Numuru saraksts

Meklēt Dieva klātbūtni

Iekšējā dzīve. Svētums mūsu ikdienas pienākumos, svētums mazajās lietās, ko veicam, svētums mūsu profesionālajā darbā, mūsu ikdienas rūpēs…; svētums, lai mēs spētu svētdarīt citus. Reiz kādam manam paziņam (tā arī nekad neizdevās viņu tuvāk iepazīt) bija sapnis, kurā viņš redzēja sevi lidojam ļoti lielā augstumā, taču ne iekšā lidmašīnas salonā, bet gan ārpusē — uz spārna. Nelaimīgais! Kā viņš cieta un baiļojās! Šķiet it kā Mūsu Kungs caur šo sapni viņam liktu saprast, ka ar tādu pašu nemieru un briesmām saskaras apustuliskās dvēseles, kuras vēlas lidot augšup pie Dieva, bet kurām trūkst iekšējās dzīves, vai arī tās pret to izturas nevērīgi. Viņas cieš, ir nemiera un šaubu pilnas, un tām pastāvīgi draud kritiens bezdibenī.

Es tiešām domāju, ka pastāv nopietni draudi nomaldīties no ceļa tiem, kas aizgūtnēm „metas iekšā darbos“ — tukšā aktīvismā —, bet atstāj novārtā lūgšanu, pašaizliedzību un citus garīgos līdzekļus, bez kuriem ir neiespējami sasniegt patiesu dievbijību. Bieža sakramentu pieņemšana, meditācija, sirdsapziņas izmeklēšana, garīgā lasīšana un pastāvīga vēršanās pēc palīdzības pie Vissvētākās Jaunavas Marijas un Sargeņģeļiem — tie ir ne ar ko neaizstājami līdzekļi un spēj darīt brīnišķīgu kristieša ikdienas dzīvi, jo no to apslēptajām dzīlēm izplūst Dieva saldme un laime — gluži kā medus no kārēm.

Mūsu iekšējā dzīvē un ārējā uzvedībā, mūsu attiecībās ar citiem un darbā ikvienam no mums jācenšas palikt nemitīgā Dieva klātbūtnē, sarunājoties ar Viņu, esot nepārtrauktā dialogā, kas tomēr neizpaužas ārēji. Pareizāk sakot, dialogā, kas parasti neizskan vārdu troksnī, bet kam sevi jāatklāj apņēmībā un mīlestības pilnās rūpēs, ko ieliekam ikvienā uzdevumā — gan lielā, gan mazā —, ko veicam. Bez šīs neatlaidības mums būs grūti savu rīcību saskaņot ar Dieva bērnu stāvokli, jo mēs būsim velti izšķieduši tās bagātības, kuras mūsu Kungs savā labestībā ir ielicis mūsos, lai, tās pielietojot, mēs varētu sasniegt „vīra briedumu, Kristus mūža pilnības mēru“. (Ef 4, 13)

Spānijas pilsoņu kara laikā es daudz ceļoju, lai sniegtu garīgo aprūpi jaunekļiem, kas atradās frontē. Netālu no Teruelas kādā tranšejā dzirdēju sarunu, kas man dziļi iespiedusies atmiņā. Kāds jauns kareivis teica par kādu savu biedru, acīmredzot, diezgan neizlēmīgu un vāja rakstura cilvēku: tas cilvēks nav viengabalaina personība. Es būtu ļoti apbēdināts, ja to pamatoti varētu teikt par kādu no mums: ka mēs esam nekonsekventi - cilvēki, kuri apgalvo, ka vēlas būt īsteni kristieši, svētie, bet vienlaicīgi nicina līdzekļus, kas palīdz par tādiem kļūt, jo, pildot savus pienākumus, aizmirst pastāvīgi parādīt Dievam savu bērna mīlestību un pieķeršanos. Ja mūsu izturēšanos varētu raksturot šādi, tad ne jūs, nedz arī es nevarētu saukties par viengabalainiem kristiešiem.

Ļaujiet man atkal un atkal uzsvērt, ka tas ir ceļš, pa kuru Dievs vēlas, lai ejam; Viņš mūs aicina kalpot Viņam pasaules vidū, svētdarīt citus un sevi ar mūsu ikdienas nodarbēm. Balstoties uz nesatricināmu loģiku un vienlaicīgi arī pilns ticības svētais Pāvils sludināja: „Jo Mozus likums saka: Neaizsien purnu kūlējam vērsim.“ (At 25, 4). Un viņš jautā: „Vai Dievam rūp vērši? Vai to Viņš nesaka mūsu dēļ? Jo mūsu dēļ ir rakstīts: arājam jāar cerībā un kūlējam jākuļ cerībā saņemt ražu.“ (1 Kor 9, 9-10)

