Numuru saraksts

Mūsu otrais ienaidnieks, raksta sv. Jānis, ir acu iekāre, tā ir radikāla kārība, kas mūs mudina novērtēt tikai to, kam var pieskarties. Mūsu acis ir kā pielipušas šīs zemes lietām un šī iemesla dēļ nav spējīgas atklāt pārdabiskās realitātes. Tādējādi mēs varam lietot Svēto Rakstu vārdus, lai atsauktos ne tikai uz materiālo labumu iekāri, bet arī izkropļojumu, kad vērojam visu mums apkārt esošo – citus, mūsu dzīves un mūsu laikmeta notikumus – tikai cilvēciskā skatījumā.

Mūsu dvēseles redze kļūst neskaidra; mūsu prāts domā, ka var pats bez Dieva palīdzības visu saprast. Izsmalcināts kārdinājums, kas paslēpjas aiz šī prāta cieņas, ko Dievs mūsu Tēvs ir dāvājis cilvēkam, lai tas Viņu pazītu un brīvprātīgi mīlētu. Šāda kārdinājuma aizrauts, cilvēka prāts nonāk pie tā, ka sevi uzskata par visuma centru, atkal aizraujas ar jūs būsiet kā dievi (Rad 3,5), un pašmīlestības pilns pagriež muguru Dieva mīlestībai.

Tādējādi mūsu eksistence var tikt pilnībā atdota trešā ienaidnieka rokās: superbia vitae. Tā neattiecas tikai uz izgaistošām lepnības un patmīlības domām. Šeit runa drīzāk ir par vispārēju uzpūtību. Nemaldināsim sevi, tas ir lielākais ļaunums, visu mūsu maldu sakne. Mūsu cīņai pret augstprātību jābūt pastāvīgai, jo ne par velti tēlainā veidā tiek apgalvots, ka šī kaislība nomirst dienu pēc ikviena cilvēka nāves. Tā ir farizeja, ko Dievs atsakās attaisnot, augstprātība, jo Viņš tur sastopas ar pašapmierinātības barjeru. Tā ir uzpūtība, kas mūs noved pie tā, ka nicinām citus, dominējam pār viņiem, darām viņiem pāri: jo, kur atrodas augstprātība, tur atrodas pārkāpums un negods (Sak 11,2,).

Neaizmirstiet, ka dažreiz nav iespējams izvairīties no strīdiem laulāto starpā. Nekad nestrīdieties savu bērnu priekšā: jūs viņiem sagādāsiet ciešanas, un viņi nostāsies viena vai otra pusē, tādējādi neapzināti līdzdarbojoties, lai veicinātu šķelšanos. Bet strīdi ar nosacījumu, ka tas nenotiek pārāk bieži, ir arī mīlestības izpausme, gandrīz nepieciešamība. Atgadījums, nevis motīvs, parasti atrodams vīra, kuru izsmēlis darbs, vai sievas nogurumā, – mīļā debess, kaut tikai tas nebūtu apnikums – kam jācīnās ar bērniem, mājkalpotājiem vai ar savu pašas dažkārt pavājo raksturu; kaut gan jūs sievietes, ja jau tā vēlaties, esat stiprākas par vīriešiem.

Izvairieties no lepnības, kas ir jūsu laulāto attiecību lielākais ienaidnieks: jūsu nenozīmīgajās sadursmēs nevienam no jums abiem nav taisnība. Tam, kurš ir visrāmākais, jāsaka kāds vārds, kas palīdzētu atlikt uz vēlāku laiku sliktās omas izpausmi. Un vēlāk, vienatnē, pastrīdieties, un gan jau ātri salabsiet.

Jūs, sievas, pārdomājiet, ja varbūt mazliet atstājat novārtā rūpes par sevi, un atcerieties sakāmvārdu, kas vēstī – saposta sieviete vīru piesaista mājai. Jūsu pienākums patīkami izskatīties ir tikpat aktuāls tagad kā tad, kad bijāt līgavas. Tas ir taisnīguma pienākums, jo jūs piederat savam vīram. Un arī viņam pašam tas nav jāaizmirst, jo viņš ir jūsu un visas savas dzīves garumā viņš saglabā pienākumu būt sirsnīgam kā līgavainim. Tā ir slikta zīme, ja, lasot šo rindkopu, jūs ar ironiju smaidāt: tas būtu uzskatāms pierādījums, ka jūsu ģimeniskā pieķeršanās ir pārtapusi ledainā vienaldzībā.

