūp un krīt tik bieži! Un, pat ja pēc kritiena mazais palaiž vaļā raudienu, tētis viņu uzmundrina, paskaidrojot, ka īsti vīri neraud. Ar to raudāšana parasti arī beidzas, jo zēns vēlas redzēt savu tēvu priecīgu un apmierinātu.

Savukārt, kad tas ir pieaugušais, kam gadās zaudēt līdzsvaru un nokrist garšļaukus uz zemes, vienīgi līdzjūtība mūs attur no smiekliem un jautrības, ko citādi izraisītu šāds starpgadījums. Bet pašam negadījuma upurim kritiens var beigties visai nopietni — ja runa ir par vecāka gadagājuma cilvēku — pat ar lūzumu, kas var nekad nesadzīt. Tāpēc ir labi, ja iekšējā dzīvē mēs visi esam quasi modo genitiinfantes (1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — kā jaunpiedzimuši bērni; kā tie mazie, kas šķiet it kā no gumijas veidoti un kas, kad uz tiem raugāmies, liekas gūstam prieku pat no saviem klupieniem, jo viņi tūliņ pat atkal slienas kājās un turpina skraidelēt, zinot, ka vecāki vienmēr būs tuvumā, lai viņus pažēlotu un samīļotu.

Ja mēs centīsimies uzvesties tāpat kā šie bērni, mūsu kritieni un neveiksmes, kas iekšējā dzīvē ir pilnīgi neizbēgami, nenesīs sev līdzi sarūgtinājumu. Tie raisīs mūsos nožēlu, taču neliks zaudēt dūšu. Mēs tos uzlūkosim ar smaidu, kas kā tīrs kalnu avots dzimst no prieka par to, ka esam Mīlestības bērni; ka esam mūsu Debesu Tēva — šīs varenības, bezgalīgās gudrības un žēlsirdības — bērni.

Šajos gados, ko esmu pavadījis, kalpojot Kungam, esmu iemācījies būt par Dieva bērnu. Un no jums lūdzu to pašu: lai jūs esat quasi modo geniti infantes — bērni, kas ilgojas pēc Dieva Vārda, Dieva Maizes, Viņa barības un spēka, lai turpmāk dzīvotu kā īsti kristīgi cilvēki.

Esiet pavisam kā bērni! Jo vairāk jūs būsiet kā bērni, jo labāk! To jums no savas pieredzes saka priesteris, kam nācies šo trīsdesmit sešu gadu laikā, kopš viņš cenšas cik vien var uzticīgi pildīt Dieva gribu, celties augšā pēc kritieniem daudzas jo daudzas reizes. Cik gan ātri, bet vienlaikus arī lēni šie gadi pagājuši! Un tikai viena lieta man vienmēr ir palīdzējusi: tas, ka es aizvien vēl esmu bērns un varu ierausties savas Mātes klēpī un paslēpties mana Kunga Jēzus Kristus Sirdī.

Lielie kritieni, kas nopietni ievaino dvēseli un dažkārt atstāj aiz sevis gandrīz neizdzēšamas pēdas, vienmēr rodas no augstprātības, kas liek domāt, ka esam gana lieli; ka esam pašpietiekami. Šādās reizēs cilvēkā virsroku ņem sava veida nespēja lūgt kādam palīdzību — ne Dievam, nedz arī draugam vai priesterim. Tā šī nabaga dvēsele, viena savā nelaimē, slīgst aizvien dziļāk maldos un aiziet neceļos.

