Numuru saraksts

Vai jūs neaizkustina tas, kā apustulis Jānis, būdams jau sirmgalvis un rakstīdams vienu no savām vēstulēm, lielāko tās daļu velta pamudinājumam dzīvot, sekojot šim Jēzus tuvākmīlestības aicinājumam? Mīlestība, kurai jāvalda kristiešu starpā, dzimst no Dieva, kas pats ir Mīlestība. „Mīļie, mīlēsim viens otru, jo mīlestība ir no Dieva! Katrs, kas mīl, dzimis no Dieva un pazīst Dievu. Kas nemīl, tas nav Dievu pazinis, jo Dievs ir mīlestība.“ (1 Jņ 4, 7-8) Īpaši svētais Jānis pakavējās pie brālīgās mīlestības, jo Jēzū Kristū mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem, tātad — par brāļiem un māsām. „Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni!“ (1 Jņ 3, 1)

Un kamēr apustulis uzstājīgi klauvē pie mūsu sirdspaziņas durvīm, aicinot kļūt jūtīgākiem pret Dieva žēlastību, viņš nebeidz arī mums atgādināt, ka esam saņēmuši brīnišķīgu pierādījumu Tēva mīlestībai uz cilvēkiem: „Tanī atklājas Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs atsūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.“ (1 Jņ 4, 9) Kungs bija tas, kurš mums panāca pretī pirmais. Viņš deva mums šo piemēru, lai mēs kopā ar Viņu steigtos kalpot citiem; lai mēs (kā man patīk to atkārtot!) paklātu savu sirdi uz zemes, lai citiem būtu mīkstāka staigāšana — lai viņu cīņa būtu vieglāka. Mums tā jādzīvo, jo mēs visi tikām darīti par viena Tēva bērniem — par tā paša Tēva bērniem, kurš nevilcinājās dāvāt mums savu mīļoto Dēlu.

Mīlestība nav kas tāds, ko radām mēs paši; tā mūsos iemājo kopā ar Dieva žēlastību, jo „Viņš mūs pirmāk mīlēja.“ (1 Jņ 4, 10) Tādēļ mums vajadzētu piesātināties ar šo tik skaisto patiesību: „ja mēs esam spējīgi mīlēt Dievu, tas ir tādēļ, ka Viņš mūs ir mīlējis pirmais.“ (Origēns, Commentarii in Epistolam ad Romanos, 4, 9 (PG 14, 977)) Mūsu spēkos irdāsni izliet mīlestību pār saviem līdzcilvēkiem, jo esam dzimuši ticībai caur Tēva mīlestību uz mums.Droši lūdziet Kungam šo dārgumu — dievišķo mīlestības tikumu, lai varētu to izdzīvot līdz pat smalkākajām niansēm.

Itin bieži mēs kristieši neesam mācējuši pienācīgi atbildēt uz šo Dieva žēlastību. Nereti mēs mīlestību esam „dāvājuši“ kā dāvā naudu ubagam — auksti un bezdvēseliski, vai arī esam apmierinājušies vien ar vairāk vai mazāk formālu labdarību. Šo deformāto izpratni par tuvākmīlestību labi raksturo kādas ar savu likteni samierinājušās slimnieces sūdzības, ko reiz gadījās uzklausīt: „Šeit pret mani izturas laipni un žēlsirdīgi, taču pietrūkst tās mīlestības un sirsnības ar kādu, kad biju maza, par mani rūpējās mamma.“ Mīlestība, kas dzimst no Kristus Sirds, ir patiesa tuvākmīlestība, nevis vienkārši laipnība.

Vēloties, kaut jūs prātā un dvēselē dziļi jo dziļi iesakņotos šī patiesība, es neskaitāmas reizes esmu teicis, kas mums cilvēkiem nav divu siržu: viena, lai mīlētu Dievu un cita — lai mīlētu cilvēkus. Mums ir tikai viena sirds, kas veidota no miesas un asinīm, un kas mīl ar cilvēcisku pieķeršanos, kas — ja tā ir vienota ar Kristus mīlestību — ir arī pārdabiska. Šāda un ne citāda mīlestība mums jāaudzē savās dvēselēs, jo vienīgi tā mums liks atklāt Kunga attēlu mūsu līdzcilvēkos.

