Numuru saraksts

Centīsimies savas sirds dziļumos vairot kvēlu vēlmi, spēcīgas ilgas sasniegt svētumu - pat ja mēs apzināmies sevī tik daudz trūkumu. Nebaidieties: jo tālāk mēs virzāmies iekšējā dzīvē, jo skaidrāk mēs saskatām savas nepilnības. Žēlastība mūsos darbojas kā palielināmais stikls, zem kura pat sīkākais puteklītis vai gandrīz nesaskatāms smilšu graudiņš var izskatīties milzīgi, jo dvēsele ir ieguvusi dievišķu jutīgumu, kamdēļ pat niecīgākā ēna apgrūtina sirdsapziņu, kas gūst prieku vienīgi Dieva dzidrajā skaidrībā. Saki to Viņam tagad no savas sirds dzīlēm: „Kungs, es patiesi vēlos būt svēts. Es patiesi vēlos būt Tevis cienīgs māceklis un sekot Tev bez jebkādiem nosacījumiem.“ Un tagad apņemies katru dienu atjaunot šos augstos ideālus, kas tevi šobrīd iedvesmo.

Ak, Jēzu, ja vien mēs, kas esam vienoti Tavā mīlestībā, būtu patiesi neatlaidīgi! Ja vien mēs spētu izpaust darbos tās ilgas, kuras Tu pats modini mūsu dvēselēs! Bieži sev jautājiet: „Kādēļ es atrodos šeit virs zemes?“ Tas jums palīdzēs jūsu centienos savus ikdienas uzdevumus paveikt iespējami pilnīgi un ar mīlestību, un rūpēties par mazajām lietām. Pievērsīsimies svēto piemēriem. Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs — ar miesu un asinīm, ar saviem trūkumiem un vājībām —, tomēr Dieva mīlestības dēļ viņi iemācījās uzvarēt un pārvarēt sevi. Pārdomāsim viņu dzīves un līdzīgi bitēm, kuras no katra zieda ievāc vērtīgu nektāru, mācīsimies arī mēs no viņu cīņām. Mācīsimies atklāt tikumus cilvēkos, kuri ir mums apkārt un kuri māca mūs ar savu darba mīlestību, savu pašaizliedzību, savu prieku; nekavēsimies tik ļoti pie viņu trūkumiem; atcerēsimies tos vienīgi tad, ja tas būs absolūti nepieciešams, lai brālīgi palīdzētu viņiem laboties.

Kristus laivā

Tāpat kā mūsu Kungam, arī man ļoti patīk runāt par zvejas laivām un tīkliem, lai mēs šo Evaņģēliju ainu iedvesmoti izdarītu skaidras un stingras apņemšanās. Svētais Lūkass mums stāsta par zvejniekiem, kuri mazgā un lāpa savus tīklus Ģenezaretes ezera krastā. Jēzus pienāk pie laivām, kas piesietas krastā, un iekāpj vienā no tām — tajā, kas pieder Sīmanim. Cik dabiski Mācītājs iekāpj mūsu katra laivā! „Lai sarežģītu mums dzīvi,“ tu dzirdi dažus cilvēkus žēlojamies. Taču mēs zinām, ka manu un jūsu ceļu Kungs ir šķērsojis, lai „sarežģītu“ mūsu eksistenci ar savu maigumu un mīlestību.

Beidzis runāt uz cilvēkiem no Pētera laivas, Viņš vēršas pie zvejniekiem: Duc in altum et laxate retia vestra in capturam! — Dodieties dziļāk un izmetiet savus tīklus zvejai! (sal. Lk 5, 4) Paļaujoties uz Kristus vārdiem, viņi paklausa un izvelk brīnumainu lomu. Tad, uzlūkojot Pēteri, kurš tāpat kā Jēkabs un Jānis nespēj slēpt savu izbrīnu, Kungs paskaidro: „Nebīsties! No šī laika tu zvejosi cilvēkus. Un viņi, laivas krastā izvilkuši, atstāja visu un sekoja Viņam“ (Lk 5, 10-11)

