Numuru saraksts

Cilvēka atbilde

Šajā Dieva žēlsirdības gaisotnē tad arī norit kristieša eksistence. Šajā kontekstā tiek pielietotas pūles, lai mēs rīkotos kā Tēva dēli. Un kādi ir galvenie līdzekļi, kas palīdz nostiprināties aicinājumam? Šodien es tev minēšu divus, kas ir kā dzīvi kristīgās rīcības pamatvirzieni: iekšējā dzīve un doktrinālā izglītošanās – dziļa mūsu ticības pazīšana.

Vispirms iekšējā dzīve: vēl tik maz cilvēku izprot šo vārdu! Kad viņi dzird runājam par iekšējo dzīvi, viņi domā par tempļa tumsu, varbūt pat par dažu sakristiju retināto gaisu. Kopš vairāk nekā gadsimta ceturtdaļas es saku, ka tas nav tas. Es runāju par parasto kristiešu iekšējo dzīvi, par tiem, ko parasti var sastapt uz ielas, ārpus telpām, un kas uz ielas, darbā, savā ģimenē, savos vaļas brīžos visas dienas garumā paliek vērsti uz Jēzu Kristu. Kas cits tas būtu, ja ne pastāvīga lūgšanas dzīve? Vai nav patiesība, ka tu esi sapratis, ka tev jābūt par lūgšanas dvēseli, kam ir tādas attiecības ar Dievu, kas tevi dievišķo? Lūk, kristīgā ticība – tāda, kā lūgšanas dvēseles to vienmēr izpratušas: par Dievu kļūst tas, raksta Aleksandrijas Klements, kurš vēlas tās pašas lietas, ko Dievs (Aleksandrijas Klements, Paedagogus, 3, 1, 1, 5, (PG, 8, 556)).

Sākumā tas tev kaut ko maksās, jo ir jāpieliek pūles, lai pievērstos Kungam, lai Viņam pateiktos par Viņa tēvišķo un konkrēto žēlsirdību pret mums. Bet pamazām Dieva mīlestība kļūst jūtamāka – pat ja runa nav par sajūtām – kā ķetnas atstāts skrāpējums dvēselē. Tas ir Kristus, kurš ar mīlestību mums dzenās pakaļ: lūk, Es stāvu pie durvīm un klauvēju (Atkl 3,20). Kā klājas tavai lūgšanas dzīvei? Vai neizjūti nepieciešamību dienas laikā mierīgāk sarunāties ar Viņu? Vai Tu Viņam nesaki: vēlāk es Tev pastāstīšu, vēlāk es par to ar Tevi parunāšu?

Brīžos, ko mēs īpaši veltījam šai sarunai ar Kungu, mūsu sirds paplašinās, mūsu griba nostiprinās, mūsu prāts, kam palīdz žēlastība, piepilda cilvēciskās realitātes ar pārdabiskajām. Tā augļi būs tava skaidra un precīza apņemšanās, lai uzlabotu savu uzvedību, visiem cilvēkiem parādītu mīlestības pilnu smalkjūtību un pilnībā, ar labu sportistu degsmi, nodotos kristīgajai cīņai, ko raksturo mīlestība un miers.

Lūgšana kļūst pastāvīga kā sirds vai pulsa pukstēšana. Nav kontemplatīvās dzīves bez šīs Dieva klātbūtnes apziņas, un bez kontemplatīvās dzīves strādāt Kristus dēļ īpaši nekam neder, jo pūles, ko pieliek tie, kas būvē, ir veltīgas, ja Dievs nebalsta māju (sal. Ps 126,1).

Mortifikācijas sāls

Parastajam kristietim, kurš nav kāds klosterbrālis un nepamet pasauli – jo pasaule ir vieta, kur viņš satiek Kristu – svētdarīšanai nav nepieciešams habits vai zīmes, kas viņu raksturotu. Viņa raksturīgās zīmes ir iekšējas: Dieva pastāvīgās klātbūtnes apziņa un mortifikācijas gars. Būtībā abas zīmes ir tikai viena, jo mortifikācija nav nekas cits kā jutekļu lūgšana.

