Numuru saraksts

Possumus! Varam! (Mt 20, 22) Ar Dieva palīdzību mēs varam uzvarēt arī šajā cīņā. Esiet pārliecināti, ka nav grūti darbu pārvērst lūgšanas piepildītā sarunā. Atliek tikai upurēt to Dievam un uzreiz ķerties pie darba, Viņš tūdaļ uzklausa un sniedz iedrošinājumu. Mēs iemantojam kontemplatīvu dvēseli mūsu ikdienas darbu vidū! Esiet droši, ka Viņš uz mums lūkojas, vienlaicīgi arī aicinot aizvien no jauna sevi pārvarēt: piedāvāt mazu upuri šajā lietā, uzsmaidīt cilvēkam, kurš mūs apgrūtina; vispirms izdarīt mazāk patīkamo, bet steidzamāko darbu; uzturēt kārtību arī nelielās lietās, neatlaidīgi turpināt pildīt savus pienākumus, kaut būtu tik viegli no tiem atteikties; neatstāt uz rītdienu to, ko vajadzētu pabeigt šodien — un tas viss, lai patiktu Viņam, mūsu Dievam Tēvam! Varbūt uz sava galda vai kādā neuzkrītošākā vietā, kas lieki nepiesaista uzmanību, tu vari novietot krucifiksu; tas tevī modinās kontemplatīvu garu un būs kā mācību grāmata tavam prātam un dvēselei, no kā mācīties kalpot.

Ja nolemsi iet šo kontemplācijas ceļu savu ikdienas darbu vidū, nedarot neko ārkārtēju vai dīvainu un neattālinoties no pasaules, tu uzreiz sajutīsi, ka esi Mācītāja draugs, kuram ir Dieva dots uzdevums — parādīt dievišķos zemes dzīves ceļus visai cilvēcei. Jā, ar savu darbu tu palīdzēsi izplatīt Kristus valstību visos kontinentos. Stundu pēc stundas tu to upurēsi par tālām zemēm, kurām tiek nesta ticība, par Austrumu tautām, kurās tik nežēlīgi tiek aizliegts brīvi praktizēt ticību, un par tradicionāli kristīgajām nācijām, kurās, šķiet, Evaņģēlija gaisma ir kļuvusi blāva un dvēseles cīnās neziņas tumsā… Cik gan vērtīgs tad kļūst tavs vienas stundas darbs, ja tu neatlaidīgi pūlies līdz galam, nedaudz ilgāk — vēl dažas minūtes ilgāk — līdz darbs ir pabeigts! Vienkāršā un praktiskā veidā tu kontemplāciju pārvērt apustulātā, to izjūtot kā uzstājīgu nepieciešamību tavā sirdī, kas pukst vienā ritmā ar mīļoto un žēlsirdīgo mūsu Kunga Jēzus Sirdi.

Te mēs esam — consummati in unum! (Jņ 17, 23) — vienoti savos lūgumos un nodomos, ar atjaunotu vēlēšanos būt par iedarbīgiem instrumentiem Viņa rokās, un gatavi uzsākt šo sarunu ar Kungu. Šeit, Jēzus priekšā, kurš ir klātesošs Vissvētākajā Altāra Sakramentā (Kungs, kāds gan prieks tas ir, skaļi apliecināt savu ticību Tavai patiesajai klātbūtnei Euharistijā!), ar šo lūgšanu modiniet savā sirdī karstu vēlēšanos tās kvēlajiem sirdspukstiem likt aizsniegties līdz pat tālākajiem zemes nostūriem, kur vien dzīvo kāds, kurš dāsni dāvā savu dzīvi kalpošanai Dievam un dvēselēm. Jo pateicoties Svēto sadraudzībai — šai neaprakstāmajai realitātei —, mēs viens otru atbalstām, esam līdzstrādnieki, kā saka svētais Jānis (3 Jņ, 8) šajā mūsu uzdevumā izplatīt Kunga patiesību un mieru.

Ir ļoti lietderīgi pārdomāt to, kā mēs varētu līdzināties Mācītājam; apstāties, lai apcerētu un mācītos no Kunga dzīves tikumus, kuriem būtu jākļūst redzamiem arī mūsu dzīvēja vien patiesi alkstam izplatīt Kristus valstību.

