Numuru saraksts

Bailes no citu viedokļa

Lai jūs neaptur nekādi liekulīgi argumenti: ķerieties pie vajadzīgajām zālēm. Taču rīkojieties kā mātes — ar bezgalīgu maigumu un tādām pat mīlošām rokām, ar kādām bērnībā jūsu sīkos vai lielākos rotaļās iegūtos nobrāzumus ārstēja jūsu mammas. Ja vajadzīgs kādu laiku nogaidīt, dariet to, taču nekad ne vairāk kā nepieciešams, jo pretēja rīcība liecinātu par gļēvulību un vēlēšanos iet vieglāko ceļu, kam nav nekā kopīga ar apdomību. It sevišķi jūs, kuru profesionālais aicinājums ir saistīts ar citu cilvēku garīgo audzināšanu un izglītošanu, nebaidieties iztīrīt un dezinficēt brūci.

Iespējams, redzot, ka tas, kuram uzticēts uzdevums ārstēt, vilcinās un negrib uzņemties savu misiju, kāds mēģinās viltīgi iečukstēt viņam ausī: „Mācītāj, mēs zinām, ka tu esi patiess…“ (Mt 22, 16) Neklausieties šajā ironiskajā uzslavā; tie, kuri necenšas no sirds pildīt savus pienākumus, nav nekādi skolotāji, jo viņi nemāca patiesību; nedz arī viņi paši ir patiesi, jo savas viltus apdomības dēļ uzskata par pārspīlējumu un nicina padomus, kas izturējuši tūkstoškārtīgu godīgas dzīves, gadu gaitā iegūtas pieredzes, labas pārvaldīšanas prakses un cilvēka vājās dabas pazīšanas pārbaudi, kas mīlestībā uz katru noklīdušo avi, aicina neklusēt, bet runāt, iesaistīties un izrādīt interesi.

Viltus skolotājus vada bailes ieskatīties acīs patiesībai; jau doma vien, ka zināmos apstākļos viņiem, iespējams, būs jāķeras klāt kādam sāpīgākam pretlīdzeklim, viņus dara nemierīgus. Šāda attieksme, varat būt droši, neliecina ne par apdomību, ne līdzcietību, nedz par veselo saprātu; šāda nostāja norāda uz mazdūšību, bezatbildību, nesaprātību un muļķību. Šie paši cilvēki, kad nelaime jau notikusi, panikas pārņemti metas cīnīties ar ļaunumu, taču tad jau ir par vēlu. Viņi aizmirst, ka apdomība prasa, lai labi apdomāts, pieredzes un skaidra skatiena izauklēts padoms tiktu dots savlaicīgi un būtu saprotami noformulēts.

Turpināsim lasīt svētā Mateja Evaņģēliju: „mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci.“ (Mt 22, 16) Mani nebeidz pārsteigt šis cinisms. Viņu vienīgais nodoms ir sagrozīt mūsu Kunga Jēzus sacīto, „pieķert“ Viņu kādā nepārdomāti izteiktā vārdā; un tā vietā, lai vienkārši izklāstītu Kungam problēmu, ko paši uzskata par neatrisināmu, viņi cenšas Jēzu apžilbināt ar slavas vārdiem, kuriem vajadzētu nākt vienīgi no patiesi pārliecinātu sekotāju godīgajām sirdīm un lūpām. Es apzināti kavējos pie šīs farizeju uzvedības, lai mēs caur to iemācāmies būt ne aizdomu pilni, bet apdomīgi gan; lai nevienam neizdodas mūs piekrāpt ar tēlošanu, pat ja tā būtu ietērpta vārdos un žestos, kas paši par sevi ir patiesi, kā tas ir tikko lasītajā Svēto Rakstu fragmentā. „Tu nešķiro cilvēkus“, tie Viņam saka, „Tu esi nācis pie visiem; nekas Tevi nevar apturēt sludināt patiesību un mācīt labo.“ (sal. Mt 22, 16)

Atkārtoju: mums jābūt apdomīgiem, bet ne slimīgi aizdomīgiem. Dāvājiet savu vispilnīgāko uzticību visiem; esiet cēlsirdīgi. Kristieša, jebkura godīga cilvēka vārds (es pilnībā uzticos ikvienam) man ir vairāk vērts nekā simts vienprātībā esošu notāru dots paraksts, pat ja kādreiz varbūt ir gadījies, ka tamdēļ tieku pievilts. Es labprātāk pakļauju sevi riskam, ka manu uzticēšanos kāds bezgodis izmantos ļaunprātīgi, nekā jau priekšlaicīgi liedzu savam tuvākajam uzticēšanos, ko viņš kā cilvēks un Dieva bērns ir pelnījis saņemt. Es jums droši varu apgalvot, ka sekošana šim principam mani nekad nav pievīlusi, bet vienmēr devusi labus rezultātus.