Nesen man bija iespēja aplūkot bareljefu no marmora, kur bija attēlota aina ar Austrumu gudrajiem, kas pielūdz Bērnu-Dievu. Visapkārt bija četri eņģeļi, kuru rokās bija kāds simbolisks priekšmets – diadēma, zemeslode, kronēta ar krustu, zobens, scepteris. Izmantojot šajā mākslinieciskajā formā pazīstamus simbolus, tika attēlots notikums, ko mēs šodien pieminam: daži gudrie, kas pēc tradīcijas bija karaļi, noliekušies Bērna priekšā, pēc tam kad Jeruzalemē viņi bija jautājuši: „Kur atrodas Jūdu ķēniņš, kas piedzimis?” (Mt 2,2).

Un šis jautājums mani tagad skubina aplūkot Jēzu, kurš guļ silītē (Lk 2,12), vietā, kas piemērota tikai dzīvniekiem. Kungs, kur ir tava karaļa varenība: diadēma, zobens, scepteris? Tie Viņam pieder, un Viņš tos negrib: Viņš valda ietīts autiņos. Tas ir trausls karalis, kas mums atklājas neaizsargāts: tas ir mazs bērniņš. Kā lai neatsaucam atmiņā šos apustuļa vārdus: Viņš sevi iztukšoja, pieņemot kalpa veidu (Flp 2,7).

Mūsu Kungs iemiesojās, lai mums atklātu Tēva gribu. Un, lūk, vēl būdams šūpulī, Viņš mūs māca. Jēzus Kristus mūs meklē – un Viņa aicinājums ir aicinājums uz svētumu –, lai mēs kopā ar Viņu piepildītu Pestīšanas darbu. Pārdomājiet Viņa pirmo mācību: mums jākļūst par līdzpestītājiem, cenšoties uzvarēt nevis savu tuvāko, bet sevi pašu. Kā Kristum mums jāiztukšojas, izjūtot, ka esam citu kalpi, lai viņus vestu pie Dieva.

Kur ir karalis? Vai tad Jēzus nevēlētos vispirms valdīt pār sirdīm, pār tavu sirdi? Tādēļ Viņš ir tapis Bērns: kas tad nemīlētu mazu būtni? Kur atrodas Karalis? Kur ir Kristus, ko Svētais Gars cenšas izveidot mūsu dvēselē? Tas nevar atrasties augstprātībā, kas mūs nošķir no Dieva. Tas nevar atrasties mīlestības trūkumā, kas mūs izolē no citiem. Kristus tur nevar atrasties; tur cilvēks paliek viens pats.

Pie Bērna Jēzus kājām šajā Epifānijas dienā Karaļa priekšā, kam nav karaļvaras redzamu zīmju, jūs varat teikt: Kungs, atņem no manas dzīves augstprātību, salauz manu patmīlu, šo vēlmi sevi apliecināt un sevi uzspiest citiem. Dari, lai manas personības pamats ir sevis pielīdzināšana Tev.

Acu pilieni acīm

Farizeju grēks bija ne jau neredzēt Kristū Dievu, bet brīvprātīgi ieslēgties sevī; nepieļaut, ka Kristus, kas ir gaisma, viņiem atvērtu acis (sal. Jņ 9,39-41). Tādam aklumam attiecībās ar sev līdzīgajiem ir tūlītējas sekas. Šis farizejs, kas sevi iedomājās par gaismu, neļauj Dievam atvērt savas acis, un ir tas pats, kurš ar iedomību un netaisnīgi izturas pret savu tuvāko savā lūgšanā sakot: es tev pateicos, Dievs, ka neesmu tāds kā citi cilvēki: laupītāji, netaisnīgi, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks (Lk 18,11). Un viņi apvaino kopš dzimšanas aklo, kurš turpina liecināt patiesību par savu brīnumaino izdziedināšanu: tu viss esi grēkos dzimis un tu mācīsi mūs? Un tie izdzina viņu ārā (Jņ 9,34).

To vidū, kuri nepazīst Kristu, ir daudz godīgu cilvēku, kas aiz elementāras pieklājības prot uzvesties smalkjūtīgi: viņi ir patiesi, sirsnīgi un labi audzināti. Ja viņi nepretojas, ja mēs nepretojamies tam, ka Kristus mūs dziedina no akluma, kas vēl aizvien skar mūsu acis, ja mēs ļaujam, lai Kungs uz tām uzliek šos dubļus, kas Viņa rokās izrādās iedarbīgāki par visiem acu pilieniem, mēs jaunā gaismā, ticības gaismā uztversim zemes realitātes un nojautīsim mūžīgās patiesības – mēs būsim ieguvuši skaidru skatījumu.