Mīlestības universalitāte

„Par saviem tuvākajiem“, saka svētais Leons Lielais, „mums vajadzētu uzskatīt ne vien tos, ar kuriem mūs vieno draudzības vai radniecības saites, bet gan visus, ar kuriem mēs dalām savu cilvēcisko dabu. Viens Radītājs mūs ir radījis un viens Radītājs devis mums dvēseli. Pār mums plešas vienas un tās pašas debesis un mēs elpojam vienu un to pašu gaisu, dzīvojam tās pašas dienas un naktis. Un lai arī daži ir labi un daži — ļauni, vieni — taisnīgi, bet citi — netaisni, Dievs, turpretī, ir dāsns un labs pret visiem.“ (Sv. Leons Lielais, Sermo XII, 2 (PL 54, 170))

Izdzīvojot šo jauno bausli, mēs augam un nostiprināmies kā Dieva bērni. Baznīcā mēs mācāmies kalpot un nevis gaidīt, lai citi kalpotu mums. (sal. Mt 20, 28) Tur mēs rodam sevī spēku mīlēt cilvēkus jaunā veidā, kuru visi atpazīs kā Kristus žēlastību. Mūsu mīlestība nav sentimentāla poza, nedz arī vienkāršs biedriskums; vēl jo mazāk tā ir grūti saprotama cenšanās palīdzēt citiem vien tādēļ, lai pierādītu pašiem sev, ka esam labāki nekā pārējie. Mūsu mīlestība — tā ir dzīvošana līdzās tuvākajam, godinot Dieva attēlu viņā un ikvienā cilvēkā, un vienlaicīgi cenšoties, lai arī viņi paši to saskatītu un tādējādi tuvotos Kristum.

Tāpēc mīlestības vispārcilvēciskums nozīmē arī apustulāta vispārcilvēciskumu, tas ir, mūsu pūles ar darbiem un patiesībā piedalīties Dieva neatlaidīgajos centienos „lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību.“ (1 Tim 2, 4)

Ja jau mums ir jāmīl ienaidnieki (respektīvi, tie, kuri mūs uzskata par saviem ienaidniekiem, jo personīgi es nejūtos ienaidnieks nevienam un nekam), tad — vai vēl jo vairāk mums nevajadzētu mīlēt tos, kuri vienkārši ir mums tālāki, kuri mums nešķiet tik simpātiski vai arī savas citādās valodas, kultūras vai izglītības dēļ šķiet esam ļoti atšķirīgi vai pat pilnīgs mūsu pretstats.

Par kādu tieši mīlestību tad mēs runājam? Lai nerastos pārpratumi un cilvēki neiedomātos, ka runa ir par jūtām un sentimentālu pieķeršanos, Svētajos Rakstos tiek lietots latīņu valodas vārds „dilectio“, kas drīzāk pauž stingru gribas apņemšanos. Tas nāk no cita latīņu valodas vārda — „electio“, proti, izvēlēties. Es vēl piebilstu, ka „mīlēt“ kristietim nozīmē „gribēt mīlēt“ — stingri nolemt Kristus vārdā meklēt to, kas nāktu par labu visiem cilvēkiem, bez jebkāda veida diskriminācijas, cenšoties, lai ikviens sasniegtu visaugstāko labumu, kas ir — iepazīt un iemīlēt Kristu.

Kungs mūs mudina darīt labu tiem, kas mūs ienīst un lūgt Dievu par tiem, kas mūs vajā un godu laupa. (sal. Mt 5, 44) Protams cilvēciski mēs varam just iekšēju pretošanos tuvoties tiem, kas, zinām — ja mēs to darītu, mūs atraidītu. Un tomēr Jēzus prasa, lai mēs neatmaksājam ļaunu ar ļaunu un lai nelaižam garām izdevību viņiem no sirds kalpot (kaut arī tas varētu nebūt viegli), un lai vienmēr par viņiem lūdzamies.

Šai „dilectio“ — tuvākmīlestībai piemīt īpaši sirsnīga nokrāsa, kad runa ir par mūsu brāļiem ticībā, it sevišķi par tiem, kas, tādēļ, ka tā to gribējis Dievs, dzīvo un strādā mums vistuvāk — mūsu vecākiem, vīram vai sievai, bērniem, brāļiem un māsām, darbabiedriem un kaimiņiem. Ja nebūtu šādas cilvēciskas pieķeršanās, cilvēciskas cildenas un tīras mīlestības, kas sakņotos Dievā un uz Dievu virzītos, nebūtu arī īstenas tuvākmīlestības.