Kristīgā dzīve nekad nav bijusi nomācoša nebeidzamu priekšrakstu pildīšana, kas dvēseli dara satrauktu un spriedzes pilnu. Nē. Tā pielāgojas katra individuālajiem apstākļiem kā cimds, kas piegulst rokai, un prasa, lai mēs savus mazus vai lielus ikdienas pienākumus veicam ar lūgšanas un mortifikācijas palīdzību, nekad nezaudējot pārdabisko dzīves skatījumu. Atcerieties, ka Dievs neprātīgi mīl visas savas radības. Bet kā gan ēzelītis strādās, ja viņu nebaro, nedod tam atpūsties vai galu galā salauž viņa spēkus ar pārmērīgiem sitieniem? Lūk, tavs ķermenis ir kā ēzelītis (un ēzelītis bija Dieva izvēlētais tronis, iejājot Jeruzalemē!), kas uz savas muguras tevi nes pasaulē pa Dieva ceļiem. Taču tev tas ir jāvada, neļaujot nomaldīties no Dieva ceļiem, un jāiedrošina rikšot priecīgi un mundri, cik vien tas ēzelim ir iespējams.

Palūkojies uz savu dzīvi vēlreiz un lūdz piedošanu par ikvienu vainu, kas tagad iznirst tavas sirdsapziņas acu priekšā. Lūdz piedošanu par tām reizēm, kad esi nelietīgi izmantojis savu mēli; par domām, kas nemitīgi grozījušās vienīgi ap tevi pašu; par tiem kritiskajiem spriedumiem attiecībā uz līdzcilvēkiem, ko izteici skaļi vai kam ļāvi vaļu savās domās un kas tagad tevi muļķīgi uztrauc, dara nemierīgu un īgnu… Ticiet man — jūs variet būt ļoti laimīgi! Mūsu Kungs grib, lai mēs būtu laimīgi, prieka pilni, ejot pa tiem pašiem laimes ceļiem, pa kuriem arī Viņš pats staigāja! Nelaimīgi mēs kļūstam vienīgi tad, kad noklīstam un aizmaldāmies, sākot iet pa egoisma un juteklības ceļu, vai vēl jo ļaunāk — nonākot uz liekuļu ceļa.

Kristietim jābūt neviltotam, patiesam un sirsnīgam it visā, ko viņš dara. Viņa rīcībai jāatspoguļo Kristus gars. Ja kādam šajā pasaulē ir pienākums dzīvot saskaņā ar savu ticību un būt konsekventam, tad tas ir kristietis, jo viņam ir uzticēta dāvana, kas tam jādara auglīga (sal. Lk 19, 13); un šī dāvana ir patiesība, kas atbrīvo un glābj (sal. Jņ 8, 32). Jūs varētu man jautāt: „Tēvs, kā lai iemanto šo dzīves vienkāršību?“ Jēzus Kristus savai Baznīcai ir devis visus nepieciešamos līdzekļus, lai to sasniegtu. Viņš mums ir iemācījis lūgties, sarunāties ar savu Debesu Tēvu. Viņš ir nosūtījis mums savu Garu — Lielo Nezināmo, kurš darbojas mūsu dvēselēs. Viņš mums ir atstājis Sakramentus - redzamās žēlastības zīmes. Izmanto tos! Padari savu garīgo dzīvi piepildītāku! Lūdzies katru dienu! Un nekad neatsakies uz saviem pleciem nest Kristus Krusta saldo nastu.

Pats Jēzus aicina tevi, lai tu kā labs māceklis sekotu Viņam, - lai tu ietu savu dzīves ceļu, sējot to mieru un prieku, ko pasaule nevar dot. Tāpēc — vēlos to vēlreiz uzsvērt — mums jāiet, nebaidoties ne no dzīves, ne no nāves, necenšoties par katru cenu izvairīties no sāpēm un ciešanām, kuras kristietim vienmēr ir šķīstīšanās līdzeklis un iespēja patiesi mīlēt savus līdzcilvēkus un pierādīt savu mīlestību, izmantojot tās neskaitāmās iespējas, ko mums sniedz ikdienas dzīve.

Ir laiks noslēgt šīs pārdomas, ar kurām centos uzrunāt tavu dvēseli cerībā, ka uz tām atbildēsi, apņemoties laboties, varbūt pavisam nedaudzās, taču ļoti konkrētās lietās. Atceries, ka Dievs grib, lai esi priecīgs, un, ja no savas puses darīsi visu, kas tavos spēkos, tu būsi laimīgs. Ļoti, ļoti laimīgs, kaut arī nevienu brīdi tev netrūks krusta, ko nest.

Taču šis Krusts vairs nav nāvessoda vieta, bet gan tronis, no kura valda Kristus. Un Viņam līdzās stāv Viņa un arī mūsu Māte. Svētā Jaunava tev sniegs spēku, kas nepieciešams, lai apņēmīgi ietu viņas Dēla pēdās.