Tas ir kristieša aicinājums, šīs mīlestības pilnība: mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir maiga. Mīlestība neskauž, nelielās, nav uzpūtīga. Tā nav godkārīga un nemeklē savu labumu. Tā nedusmojas un nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tic visam, cer uz visu, visu pacieš (1 Kor 13,4-7).

Kristus mīlestība nesastāv tikai no labām sajūtām pret tuvāko un neaprobežojas ar tieksmi uz filantropiju. Tuvākmīlestība, ko Dievs ielej dvēselē, iekšēji pārveido prātu un gribu: draudzībai un priekam darīt labu, tā dod pārdabisku pamatu.

Pārdomāsim klibā izdziedināšanas atainojumu Apustuļu darbos. Dodoties uz templi, Pēteris un Jānis pie durvīm, garām ejot, sastop klibo kopš dzimšanas. Viss atgādina aklā dziedināšanu. Bet mācekļi vairs neuzskata, ka šī nelaime ir saistīta ar paša slimnieka vai viņa vecāku grēkiem. Un viņi tam saka: Nācarieša Jēzus Kristus vārdā celies un staigā (Apd 3,6). Kādreiz viņi dāļāja neizpratni un tagad žēlsirdību; kādreiz viņi pauda pārgalvīgu spriedumu, tagad viņi brīnumaini dziedina Kunga vārdā. Tas atkal ir Kristus, Kristus, kas garām iet! Kristus, kurš turpina kristiešos, savos mācekļos, staigāt pa pasaules ielām un laukumiem. Es Viņu dedzīgi lūdzu, lai Viņš ieiet to dvēselēs – vismaz dažu –, kas pašreiz manī klausās.

Pārdomājot par misijas, uz ko mūs aicina Dievs, augsto godu, cilvēka dvēseli, iespējams, var pārņemt augstprātība, iedomība. Tas ir melīgs priekšstats par kristīgo aicinājumu, kas padara aklus, kas liek aizmirst, ka esam radīti no māla, ka esam putekļi un niecība, ka ļaunums ir ne tikai pasaulē ap mums, bet ka tas ir arī mūsos, ka tas atrodas pašā mūsu sirdī un mūs padara spējīgus uz zemiskumu un egoismu. Vienīgi Dieva žēlastība ir droša klints. Mēs esam smiltis, plūstošās smiltis.

Ja pārskatām cilvēku vēsturi vai ja analizējam pašreizējo pasaules stāvokli, mēs ar sāpēm varam ieraudzīt, ka vēl pēc divdesmit gadsimtiem ir tik maz cilvēku, kas saucas par kristiešiem, un ka tie, kas greznojas ar šo vārdu, tik bieži ir neuzticīgi savam aicinājumam. Pirms dažiem gadiem kāds cilvēks ar labu sirdi, bet neticīgs, man izklāja priekšā pasaules karti, sakot: „Lūk, Kristus neveiksme! Jau tik daudzus gadsimtus Viņš mēģina ielikt savu mācību cilvēku dvēselēs un redziet iznākumu: kristiešu nav”.

Cilvēku, kas domā šādi, netrūkst arī mūsdienās. Bet Kristus nav piedzīvojis neveiksmi - Viņa vārds un dzīve pastāvīgi baro pasauli. Kristus darbs, uzdevums, ko Viņam Tēvs uzticēja, tiek īstenots: Viņa spēks iet cauri vēsturei, tajā ienesot patieso dzīvību, bet kad Viņam viss būs pakļauts, tad arī Dēls pats pakļausies Viņam, kas Tam visu pakļāva, lai visā viss būtu Dievs (1 Kor 15,28).

Tajā darbā, ko Viņš veic pasaulē, Dievs ir gribējis mūs redzēt par saviem līdzstrādniekiem: Viņš vēlējās uzņemties no mūsu brīvības izrietošo risku. Mani līdz dvēseles dziļumiem aizkustina Jēzus kā jaundzimis bērniņš Betlēmē - nespēcīga, neaizsargāta bērna attēls, kas nav spējīgs pat uz visniecīgāko aizstāvēšanos. Dievs nodod sevi cilvēku rokās, tuvojas un pazemina sevi līdz mūsu līmenim.

Kurš, lai gan bija Dieva veidā, tomēr neuzskatīja par ieguvumu būt līdzīgam Dievam, bet gan pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu (Flp 2,6-7). Dievs nolaižas līdz mūsu brīvības, mūsu nepilnības, mūsu niecības līmenim. Viņš piekrīt, ka dievišķie dārgumi tiek turēti māla traukos, lai, sajaucot Viņa dievišķo spēku ar mūsu cilvēciskajām nepilnībām, mēs Viņu atklātu citiem.