Numuru saraksts

Tu neesi laimīgs tāpēc, ka visu aplūko tā, it kā tu vienmēr būtu centrs, – vai tev sāp vēders, vai esi noguris, vai tev kāds pateica to un šito…

– Vai esi mēģinājis domāt par Viņu un Viņa dēļ par citiem?

Tev sāpēja līdz sirds dziļumiem, kad tev pateica, ka tu meklē nevis atgriešanos, bet gan futlāri savam postam… lai tādējādi ērti turpinātu vilkt sev līdzi šo skumjo nastu, kurai nu būtu alvejas garša!

Tikai muļķi ir stūrgalvīgi. Jo lielāks muļķis, jo stūrgalvīgāks.

Lūk, kāds ir efektivitātes un laimes noslēpums: izraut ar sakni patmīlību un iedēstīt tās vietā mīlestību pret Jēzu Kristu.

Kaut arī tu apgalvo, ka seko Viņam, tādā vai citā veidā tu aizvien centies, lai tas būtu „tu“, kas darbojas, lai viss notiek saskaņā ar „taviem“ plāniem un vienīgi „tavu“ spēku sasniegts. – Taču Kungs ir teicis: „Sine me nihil!“ Bez manis tu nevari neko.

Netika ņemtas vērā tās, ko tu sauci par savām „tiesībām“ un ko es tev pārtulkoju kā tavas „tiesības uz lepnību“… Nabaga vientiesi! – Tā kā tu nespēji aizstāvēties, jo uzbrucējs bija spēcīgs, tu izjuti sāpes, it kā būtu saņēmis simts pļaukas. – Un tomēr tu neiemācījies sevi pazemināt. Tagad tava sirdsapziņa tevi apsūdz, ka esi lepns… un gļēvs. – Pateicies Dievam, jo pamazām tu sāc saskatīt savu „pazemības pienākumu“.

Tu esi pilns ar sevi, sevi, sevi… – Tu nebūsi efektīvs, pirms nepiepildīsies ar Viņu, Viņu, Viņu, darbojoties in nomine Domini – Dieva vārdā un ar Dieva spēku.

Kā gan tu iedomājies sekot Kristum, ja rotē vienīgi pats ap sevi?

Nepacietīgas un nesakārtotas rūpes par to, kā ātrāk kāpt pa karjeras kāpnēm, var slēpt patmīlību aiz „kalpošanas dvēselēm“ aizsega. Mēs esam liekuļi – es tiešām saku: liekuļi –, kad attaisnojam sevi, sakot, ka nedrīkst palaist garām zināmas izdevības, zināmus labvēlīgus apstākļus… Pievērs savas acis Jēzum: Viņš ir „Ceļš“. Arī Viņam apslēpto gadu laikā bija izdevības un ļoti „labvēlīgi apstākļi“, lai ātrāk uzsāktu savu publisko dzīvi. Piemēram, divpadsmit gadu vecumā, kad Rakstu zinātāji brīnījās par Viņa jautājumiem un atbildēm… Taču Jēzus Kristus pilda sava Tēva gribu un nogaida: Viņš paklausa!

– Nezaudējot savas svētās alkas vest visu pasauli pie Dieva, tad, kad sevi liek manīt šāda veida personiskās iniciatīvas (un – kas zina? – tā var būt arī vēlēšanās visam atmest ar roku), atceries, ka arī tev ir pienākums paklausīt un veltīt sevi šim tumšajam uzdevumam, kuram trūkst spozmes, kamēr vien Kungs tev nelūgs veikt ko citu. Viņam ir savs laiks un savi ceļi.

Visi tie, kas ļaunprātīgi izmanto savu priviliģēto stāvokli (ko sniedz nauda, izcelsme, pakāpe, ieņemamais amats vai zināšanas…), lai pazemotu tos, kam paveicies mazāk, pauž savu muļķību un lepnību.

Agrāk vai vēlāk lepnība citu priekšā pazemo to, kurš jūtas „vairāk cilvēks“ nekā pārējie, jo viņš darbojas kā tukšību pilna, bezsmadzeņu marionete, kas kustas ar sātana raustītu auklu palīdzību.

Pārāk augstas domas par sevi vai vienkārši tukšība: daudzi atbalsta „melno tirgu“, lai mākslīgi celtu savas personiskās vērtības.

Nezaudē dūšu savu kļūdu priekšā, rīkojies.

– Neauglība nav tik daudz kļūdu – it īpaši, ja cilvēks tās nožēlo, – kā lepnības rezultāts.

Ja esi pakritis, celies ar vēl lielāku cerību… Tikai patmīlība nesaprot, ka kļūda, ja tā tiek izlabota, palīdz sevi pazīt un pazemināt.

„Mēs nekam neesam derīgi.“ – Cik šis apgalvojums ir pesimistisks un nepatiess! – Ja vien ir vēlēšanās, ar Dieva žēlastības palīdzību, kas ir galvenais priekšnosacījums, var kļūt par labu instrumentu, kas kalpo daudzām iecerēm.

Es aizdomājos par skarbo, taču patieso repliku, ko izteica kāds Dieva vīrs, kurš, vērojot kāda cilvēka augstprātīgo attieksmi, sacīja: „Tas tērpjas paša velna ādā, kas ir lepnība.“ Un kontrastam manā dvēselē ienāca patiesa vēlēšanās tērpties tikumā, ko sludināja Jēzus Kristus, quia mitis sum et humilis corde – Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu Sirdi; tas ir tikums, kas piesaistīja Vissvētākās Trīsvienības skatienu Viņa Mātei un mūsu Mātei, – pazemība, apziņa un izjūta, ka neesam nekas.