Kristīgo aicinājumu raksturo upuris, gandarīšana un izpirkšana. Mums jāgandara par saviem grēkiem. Cik reizes neesam novērsuši savu skatienu, lai neredzētu Dievu! Un arī par visu cilvēku grēkiem. Mums uzticīgi jāiet Kristus pēdās: mēs vienmēr nesam sevī nāvi, Kristus pašaizliegšanos, Viņa pazemošanu pie krusta, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā (2 Kor 4,10). Mūsu ceļu raksturo upuris, un šajā atteikšanās procesā mēs atradīsim gaudium cum pace, prieku un mieru.

Neraudzīsimies uz pasauli ar skumju pilnu skatienu. Svēto dzīves aprakstītāji, kuri vēlējās par jebkuru cenu atklāt pie Dieva kalpiem ārkārtējas īpašības – un pat kopš zīdaiņa brēkšanas laika –, varbūt negribēdami ir snieguši sliktu pakalpojumu katehēzei. Un viņi stāsta, ka daži no viņiem vēl būdami zīdaiņi neraudāja un piektdienās nezīda mātes krūti… Tu un es, esam dzimuši raudot, kā Dievs to ir iedibinājis, un mēs zīdām mātes krūti, nerūpējoties ne par Gavēņa laiku, ne Gada ceturkšņiem (Gada ceturksnis: Īss gavēņa laiks, ko pirms II Vatikāna koncila liturģiskās reformas kristieši ievēroja katra gadalaika sākumā. ).

Tagad, ar Dieva palīdzību, mēs iemācījāmies ikvienas šķietami līdzīgas dienas garumā atklāt spatium verae poenitentiae, patiesas gandarīšanas laiku, kas mums ļauj izdarīt apņemšanās aktus, lai labotu mūsu dzīvi: emendatio vitae. Tas ir ceļš, kas mūs sagatavos saņemt mūsu dvēselē Svētā Gara žēlastību un iedvesmas. Šo žēlastību, es atkārtoju, pavada gaudium cum pace, prieks, miers un neatlaidība ceļā (Gaudium cum pace, emendationem vitae, spatium verae poenitentiae, gratiam et consolationem Sancti Spiritus, perseverantiam in bonis operibus, tribuat nobis omnipotens et misericors Dominus. Amen (Romas breviārs, sagatavošanās lūgšana Svētajai Misei)).

Mortifikācija ir mūsu dzīves sāls. Un labākā mortifikācija ir tā, kas, balstoties uz mazām detaļām, visu cauru dienu ķeras klāt miesas iekārei, acu iekārei un augstprātībai. Mortifikācijas, kas nedara pāri citiem, bet kas mūs padara smalkjūtīgākus, izprotošākus un atvērtākus uz citiem. Tu nebūsi „mortificēts”, ja esi viegli aizvainojams, ja ieklausies tikai savā egoismā, ja sevi uzspied citiem, ja nespēj atteikties no nevajadzīgā un dažkārt pat no vajadzīgā, ja tu es apbēdināts par to, ka lietas nerisinās, kā tu biji paredzējis. Un pretēji, tu esi „mortificēts”, ja tu vari būt viss visiem, lai visus izglābtu (1 Kor 9,22).

Ticība un intelekts

Lūgšanas un gandarīšanas dzīve, apcere par mūsu dievišķo filiāciju padara mūs par dziļi dievbijīgiem kristiešiem, līdzīgus maziem bērniem Dieva priekšā. Dievbijība ir bērnu tikums, un lai bērns varētu uzticēties sava tēva rokām, viņam jābūt un jājūtas mazam un atkarīgam. Es bieži esmu meditējis šo garīgās bērnības dzīvi; tā nav nesavienojama ar dvēseles spēku, jo tā pieprasa spēcīgu gribu, pārbaudītu briedumu, stingru un atvērtu raksturu.