Nekavēsimies ne mirkli, jau tagad lūgsim Dievu, lai Viņš nekad nepieļauj, ka kļūstam pašapmierināti, un lai vienmēr liek mūsos pieaugt alkām pēc Viņa palīdzības, Viņa Vārda, Viņa Maizes, mierinājumu un spēka: rationabile, sine dolo lac concupiscite (1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — alkstiet pēc garīgā piena. Varat būt droši, ka tas ir labākais veids, kā uzveikt lepnību. Nešaubieties, ka vienīgi tas mums var palīdzēt rīkoties labi, cildeni, dievišķi. „Patiesi es jums saku: ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs Debesu valstībā neieiesiet.“ (Mt 18, 3)

Un atkal man prātā nāk jaunības dienās piedzīvotais. Cik gan liels ticības apliecinājums tas bija! Man šķiet it kā liturģiskais dziedājums vēl aizvien skanētu man ausīs un es varētu ieelpot vīraka smaržu, un redzēt tūkstošiem vīru — katru ar degošu sveci kā savas cilvēciskās nabadzības simbolu rokās —, bet ar sirdi kā bērnam; kā mazajam, kurš varbūt pat nespēj pacelt acis, lai palūkotos uz savu tēvu. „Tādēļ tev jāatzīst un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis to Kungu, savu Dievu.“(Jer 2, 19) Atjaunosim mūsu stingro lēmumu nekad neatstāt Kungu pasaules rūpju dēļ. Izdarīsim konkrētas apņemšanās, kas mums — radībām, kas apzinās savu paša nabadzību, un nepagurušas meklē un sauc savu Tēvu —, palīdzēs vairot slāpes pēc Dieva.

Bet, atgriežoties pie tā, ko teicu iepriekš: mums ir jāiemācās būt kā bērniem, mums ir jāiemācās būt par Dieva bērniem. Un vienlaicīgi šis domāšanas veids, kas sakņojas Dieva bērna apziņā, mums ir jānodod tālāk arī citiem. Tas, neraugoties uz mūsu dabiskajām vājībām, darīs mūs stiprus ticībā (sal. 1Pēt 5, 9), auglīgus darbos un drošus mūsu garīgajā dzīvē, lai par spīti kļūdām, ko mums gadītos pieļaut — lai arī cik apkaunojošas tās nebūtu —, mēs vienmēr nevilcinoties atgrieztos un no jauna nostātos uz brīnišķīgā dievišķās filiācijas ceļa, kurš beidzas mūsu Dieva Tēva atvērtajās un mīlošajās rokās.

Kurš gan neatceras sava tēva rokas? Tās droši vien nebija tikt glāstošas, maigas un saudzīgas kā mātei. Taču šīs spēcīgās un stiprās rokas apskāva mūs cieši, sirsnīgi un droši. Kungs, es Tev pateicos par šīm sastrādātajām un cietajām plaukstām. Paldies Tev par šīm stiprajām rokām. Paldies par šo maigo un stipro sirdi. Gandrīz vai biju gatavs Tev pateikties arī par savām kļūdām! Zinu, ka Tu vēlies kaut to nebūtu, un tomēr tās saproti, attaisno un piedod.

Tā ir visa gudrība, ko Dievs sagaida no saviem bērniem mūsu attiecībās ar Viņu, jo tik tiešām vislielākā mācība, ko varam apgūt, ir atzīt, ka esam tikai nulle… Un tomēr mūsu Dievs Tēvs mīl ikvienu no mums tādus, kādi esam. Tādus, kādi mēs esam! Pat es — kas neesmu nekas vairāk kā vien nabaga cilvēks — mīlu jūs visus tādus, kādi esat. Tad nu iedomājieties, kāda ir Dieva mīlestība! It sevišķi, ja mēs vēl cenšamies cīnīties, pūlamies dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu, labi izkoptu.