Bet Evaņģēlija fragmenta turpinājumā mēs lasām: „Un tie [farizeji] sūtīja savus mācekļus ar herodiešiem pie Viņa, sacīdami: „Mācītāj…““ (Mt 22, 16) Pievērsiet uzmanību, cik viltīgi tie ir, saucot Viņu par Mācītāju; viņi izliekas, ka Jēzu apbrīno un ir Viņa draugi, vēršoties pie Kunga kā pie autoritātes, no kuras vēlas uzklausīt pamācības. Magister, scimus quia verax es (Mt 22, 16) — „Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess.“

Kāda zemiska viltība! Vai esat redzējuši vēl lielāku divkosību? Šajā pasaulē dzīvojot, jābūt uzmanīgiem. Negribu jūs aicināt būt pārlieku piesardzīgiem vai aizdomu pilniem, tomēr, atceroties Romas katakombu gleznojumus, kuros attēlots Labais Gans, ikvienam no jums jājūt uz saviem pleciem šīs pazudušās avs smagums, kas ir ne tikai kāda viena dvēsele, bet gan visa Baznīca, visa cilvēce kopumā.

Ja pieņemsiet šo savu atbildību labprāt un ar dedzību, jums netrūks drosmes un apdomības, lai sludinātu un aizstāvētu Dieva tiesības. Un tad, redzot jūsu izturēšanās noteiktību, daudzi uzskatīs un sauks jūs par saviem skolotājiem, kaut arī pēc tā tiekties nebūs bijis jūsu nolūks, jo mēs nemeklējam pasaulīgo slavu. Tomēr nebrīnieties, ja starp tiem, kas jums tuvosies, būs arī tādi, kuru vienīgais nodoms būs glaimot. Iegaumējiet uz visu mūžu to, ko tik daudzas reizes esat dzirdējuši mani sakām — ka nedz neslavas celšana, nedz aprunāšana, ne cieņas zaudēšana cilvēku acīs vai bailes no tā, ko citi padomās, un vēl jo mazāk liekulīgas uzslavas nekad nedrīkst mūs atturēt no mūsu pienākumu pildīšanas.

Mēs esam dziļi aizkustināti un mūsu sirdis ir patiesi saviļņotas, kad uzmanīgi ieklausāmies svētā Pāvila saucienā: „Tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti.“ (sal. 1 Tes 4, 3-5) Šodien es uzstādu sev šo mērķi atkal no jauna, un atgādinu to arī jums un visiem cilvēkiem — tāda ir Dieva griba — lai mēs būtu svēti.

Lai nestu dvēselēm patiesu mieru, lai pārveidotu pasauli un meklētu Dievu, mūsu Kungu, pasaulē un caur šīs pasaules lietām, personīgais svētums ir absolūti nepieciešams. Tiekoties ar cilvēkiem no daudz dažādām zemēm un visdažādākajiem sabiedrības slāņiem, man bieži tiek vaicāts pēc padoma šai sakarā: „Ko Jūs teiksiet mums, precētiem ļaudīm? Un tiem, kas strādājam lauksaimniecībā? Ko darīt mums — atraitnēm? Ko —jauniešiem?“

Parasti atbildu, ka man zināma tikai „viena recepte“. Un mēdzu arī piebilst, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus pasludināja labo vēsti visiem cilvēkiem bez izņēmuma. Viena recepte, viens ēdiens un tikai viena barība: „Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu.“ (Jņ 4, 34) Viņš aicina uz svētumu ikvienu; no ikviena Viņš prasa mīlestību — no jauna un veca, no tā, kas neprecējies un tā, kas precējies, no vesela un slima, izglītota un neskolota, neatkarīgi no darba, ko darām un vietas, kurā dzīvojam. Ir tikai viens veids, kā veidot tuvas attiecības ar Dievu un augt paļāvībā uz Viņu — iepazīt Viņu lūgšanā, sarunāties ar Viņu un parādīt Viņam mūsu sirds mīlestību.