Tātad būsim dievbijīgi kā bērni, bet ne nezinoši, tāpēc ka ikvienam no mums jācenšas savu iespēju robežās nopietni un ar zinātnisku precizitāti padziļināt savu ticību: lūk, kas ir teoloģija. Tātad bērnu dievbijība un droša teologu doktrīna.

Mūsu degsme apgūt šo teoloģijas zinātni, labo un pamatīgo kristīgo doktrīnu, vispirms nāk no vēlmes pazīt un mīlēt Dievu, un vienlaikus no ikvienas uzticīgas dvēseles vispārējām rūpēm sasniegt šīs pasaules, kas ir Radītāja darbs, visdziļāko nozīmi. Laiku pa laikam daži mēģina vienmuļā veidā atdzīvināt kādu iedomātu ticības un zinātnes, cilvēka prāta un dievišķās Atklāsmes nesavienojamību. Šī nesavienojamība ir tikai šķietama un tā izskaidrojama ar nepilnīgām patiesās problēmas zināšanām.

Ja pasaule ir iznākusi no Dieva rokām, ja Dievs ir radījis cilvēku pēc sava tēla un līdzības (sal. Rad 1,26). un ja Viņš tam devis savas gaismas dzirksti, mūsu intelektam jācenšas, pat ja tas prasītu smagu piepūli, izcelt dievišķo nozīmi, kas dabiski atrodas ikvienā lietā un ticības gaismā uztvert to pārdabisko nozīmi, to, kas izriet no mūsu pacelšanās žēlastības līmenī. Mēs nedrīkstam pieļaut bailes no zinātnes, jo ikviens darbs, ja vien tas ir patiešām zinātnisks, tiecas uz patiesību. Un Kristus ir teicis: Ego sum veritas: es esmu patiesība (Jņ 14,6).

Kristietī ir jābūt slāpēm pēc zināšanām. Visabstraktāko zinātņu pārvaldīšana vai amata prasme – viss var vest un tam jāved pie Dieva. Jo nav cilvēciska darba, kas nebūtu svētdarāms, kas nebūtu iespēja sevi svētdarīt personīgi un sadarboties ar Dievu visu to svētdarīšanā, kas atrodas ap mums. Nevis ielejas dziļumā, bet kalna galā ir jāmirdz to gaismai, kuri seko Jēzum Kristum, lai redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs (Mt 5,16).

Šādi strādāt nozīmē lūgties. Šādi studēt nozīmē lūgties. Šādi nodarboties ar pētījumiem nozīmē lūgties, mēs no tā nekad neizejam; viss ir lūgšana, viss var vest un visam mūs ir jāved pie Dieva, no rīta līdz vakaram jāuztur šis mūsu nepārtrauktais dialogs ar Viņu. Ikviens cienījams darbs var būt lūgšana un ikviens darbs, kas ir lūgšana, ir apustulāts. Šādā veidā, vienkāršā un pamatīgā dzīves vienībā, dvēsele nostiprinās.

Mūsu ticība un mūsu kristiešu aicinājums skar mūsu eksistenci pilnībā un ne tikai daļēji. Mūsu attiecības ar Dievu neizbēgami ir pašatdeves attiecības, un tās pieprasa pilnīgu sevis atdošanu. Ticīga cilvēka attieksme nozīmē redzēt dzīvi ar visām tās dimensijām jaunā, Dieva dotā perspektīvā.

Jums, kas šodien ar mani svinat šos svētā Jāzepa svētkus, visiem ir dažādas profesijas, jūs piederat dažādām ģimenēm, ļoti dažādām tautībām, rasēm un valodām. Jūs esat ieguvuši zinības skolas solā, rūpnīcā vai birojā, jūs daudzus gadus esat strādājuši savā profesijā, jūs esat nodibinājuši profesionālās un personiskās attiecības ar saviem kolēģiem, jūs esat palīdzējuši atšķetināt kopīgās jūsu uzņēmuma un tās sabiedrības, kurā dzīvojat, problēmas.