Mīlestības izpausmes

Man patīk atkārtot šos Svētā Gara vārdus, ko Viņš mums saka ar pravieša Isaja muti: discite benefacere (Is 1, 17) — „mācaities labu darīt.“ Man šķiet, tas ir labs padoms, ko uzklausīt un censties īstenot mūsu iekšējā cīņā, jo dzīvot kristīgi — tas ir uzdevums visam mūžam, un augšana tikumos ir nepārtraukta un nopietna ikdienas darba rezultāts.

Ņemiet par piemēru jebkuru laicīgu nodarbi. Kā mēs iemācāmies to darīt? Vispirms mēs konstatējam kas mums ir jādara — kāds ir mūsu mērķis un kādi līdzekļi ir vajadzīgi šī mērķa sasniegšanai. Pēc tam mēs neatlaidīgi, atkal un atkal pielietojam šos līdzekļus, līdz beidzot mums ir izdevies izveidot sevī labi iesakņojušos, stipru ieradumu rīkoties konkrētā veidā. Kad nu esam ko jaunu apguvuši, mēs drīz vien atklājam, ka ir vēl daudz citu lietu, ko nepārzinām — tās tad mums kļūst par dzenuli mācīšanos nekad nepārtraukt.

Mīlestība uz tuvāko atspoguļo mūsu mīlestību uz Dievu. Tāpēc, cenšoties aizvien labāk praktizēt šo tikumu, mēs nedrīkstam sev uzlikt kādus ierobežojumus. Ja runa ir par mīlestību uz Kungu, vienīgais mērs ir — mīlēt bez mēra. Jo no vienas puses — mēs nekad nebūsim spējīgi pietiekami pateikties Dievam par to, ko Viņš ir darījis mūsu labā, un no otras — pats Dievs mīlestību uz savām radībām atklāj tieši šādā veidā — bez jebkāda mēra, pilnīgi nesavtīgi un neierobežoti.

Visiem, kas esam gatavi atvērt savu dvēseli un Viņu uzklausīt, Kalna sprediķī Jēzus māca dievišķo mīlestības bausli. Un tā beigās, it kā apkopojot iepriekš teikto, Viņš saka: „Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, nekā par to negaidīdami! Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem. Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!“ (Lk 6, 35-36)

Žēlsirdība nav vienkārši līdzcietība. Žēlsirdība ir mīlestības pārpilnība, kas līdzi sev nes arī taisnīguma pārpilnību. Būt žēlsirdīgam nozīmē turēt sirdi dzīvu, tādu, kas cilvēciski un arī dievišķi pukst stiprā, upurgatavā un dāsnā mīlestībā. Lūk, ko par šo tikumu savā himnā mīlestībai saka svētais Pāvils: „Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga. Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš.“ (1 Kor 13, 4-7)

Viena no pirmajām mīlestības izpausmēm ir dvēseles nostāšanās uz pazemības ceļa. Kad patiesi sākam apzināties savu niecīgumu, kad saprotam — ja mums nebūtu Dieva palīdzības, pat visvājākā un niecīgāka radība tomēr būtu labāka par mums; kad redzam, ka esam spējīgi pieļaut vislielākās kļūdas un pastrādāt visbriesmīgākos darbus; kad zinām, ka, lai arī cīnāmies, cik vien ir mūsu spēkos, lai būtu uzticīgi, tomēr esam un paliekam grēcinieki, mēs vienkārši nevaram domāt ļaunu par citiem. Mūsu sirdīs vairs nav vietas fanātismam, neiecietībai vai augstprātībai.

Pazemība mūs gluži kā pie rokas ved pa labāko — saprašanās ceļu ar mūsu tuvāko: lai mēs saprastu ikvienu, lai spētu ar visiem sadzīvot, lai ikvienam rastu attaisnojumu un piedotu, lai nešķirotu cilvēkus un nebūvētu barjeras, bet gan vienmēr kalpotu vienotībai. Ne velti cilvēka patības dziļumos glabājas tik spēcīga tiekšanās pēc miera un vienotības ar sev līdzīgajiem, pēc savstarpējas cieņas un ikviena cilvēka tiesību ievērošanas, ka galu galā tā pāraug ilgās dzīvot brālībā. Šīs ilgas savukārt atklāj ko brīnišķīgu, kas ierakstīts dziļi mūsu cilvēciskajā dabā — mēs esam Dieva bērni un kā tādiem brālība mums vairs nav tikai sauklis vai utopisks ideāls, bet gan reāls, kaut arī ne viegls, mērķis, uz ko tiekties.

