Numuru saraksts

Lai Dieva klātbūtnē vienmēr rīkojamies tā, ka mums no cilvēkiem nekas nebūtu slēpjams.

Tev trūkst iekšējās dzīves, jo savā lūgšanā tu nepievērsies tam, par ko raizējas tavējie, tu nepievērsies prozelītismam; tu nepiepūlies, lai ar skaidru skatienu izdarītu konkrētas apņemšanās un pēc tam tās pildītu; un tev nepiemīt pārdabisks skatījums uz savām studijām, darbu, sarunām, attiecībām ar citiem…

– Kā gan ir ar šo Dieva klātbūtnes apziņu, kas ir tavas lūgšanas auglis un izpausme?

Nē? … Tāpēc, ka tev nebija laika? … Tev ir laiks. Turklāt kādi gan būs tavi darbi, ja tos nebūsi apdomājis Kunga klātbūtnē, lai tos sakārtotu? Ja nesarunāsies ar Dievu, kā gan tu spēsi pilnīgi īstenot dienas darbus? … – Paklau, tas ir tas pats kā sacīt, ka tev pietrūkst laika mācīties, jo esi ļoti aizņemts, vadot lekcijas… Bez mācīšanās nav iespējams novadīt labu nodarbību. Lūgšana ir pirms visa pārējā. Ja tu to apzinies, bet tomēr neliec to lietā, tad nestāsti man, ka tev trūkst laika: tu vienkārši negribi tai veltīt laiku, tas ir tieši tik vienkārši!

Lūgšanu, vairāk lūgšanas! – Tas var izklausīties pēc pretrunas – tagad, eksāmenu un visintensīvākā darba laikā… Tomēr jā – tev tā ir vajadzīga. Un ne tikai pierastā lūgšana, kas ir dievbijības prakse. Tev ir vajadzīga lūgšana arī brīžos, kurus citādi izmantot nevar, – lūgšana starp diviem pienākumiem tā vietā, lai ļautu prātam bezmērķīgi klaiņot. Tas nekas, ja, par spīti saviem centieniem, tu nespēj koncentrēties un sakopot garu. Šāda lūgšana var būt daudz vairāk vērta nekā tā, kurai tu nodevies kapelā, baudot visas ērtības.

Efektīvs ieradums, lai nodrošinātu Dieva klātbūtni, – katras dienas pirmo audienci rezervē Jēzum Kristum.

Pierodi skaitīt mutiskās lūgšanas no rīta, kamēr ģērbies, kā mazi bērni. – Un vēlāk, dienas gaitā, tev būs vairāk Dieva klātbūtnes apziņas.

Tu vienmēr atliec Rožukroni uz vēlāku laiku un beigās to izlaid, jo tev nāk miegs. – Ja tev nav citu brīžu, lūdzies to uz ielas, tā lai neviens nemana.

Turklāt šī lūgšana tev palīdzēs uzturēt Dieva klātbūtnes apziņu.

Jautājumi tavai ikdienas sirdsapziņas izmeklēšanai: vai esmu ļāvis paiet kādai stundai, nesarunājoties ar Dievu, manu Tēvu? … Vai esmu sarunājies ar Viņu dēla mīlestībā? – Jo to taču tu vari!

Nemānīsim sevi… – Dievs nav ēna, tāla būtne, kas mūs rada un pēc tam pamet. Viņš nav saimnieks, kas dodas prom un vairs neatgriežas. Kaut arī to netveram ar saviem jutekļiem, Viņa eksistence ir daudz patiesāka nekā visas realitātes, kam pieskaramies un ko redzam. Dievs ir šeit, ar mums, klātesošs, dzīvs. Viņš mūs redz, dzird, vada un uzlūko katru mūsu vissīkāko rīcību, mūsu slēptākos nodomus. Mēs tam ticam…, taču dzīvojam tā, it kā Dieva nebūtu! Jo neveltām Viņam ne domu, ne vārdu. Jo nepaklausām Viņam un necenšamies valdīt pār savām kaislībām. Jo neizrādām Viņam mīlestību un negandarām…

– Vai mēs turpināsim dzīvot ar mirušu ticību?

Ja tevī būtu Dieva klātbūtne, cik bieži tu izbēgtu no „neizbēgamas“ rīcības.

Kā gan lai tu dzīvotu Dieva klātbūtnē, ja vienīgais, ko dari, ir skatīties uz visām pusēm? …

– Tu esi it kā piedzēries tukšības!

Ar katru dienu tu jūties esam aizvien dziļāk Dievā, tā tu man saki. – Tādā gadījumā tu ar katru dienu būsi arī tuvāk saviem brāļiem.