Un tātad es jums vēlreiz atgādinu, kas tas viss nav svešs dievišķajam plānam. Jūsu cilvēciskais aicinājums ir daļa – un svarīga daļa – no jūsu dievišķā aicinājuma. Tas ir iemesls, kāpēc jums sevi jāsvētdara, palīdzot vienlaikus citu, jūsu līdzgaitnieku, svētdarīšanai, šādi svētdarot jūsu darbu un vidi: profesiju vai amatu, kas nodarbina jūsu dienas, kas jūsu cilvēciskajai personībai piešķir tās īpašo seju, kas ir jūsu veids, kā eksistēt pasaulē; mājas un ģimeni, kas ir jūsējā, valsti, kurā jūs esat piedzimuši un kuru jūs mīlat.

Patiesā Kristus Sirds godināšana

Paturēsim prātā bagātību, ko sevī ietver šie vārdi: Vissvētā Jēzus Sirds. Kad runājam par cilvēka sirdi, mēs norādām ne tikai uz sajūtām, mēs atsaucamies uz visu cilvēku, kurš mīl un veido attiecības ar citiem. Un cilvēku vārdos, ko izmanto Svētie Raksti, lai mēs varētu izprast dievišķos noslēpumus, sirds tiek uzskatīta par domu, vārdu un darbu kopsavilkumu un avotu, izpausmi un galīgo pamatu. Un arī šodien mēs sakām – cilvēks ir tik vērts, cik vērta ir viņa sirds.

No sirds nāk prieks: mana sirds ir līksma par Tavu palīdzību (Ps 12,6); nožēla: mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks (Ps 21,15); Dieva slavēšana: Mana sirds izplūst košos vārdos (Ps 44,2); gatavība ieklausīties Kungā: Mana sirds ir droša, ak Dievs, mana sirds ir droša (Ps 56,8); mīlestības uzturēts nomods: Es guļu, bet mana sirds ir nomodā (Dz 5,2). Un tik pat daudz bijāšanas, kā šaubu: Lai jūsu sirdis nebīstas! Jūs ticat Dievam, ticiet arī Man! (Jņ 14,1).

Sirds ne tikai izjūt lietas, tā zina, tā saprot. Tajā ir ielikts Dieva likums (sal. Ps 39,9), sirdī tas paliek ierakstīts (sal. Sak 7,3). Raksti vēl piebilst: Jo no sirds pārpilnības runā mute (Mt 12,34). Un dažiem Rakstu mācītājiem Kungs pārmet: Ko jūs domājat ļaunu savās sirdīs? (Mt 9,4). Un lai uzskaitītu grēkus, uz ko ir spējīgs cilvēks, Viņš apliecina: Jo no sirds iziet ļaunās domas, slepkavība, laulības pārkāpšana un nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi (Mt 15,19).

Kad Svētie Raksti runā par sirdi, tās nav garāmejošas sajūtas, kas izraisa emocijas vai asaras. Par sirdi runā, lai apzīmētu cilvēku kā tādu, kas, kā pats Jēzus teica, pilnībā – miesā un dvēselē – ir vērsts uz to, ko viņš uzskata par savu labumu: jo kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds (Mt 6,21).

Tādēļ tagad, runājot par Jēzus Sirdi, mēs izpaužam pārliecību par Dieva mīlestību un Viņa pašatdeves patiesību mūsu labā. Ieteikums godināt Vissvētāko Sirdi nozīmē ieteikt ar visu, kas mēs esam – dvēseli, izjūtām, domām, vārdiem, darbiem, bēdām un priekiem – virzīties pie Jēzus, visa Jēzus.

Patiesā Jēzus Sirds godināšana nozīmē pazīt Dievu, pazīt pašiem sevi, raudzīties uz Jēzu, vērsties pie Viņa, kurš mūs iedrošina, māca un mūs vada. Šo godināšanu virspusīgi izdzīvo tikai cilvēks, kurš, nebūdams spējīgs uz patiesu cilvēciskumu, nespēj sasniegt Iemiesotā Dieva realitāti.