Numuru saraksts

Cilvēciskie tikumi

Gan izteikti laicīgas ievirzes domāšanā, gan tajā domāšanas veidā, ko mēs varētu nodēvēt par piētismu, valda uzskats, ka kristietis nevar būt pilnībā viscaur patiesi cilvēcisks. Pirmā domāšanas virziena pārstāvjiem šķiet, ka Evaņģēlija prasības tiecas nomākt mūsu cilvēciskās īpašības; otrā virziena piekritēji, savukārt, sliecas domāt, ka mūsu cilvēciskā samaitātā daba pēc būtības ir šķērslis, jo tā apdraud ticības skaidrību. Rezultāts šeit jebkurā gadījumā ir viens un tas pats: nespēja pilnībā izprast Kristus Iemiesošanās noslēpuma dziļumu, nespēja saskatīt to, ka „Vārds kļuva miesa,“ kļuva cilvēks, „un dzīvoja starp mums.“ (Jņ 1, 14)

Mana pieredze — kā cilvēkam, kristietim un priesterim —māca man tieši pretējo. Nav tādas cilvēka sirds — vienalga, cik dziļi tā arī nebūtu iegrimusi grēkā, - kas sevī kā gruzdošas ogles starp pelniem nenestu arī kādu cēlsirdības dzirksteli. Un kad vien esmu klauvējis pie cilvēku sirds durvīm, personīgi uzrunājot viņus ar Kristus vārdiem, šīs sirdis man vienmēr ir atbildējušas.

Mūsu pasaulē ir daudz cilvēku, kas izturas pret Dievu nevērīgi. Iespējams, ka viņiem nav bijusi iespēja ieklausīties Viņa vārdos vai arī viņi tos ir aizmirsuši. Neraugoties uz to, šie cilvēki rīkojas godīgi, viņi ir uzticami, iejūtīgi un patiesi. Un es uzdrīkstos teikt, ka ikviens, kuram piemīt šādas īpašības, ir gatavs būt dāsns attiecībās ar Dievu, jo cilvēciskie tikumi veido pamatu dievišķajiem tikumiem.

Tiesa gan, ka ar šīm personīgajām īpašībām vien vēl nepietiek, jo neviens netiek izpestīts bez Kristus žēlastības. Tomēr, ja cilvēks sevī saglabās un audzēs tikumu sēklas, Dievs nolīdzinās viņa ceļu, un šis cilvēks spēs kļūt svēts, jo būs mācējis dzīvot godīgu dzīvi.

Varbūt jūs būsiet ievērojuši arī citus, gluži pretējus gadījumus: ir tik daudz cilvēku, kuri sakās esam kristieši, jo ir tikuši kristīti un pieņem arī citus sakramentus, bet ar savu uzvedību atklāj, ka ir neuzticīgi, melīgi, nepatiesi un augstprātīgi… Viņu kritieni no pašu uzbūvētā pjedestāla ir strauji un negaidīti. Viņi līdzinās signālraķetēm, kas uz mirkli izgaismo debesis un tad pēkšņi bez pēdām pazūd nebūtībā.

Ja vien esam gatavi uzņemties to atbildību, ko uzliek mūsu Dieva bērnu stāvoklis, mēs sapratīsim, ka Dievs vēlas, lai esam ļoti cilvēciski: lai mūsu galvas iesniedzas debesīs, bet kājas stingri stāv uz zemes. Maksa par kristīgu dzīvi nenozīmē pārstāt būt cilvēkiem nedz arī atteikties no centieniem iegūt tikumus, kas piemīt mūsu līdzcilvēkiem, kuri varbūt nemaz nepazīst Kristu. Maksa, ar ko atpirkts ikviens kristietis, ir mūsu Kunga atpestījošās Asinis; un es uzsveru, ka Viņš vēlas, lai mēs būtu gan ļoti cilvēciski, gan ļoti dievišķi, katru dienu cīnoties, lai būtu līdzīgi Viņam, kurš ir perfectus Deus, perfectus homo — patiess Dievs un patiess Cilvēks.

Cilvēciskie tikumi un dievišķie tikumi

Kad cilvēks cenšas pieaugt cilvēciskajos tikumos, viņa sirds jau ir ļoti tuvu Kristum. Ja viņš ir kristietis, viņš saprot, ka dievišķie tikumi — ticība, cerība un mīlestība un visi pārējie tikumi, ko mums sniedz Dieva žēlastība, mudina viņu nekad neizturēties nevērīgi pret tām labajām īpašībām, kas viņam ir kopīgas ar daudziem cilvēkiem.

Es uzstāju, ka cilvēciskie tikumi ir pamats dievišķajiem tikumiem, kas savukārt aizvien sniedz mums pastāvīgu iedrošinājumu rīkoties kā labiem cilvēkiem. Taču jebkurā gadījumā nepietiek vien ar to, ka vēlamies šos tikumus iemantot, svarīgi ir iemācīties tos praktizēt. Discitebenefacere — mācieties labu darīt. (Is 1, 17) Ir nepieciešams veidot ieradumu rīkoties saskaņā ar tikumiem: būt neliekuļotiem, patiesiem, nosvērtiem, mierīgiem un pacietīgiem caur konkrētu rīcību…, jo mīlestība tiek pierādīta ar darbiem, mēs nevaram mīlēt Dievu vienīgi vārdos, tas jādara „darbos un patiesībā.“ (1 Jņ 3, 18)

Ja dzīvosim šādā veidā, nesīsim pasaulei mieru. Mēs pratīsim kalpošanu Dievam saviem brāļiem padarīt patīkamāku, jo „augstsirdīgu devēju Dievs mīl.“ (2 Kor 9, 7-8) Kristieši ir parasti cilvēki, bet viņu sirdis pārpludina prieks, kura avots ir apņēmība ar pastāvīgu žēlastību palīdzību pildīt Tēva gribu. Kristietis nejūtas kā upuris, nedz arī kaut kādā veidā mazvērtīgs vai ierobežots. Viņš iet pa dzīvi ar augsti paceltu galvu, jo viņš ir cilvēks un Dieva bērns.

