Numuru saraksts

Uz brīdi pārdomāsim šīs dienas, Ciešanu nedēļas otrdienas, Svētās Mises lasījumus, jo tie palīdz atšķirt labo Dieva bērnu lepnumu no postošās lepnības. Mēs runāsim par pazemību, kas ir tikums, kurš vienlaikus ļauj mums iepazīt gan mūsu postu, gan diženumu.

Mūsu niecīgums ir acīmredzams. Šeit nerunāju par mūsu dabiskajiem ierobežojumiem — par tām lielajām lietām, par kurām cilvēki sapņo, bet kuras tā arī nekad neizdara, kaut vai tikai tamdēļ, ka tam pietrūkst laika. Es vairāk domāju par to, ko darām slikti, par mūsu kļūdām, no kurām mēs būtu varējuši izvairīties. Mēs nemitīgi saskaramies ar savu paša nevarēšanu. Turklāt ir brīži, kad šķiet, ka visi mūsu trūkumi apvienojas it kā vēloties sevi atklāt vēl skaudrāk, lai liktu mums saprast, cik maz vērti esam. Ko lai tādos brīžos iesākam?

Expecta Dominum, „gaidi uz to Kungu.“ (sal. Ps 27, 14 (Mises ievadvārdi)) Ceri uz Kungu, dzīvo no cerības, mums māca Baznīca. Dzīvo ar ticību un mīlestību. Viriliter age, „Esi droša un stipra, mana sirds.“ (Ps 27, 14 (Mises ievadvārdi)) Esi drosmīgs! Kāda gan nozīme tam, ka esam veidoti no māla, ja visa mūsu cerība balstās Dievā? Ja arī kādā brīdī dvēsele pakrīt, piedzīvo kādus šķēršļus (taču tam nav noteikti tā jānotiek), viss, kas ir jādara — jālieto atbilstošas zāles tieši tāpat, kā to darām ikdienišķās situācijās, rūpējoties par miesas veselību. Un pēc tam — jāsāk atkal no jauna!

„Dievs ļaunajiem pretojas, bet pazemīgajiem dod žēlastību“, (1 Pēt 5, 5) māca apustulis svētais Pēteris. Nevienā laikmetā, nevienā situācijā nav cita ceļa, lai dzīvotu dievbijīgu dzīvi, kā vien pazemības ceļš. Vai tas nozīmē, ka Dievs priecājas par mūsu pazemojumiem? Nepavisam. Ko gan Viņš, kurš ir radījis visas lietas, tās pārvalda un uztur, varētu gūt no mūsu sakāves un nomāktības? Dievs vēlas mūsu pazemību, vēlas, lai mēs tik ļoti nepieķertos savai personai, vienīgi tādēļ, lai varētu mūs piepildīt. Viņš tikai ilgojas, lai mēs neliktu šķēršļus Viņa ceļā un lai, cilvēciski runājot, mūsu nabaga sirdīs būtu vairāk vietas Viņa žēlastībai. Jo Dievs, kurš mūs iedvesmo būt pazemīgiem, ir tas pats Dievs, kurš „pārveidos mūsu pazemības miesu, pieskaņodams to savai godības miesai, ar spēku, kurā Viņš spēj pakārtot sev visu.“ (Flp 3, 21) Mūsu Kungs mūs padara par savējiem, Viņš mūs dievišķo caur labo — Dieva bērnu lepnumu.

Pazemība un prieks

„No viltus ļaudīm un ļauna darītājiem izglāb mani, Kungs!“ (Ps 43, 1) Svētās Mises teksts mums vēlreiz stāsta par labo — Dieva bērnu lepnumu; tas parāda mums nevērtīgo materiālu no kāda esam veidoti, visas mūsu ļaunās noslieces, un pēc tam lūdz: emitte lucem tuam, sūti savu gaismu un savu patiesību, ka tās mani vada, ka tās mani aizved Tavā svētajā kalnā. (Ps 43, 3) Man nav kauns atzīties, ka biju dziļi aizkustināts, lūdzoties šos psalma vārdus.

Kā mums rīkoties, lai iegūtu šo labo Dieva bērnu lepnumu? Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus „negribēja apmeklēt Jūdeju, tāpēc ka jūdi meklēja Viņu nonāvēt.“ (Jņ 7, 1) Viņš, kuram būtu pieticis ar vienu vienīgu vārdu, lai iznīcinātu savus ienaidniekus, arī izmantoja cilvēciskus līdzekļus. Viņš, kurš bija Dievs un kuram vajadzēja to tikai vēlēties, un apstākļi būtu pilnībā izmainījušies, šeit atstāja mums brīnišķīgu mācību: Viņš nedevās uz Jūdeju. „Tā brāļi sacīja Viņam: Aizej no šejienes un dodies uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari.“ (Jņ 7, 3) Viņi gaidīja, ka Viņš tur paveiks ko iespaidīgu. Vai redzat? Vai pamanāt, ka šī ir mācība par labo — Dieva bērnu lepnumu un ļauno — postošo lepnību.

Patiesais, labais Dieva bērnu lepnums izskan šodienas upurēšanas lūgšanā: „Uz Tevi paļaujas, kas pazīst Tavu vārdu, jo Tu, Kungs, nepamet tos, kas Tevi meklē.“ (Ps 9, 11) Un mūs, kas neesam nekas cits kā vien salaboti māla trauki, pārņem prieks, jo Viņš „piemin nelaimīgos, Viņš neaizmirst lūgšanas“ (Ps 9, 13), ko izsaka pazemīgie.

Pietiek uzlūkot vien dažus iemiesotās Dieva Mīlestības vaibstus, un augstsirdība, kas tajos atspoguļojas, uzreiz saviļņo mūsu dvēseli, iekvēlina mūs un liegi mudina uz nožēlu par to, ka tik bieži esam uzvedušies zemiski un savtīgi. Jēzus neiebilst sevi pazemināt, lai paceltu mūs no mūsu nabadzības un piešķirtu mums Dieva bērnu un Viņa brāļu cieņu. Tu un es, turpretim, nereti ietiepīgi un muļķīgi izslejamies lepnībā par dāvanām un talantiem, ko esam saņēmuši, dažkārt pat nonākot tik tālu, ka padarām tos par pjedestālu, no kura savu gribu uzspiežam citiem, it kā nopelni par dažiem relatīvi nozīmīgiem sasniegumiem pienāktos vienīgi mums. „Bet kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Un ja tu esi saņēmis, kāpēc lielies, it kā tu nebūtu saņēmis?“ (1 Kor 4, 7)

Domājot par Dieva pilnīgo sevis atdošanu un to, kā Viņš ļāva sevi šķietami sakaut, (to es saku tamdēļ, lai katrs no mums ļoti personīgi to pārdomātu) godkārīga cilvēka iedomība vēl jo vairāk atklājas kā atbaidošs grēks, jo šāda izturēšanās ir pilnīgi pretēja tam, ko mums mācīja Jēzus Kristus. Pārdomājiet to nesteidzoties: Viņš, būdams Dievs, sevi pazemināja; savukārt cilvēks, uzpūties no patmīlības, par katru cenu cenšas sevi paaugstināt, neatzīstot, ka viņš ir tikai no slikta māla veidota radība.