Tava laiva — tavi talanti, centieni un sasniegumi — nav nekā vērta, ja tu to neatdod Kristum, ļaujot Viņam tajā brīvi iekāpt, ja padari to par elku. Atrodoties savā laivā viens un mēģinot rīkoties bez sava Mācītāja, tu — pārdabiski runājot — dodies taisni pretī kuģa katastrofai. Vienīgi tad, ja meklēsi Viņa klātbūtni un ļausi viņam būt par tava kuģa Kapteini, būsi pasargāts no dzīves vētrām un neveiksmēm. Ieliec visu Dieva rokās. Lai tavas domas, drosmīgie piedzīvojumi, kurus tu esi iztēlojies, tavi cildenie cilvēciskie centieni, tavas tīrās mīlestības iet caur Kristus sirdi. Citādi — agrāk vai vēlāk — tie nogrims dzelmē kopā ar tavu egoismu.

Ja tu atļauj Dievam vadīt tavu laivu un būt par tās Kapteini, tu esi pilnīgā drošībā! Arī tad, kad šķiet, ka Viņa nav klāt vai ka Viņš ir iemidzis un nemana tavas raizes; pat tad, kad saceļas vētra un apkārt ir piķa melna tumsa. Svētais Marks atstāsta, ka apustuļi reiz bija tieši šādā situācijā un Jēzus „redzēja tos strādājam airējot, jo bija pretvējš; un ap ceturto nakts sardzes maiņu Viņš, iedams pa jūru, gāja pie tiem (...) Un Viņš tūdaļ uzrunāja tos un tiem sacīja: Nomierinieties, tas esmu Es, nebīstieties! Un Viņš iekāpa pie tiem laivā; un vējš apklusa“. (Mk 6, 48, 50-51)

Mani bērni, šeit uz zemes notiek tik daudz kas!… Es jums varētu pastāstīt daudz stāstu par bēdām, ciešanām, par sliktu izturēšanos, par moceklību — par daudzu dvēseļu varonību, un es ne mazdrusciņ nepārspīlēju. Raugoties no cilvēciskā viedokļa, mums dažkārt rodas iespaids, ka Jēzus ir aizmidzis, ka Viņš mūs nedzird. Bet svētais Lūkass apraksta to, kā Kungs mūs pieskata. „Un, tiem (mācekļiem) pārceļoties, Viņš aizmiga. Un pāri ezeram sacēlās brāzmaini vēji, un viņus aplēja, un tie bija briesmās. Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums. Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība?“ (Lk 8, 23-25)

Ja mēs sevi atdodam Viņam, Viņš, savukārt, sevi atdos mums. Mums vajag bezgalīgi uzticēties Mācītājam, sevi pilnībā ieliekot Viņa rokās un ar saviem darbiem parādot Viņam, ka tā ir Viņa laiva, ka mēs vēlamies, lai ar visu, kas mēs esam un kas mums pieder, Viņš rīkojas pēc sava prāta.

Noslēgumā, vēršoties pie Svētās Jaunavas Marijas, lūdzot viņas aizbildniecību, aicinu uz apņemšanos: dzīvot no ticības, būt neatlaidīgiem cerībā, palikt ļoti tuvu Jēzum, sirsnīgi, sirsnīgi, sirsnīgi Viņu mīlēt, izdzīvot un izbaudīt šo mūsu Mīlestības piedzīvojumu (jo mēs taču esam iemīlējušies Dievā); ļaut Kristum iekāpt mūsu nabaga laivā un pārņemt mūsu dvēseles kā Kungam un Saimniekam; ar sirsnību parādīt Viņam, ka mēs ik brīdi — dienu un nakti — centīsimies dzīvot Viņa klātbūtnē, jo Viņš mūs ir aicinājis uz ticību: ecce ego quia vocasti me! „Še es esmu, jo Tu esi mani saucis“.(1 Sam 3, 8) Mēs sanākam Viņa avju kūtī, Viņa — mūsu Labā Gana — balss sapulcināti un būdami pārliecināti, ka vienīgi šajā patvērumā mēs atradīsim patiesu laimi — gan laicīgo, gan mūžīgo.