Mūsu ticība izceļ patieso nozīmi, kas piemīt šiem cilvēciskajiem tikumiem, ko nevienam nekad nevajadzētu atstāt novārtā. Neviens nevar pārspēt kristiešus cilvēciskumā. Tie, kuri seko Kristum, spēj (ne jau savu nopelnu, bet gan Dieva žēlastības dēļ) apkārtējiem nodot tālāk to, ko viņi reizēm nojauš, bet nespēj pilnībā izprast: ka patiesā laime, neviltots kalpošanas gars mūsu tuvākajiem var nākt vienīgi caur mūsu Pestītāja Sirdi, kurš ir perfectus Deus, perfectus homo — patiess Dievs un patiess Cilvēks.

Sirdīs dosimies pie Marijas, mūsu Mātes un visizcilākās radības, ko jebkad veidojušas Dieva rokas, un lūgsim, lai viņa mūs dara par labiem cilvēkiem. Lai mūsu cilvēciskie tikumi, ieausti žēlastības dzīvē, kļūst par labāko palīdzību tiem, kuri līdz ar mums strādā pasaulē, lai nodrošinātu mieru un laimi visiem cilvēkiem.

Katram savs

Uzmanīgi izlasiet šo Evaņģēlija vietu; no tās mēs varam brīnišķīgi mācīties tikumus, kam vajadzētu izgaismot mūsu rīcības ceļu. Pēc liekulīgā un lišķīgā ievada farizeji un herodieši ķeras vērsim pie ragiem un izklāsta Jēzum problēmu: „Kā Tev šķiet? Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?“ (Mt 22, 17) „Pievērsiet uzmanību viņu viltībai“, raksta svētais Jānis Hrizostoms, viņi nesaka: „Izskaidro mums, kā rīkoties būtu labi, pareizi, taisnīgi, bet gan „Kā Tev šķiet?“ Viņi ir pārņemti ar domu Jēzu nodot un panākt to, lai politiskā vara kļūtu Viņam naidīga.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 70, 1 (PG 58, 656)) „Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja: Kāpēc jūs, liekuļi, mani kārdināt? Parādiet man nodevu naudu! Un tie atnesa Viņam denāriju. Un Jēzus sacīja viņiem: Kā šis attēls un uzraksts? Viņi sacīja: Ķeizara! Tad Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!“ (Mt 22, 18-21)

Kā redzat šī dilemma ir tikpat sena kā pasaule, taču pavisam skaidra un nemaldīga ir Mācītāja atbilde. Starp kalpošanu Dievam un kalpošanu cilvēkiem nav nekādas pretrunas; tāpat kā nav pretrunas arī starp mūsu pilsoniskajiem un kristiešu pienākumiem un tiesībām, vai arī dedzīgiem centieniem strādāt, lai veidotu labāku pasauli, un pārliecību, ka šīs zemes dzīve ir pārejoša — tikai viena pietura mūsu ceļojumā uz Debesu tēvzemi.

Tā ir dzīves vienotība, ko es nekad nepaguršu sludināt kā fundamentālu priekšnoteikumu tiem, kas meklē svēttapšanu savā ikdienišķajā dzīvē — darbā, ģimenē un sabiedrībā. Jēzus nepieļauj nekādu pretrunīgumu. „Neviens nevar diviem kungiem kalpot: vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai pie viena turēsies un otru atmetīs.“ (Mt 6, 24) Kad kristietis, pilnībā atbildot dievišķajam aicinājumam, savu izvēli izdara par labu Kungam, tā viņu mudina itin visu veltīt Dievam un vienlaicīgi arī rūpēties par to, lai dotu savam tuvākajam to, kas tam pēc taisnības pienākas.

Kā lūgties

Kā lūgties? Nebaidoties kļūdīties es uzdrošinos apgalvot, ka ir bezgalīgi daudz veidu kā lūgties. Mana vēlēšanās ir — kaut mēs visi iepazītu patiesu Dieva bērnu lūgšanu un nevis liekuļu tukšās pļāpas, kas izpelnījās šo Jēzus brīdinājumu: „Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstība, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesvalstībā.“ (Mt 7, 21) Tiem, kurus vada liekulība, iespējams, var izdoties imitēt „lūgšanas skaņu, taču ne tās patieso balsi, jo viņu lūgšanai pietrūkst dzīvības.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 139, 10 (PL 37, 1809)) un dedzīgas vēlēšanās pildīt Tēva gribu. Lai mūsu sauciens pēc Kunga vienmēr būtu vienots ar patiesu vēlmi īstenot dzīvē tās iedvesmas, ko Svētais Gars modina mūsu dvēselē.

Mums jācenšas, lai mūsos nav ne kripatiņas no divkosības. Pirmais, kas nepieciešams, lai atbrīvotos no šī ļaunuma, ko Kungs tik bargi nosoda, ir censties vienmēr un ik brīdi dzīvot, izjūtot riebumu pret grēku. Stipri un patiesi, sirdī un ar prātu mums jājūt īstenas bailes no nāvīga grēka. Tāpat arī mūsos vajadzētu būt ierastam un dziļi iesakņojušamies paradumam nicināt jebkuru kārdinājumu tīši izdarīt ikdienišķu grēku, jo lai arī šāda nolaidība nešķir mūs no Dieva žēlastības, tā tomēr kavē plūst pie mums visām dievišķās žēlastības straumēm.