Mūsu kā kristiešu pienākums ir pierādīt, ka šāda mīlestība ir iespējama, lai arī ko par to teiktu ciniķi, skeptiķi vai egoisti, kas savu gļēvulību ir pārvērtuši par dzīves filozofiju. Iespējams, ka vienmēr rīkoties tuvākmīlestības vadītiem tiešām ir grūti, jo cilvēks ir radīts brīvs un, lai arī tas ir skumji un bezjēdzīgi, viņa varā ir sacelties pret Dievu. Tomēr neraugoties uz grūtībām, tuvākmīlestība ir iespējama, jo tā pilnīgi dabiski dzimst no Dieva mīlestības uz mums un mūsu mīlestības uz Dievu. Ja vien mēs — tu un es — to patiesi vēlēsimies, arī Jēzus to vēlēsies. Un tad mēs līdz galam sapratīsim sāpju, upura un nesavtīgas pašatdeves patiesos dziļumus un to, kādus augļus tie var nest mūsu ikdienas attiecībās ar līdzcilvēkiem.

Dzīvot tuvākmīlestībā

Būtu naivi iedomāties, ka praktizēt kristīgo tuvākmīlestību ir viegli, jo pavisam ko citu mums rāda mūsu ikdienas pieredze sabiedrībā un diemžēl arī pašā Baznīcā. Mīlestība mums liek to noklusēt, bet ja tā nebūtu, ikviens šeit varētu minēt ne vienu vien sašķeltības, uzbrukumu, netaisnību, aprunāšanas vai intrigu vērpšanas gadījumu. Šī realitāte mums vienkārši un pazemīgi jāatzīst un tad no savas puses jācenšas tā labot, ikvienam personīgi pieliekot patiesas pūles, lai nesāpinātu apkārtējos, neizturētos slikti pret saviem līdzcilvēkiem un aizrādītu — kad tas nepieciešams — otru nepazemojot.

Tuvākmīlestības trūkums Baznīcā nav jauna kaite. Vien dažus gadus pēc Kristus Uzkāpšanas Debesīs, kad gandrīz visi apustuļi vēl turējās kopā un kopā sludināja, un viņu starpā valdīja vispārēja dedzīgas ticības un cerības atmosfēra, bija daži, kas sāka novērsties no pareizā ceļa un aizmirst Pestītāja mācīto mīlestības likumu.

„Kamēr starp jums pastāv skaudība un ķildas“, korintiešiem rakstīja svētais Pāvils „vai jūs neesat miesīgi un nedzīvojat kā miesīgi cilvēki? Jo ja kāds saka: Es esmu Pāvila, bet cits: Es esmu Apolla, vai tad jūs neesat cilvēki“ (1 Kor 3, 3-4), kuri nesaprot, ka Kristus tieši tādēļ ir nācis pasaulē, lai izbeigtu jebkādu sašķeltību? „Jo kas ir Apolls vai kas ir Pāvils? Tie ir Tā kalpi, uz kuru jūs esat ticējuši tā, kā Kungs katram to devis.“ (1 Kor 3, 4-5)

Apustulis nenosoda daudzveidību. Viņš atzīst, ka Dievs katram devis savu dāvānu. (sal. 1 Kor 7, 7) Taču šai dažādībai būtu jākalpo Baznīcas kopējam labumam. Es tagad no sirds vēlos lūgt Kugam (ja vēlaties, pievienojieties manai lūgšanai arī jūs), lai Viņš nepieļauj, ka mīlestības trūkums sēj nesaskaņas Viņa Baznīcā. Tuvākmīlestība ir kristiešu apustulāta sāls. Ja sāls vairs nebūs sāļa, kā gan mēs varēsim nostāties pasaules priekšā ar augsti paceltu galvu un teikt, ka šeit — Baznīcā — ir Kristus!