Cilvēka vājums un Kunga žēlsirdība

Kungs ir kļuvis tik tuvs savām radībām, ka mēs visi sirdī glabājam slāpes pēc kaut kā augstāka, ilgojamies pēc garīguma, alkstam būt labi. Es tagad apzināti vēlos uzmodināt tevī šīs ilgas, lai tu nešaubītos, ka Dievs tev uzticas. Ja vien ļausi Viņam sevī darboties, tu, neatstājot savu pašreizējo dzīves vidi un apstākļus, kļūsi par noderīgu instrumentu Viņa rokās un nesīsi tādus augļus, par kādiem pat nebūsi sapņojis. Uzmanies, lai naivas augstprātības dēļ pietiekami nenovērtējot grūtības, ar kurām tev nāksies sastapties kristīgo ceļu ejot, tu galu galā gļēvulīgi nenodod Kunga uzticību tev.

Iespējamībai, ka tas varētu notikt, nevajadzētu mūs izbrīnīt. Kā savas kritušās dabas sekas, kā iedzimtā grēka radīto ievainojumu, ko vēl smagāku dara mūsu personīgie grēki, mēs sevī nesam dumpīguma garu — noslieci pretoties Dieva žēlastībai. Tādēļ mums vēl jo karstāk jācenšas tiekties augšup, pildot ikvienu no saviem ikdienas pienākumiem (kas ir vienlaikus gan cilvēciski, gan dievišķi) tā, lai tie savu galamērķi atrod Dieva mīlestībā. Turklāt mums tas jādara ar lielu pazemību, nožēlas pilnu sirdi un pilnīgā paļāvībā uz Kunga palīdzību, vienlaikus veltot šim darbam vislielākās pūles, tā it kā tā rezultāts būtu atkarīgs vienīgi no mums.

Kamēr vien ritēs šī cīņa (un tas būs līdz pat mūsu nāves dienai), tev vienmēr būs jārēķinās ar iespēju, ka vari saņemt niknus uzbrukumus gan no saviem iekšējiem, gan ārējiem ienaidniekiem. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, laiku pa laikam tavu prātu neliks mierā un šaustīs domas par kādreiz pieļautajām kļūdām, kuru varbūt būs bijis ne mazums. Tomēr nekrīti izmisumā, saku to tev mūsu Kunga vārdā. Ja tā notiks (kaut nekur nav teikts, ka tam jānotiek, nedz arī, ka tā būtu kāda ierasta parādība), pārvērt šo gadījumu iespējā vēl vairāk vienoties ar Kungu, jo Viņš, kurš tevi izvēlējies par savu bērnu, nekad tevi nepametīs. Dievs pieļauj pārbaudījumus, lai tu Viņu mīlētu vēl stiprāk un lai vēl skaidrāk apjaustu Viņa pastāvīgo aizsardzību un mīlestību pret tevi.

Es atkārtoju: nezaudē dūšu! Jēzus, kurš mums piedeva pie Krusta, turpina piedāvāt mums savu piedošanu Gandarīšanas sakramentā un, būdams Kristus, Taisnīgais, vienmēr mūs aizstāv sava Tēva priekšā. Viņš pats ir izpirkuma upuris par mūsu, un ne tikai mūsu,bet gan visas pasaules grēkiem (1 Jņ 2, 1-2), lai mēs uzvarētu kopā ar Viņu.

Uz priekšu! Lai notiek, kas notikdams. Turies cieši pie Kunga rokas un atceries, ka Dievs nekad nezaudē kaujas. Ja kaut kāda iemesla dēļ esi no Viņa attālinājies, atgriezies, pazemīgi sākot visu aizvien no jauna; ik dienas esi kā pazudušais dēls, vēl vairāk — esi pazudušais dēls vairākkārt dienā; ar patiesu nožēlu atjauno savas sirds šķīstību Grēksūdzē, kas ir īsts Dieva Mīlestības brīnums. Šajā brīnišķīgajā sakramentā Kungs šķīsta tavu dvēseli un piepilda tevi ar prieku un spēku, lai tu nepagurtu cīņā un vienmēr atgrieztos pie Dieva, pat brīžos, kad viss liekas tumšs un drūms. Arī Dievmāte — mūsu māte — savā mātišķajā gādībā vienmēr tevi aizstāvēs un stiprinās ceļā.