Cerības tikums mums dod drošu pārliecību, ka Dievs mūs vada ar savu dievišķi tālredzīgo visvarenību un dod mums visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs cīņā uzvarētu; tas liek mums apzināties Kunga nebeidzamo labvēlību pret cilvēkiem — pret tevi, pret mani. Dievs vienmēr ir gatavs mūs uzklausīt, Viņš nekad nepagurst to darīt. Viņu interesē tavi prieki un panākumi, tava mīlestība, arī tavas nedienas, sāpes un neveiksmes. Tāpēc negaidi, lai cerētu uz Kungu tikai tad, kad sastapsies ar savu vājumu — vērsies pie sava Debesu Tēva gan labos laikos, gan pārbaudījumu brīžos, meklējot patvērumu Viņa žēlsirdīgajā aizsardzībā. Nav vajadzīga pārāk liela pazemība, lai atzītu neapgāžamo realitāti, ka neesam nekas — visīstākā nuļļu virkne, taču šī pārliecība par mūsu personisko niecīgumu pārvērtīsies par neuzveicamu spēku, kad ieraudzīsim, ka pa kreisi visām šīm nullēm stāv Kristus, un aptversim cik neizmērojami liels skaitlis tas ir. „Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties?“ (Ps 27²⁶, 1)

Pierodiet itin visur un visā saskatīt Dievu, apzināties, ka Viņš mūs vienmēr gaida, mūs vēro un taisnīgi prasa, lai Viņam uzticīgi sekojam, nepametot savu vietu šajā pasaulē. Mums jāiet pa dzīvi ar mīloša cilvēka modrību un patiesu apņemšanos cīnīties, lai nezaudētu Dieva draudzību.

Ikdienas dzīve

Es vēlos vēlreiz atgādināt, ka šeit nerunāju par kādu īpaši izredzētu kristiešu dzīvesveidu. Lai katrs no mums pārdomā, ko Dievs ir darījis viņa labā, un kā viņš Kungam ir atbildējis. Ja tagad katrs drosmīgi izmeklēsim savu sirdsapziņu, mēs sapratīsim, kā mums vēl pietrūkst. Vakar es jutos patiesi saviļņots, kad man stāstīja par kādu japāņu katehūmenu, kurš pats vēl tikai apgūstot katehismu un gatavojoties pieņemt kristību, jau iepazīstināja ar Kristus mācību savus līdzcilvēkus, kas par Kungu nezināja neko. Man palika kauns. Mums vajag vairāk ticības — daudz vairāk ticības, un līdz ar ticību — arī vairāk kontemplācijas.

Vēlreiz mierīgi pārdomājiet šo dievišķo atgādinājumu, kas dvēseli pilda ar nemieru, tomēr vienlaikus ir tik salds kā medus kāres: redemi te, et vocavi te, nomine tuo: meus es tu (Is 43, 1) — „Es tevi atpestīju un Es tevi saucu tavā vārdā: tu esi Mans!“ Nelaupīsim Dievam to, kas ir Viņa. Kungs, kurš mūs ir mīlējis tik ļoti, ka mūsu dēļ nomira, ir izredzējis mūs jau kopš mūžības — pirms pasaules radīšanas —, lai mēs būtu svēti Viņa priekšā, (sal. Ef 1, 4) un Viņš nemitīgi mums

Ja mēs vēl aizvien tomēr šaubītos, lūk, vēl viens — no Viņa paša lūpām nācis — apstiprinājums tam: „Ne jūs Mani izredzējāt, bet Es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus“ un lai jūsu — kontemplatīvu dvēseļu darba augļi — „paliktu.“ (Jņ 15, 16)

Tādēļ mums ir vajadzīga ticība — pārdabiska ticība. Kad ticība mazinās, cilvēki sāk uzlūkot Dievu kā svešinieku; viņi iedomājas, ka Viņš ir savus bērnus aizmirsis un tie Viņam tik pat kā nerūp. Ticība šiem cilvēkiem kļūst par kaut ko pakārtotu, pie kā vērsties vien tad, kad vajadzīga palīdzība un visi pārējie līdzekļi jau izmēģināti; nezin uz kāda pamata viņi sagaida no tās iespaidīgas zīmes un neparastus notikumus. Turpretim, ja ticība dvēselē ir patiesi dzīva, cilvēks atklāj, ka, lai sekotu Kristum, viņam nav jāattālinās no savas ikdienas dzīves; ka to lielo svētumu, ko Dievs no mums sagaida, mēs varam atrast šeit un tagad — katras dienas mazajās lietās.