Numuru saraksts

Jēzus Kristus, pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks

Dieva Dēls ir tapis miesa un Viņš ir perfectus Deus, perfectus homo (Ticības apliecinājums Quicumque), pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks. Šajā noslēpumā ir kas tāds, kam vajadzētu kristiešus aizkustināt. Es biju un es palieku šī noslēpuma saviļņots, man patiktu atgriezties Loreto. Es turp dodos domās, lai no jauna izdzīvotu Jēzus bērnības gadus, atkārtodams un pārdomādams šo – HicVerbum caro factum est.

Iesus Christus, Deus Homo, Jēzus Kristus Dievs-Cilvēks. Šeit ir viena no magnalia Dei (Apd 2,11), viens no Dieva brīnumiem, kas mums jāmeditē un par ko jāpateicas šim Kungam, kurš nāca nest mieru uz zemes labas gribas cilvēkiem (Lk 2,14). Visiem cilvēkiem, kas vēlas vienot savu gribu ar Dieva labo Gribu. Ne tikai bagātajiem vai tikai nabagajiem! Visiem cilvēkiem, visiem mūsu brāļiem! Jo Jēzū mēs visi esam brāļi, Dieva dēli, Kristus brāļi: Viņa Māte ir mūsu Māte.

Virs zemes ir tikai viena rase, Dieva dēlu rase. Mums visiem jārunā vienā valodā, tajā, ko mums māca mūsu Tēvs, kas ir debesīs: Jēzus dialoga ar savu Tēvu valodā, valodā, kurā runā ar sirdi un prātu, tajā, ko jūs šobrīd izmantojat savā lūgšanā. Tā ir kontemplatīvo dvēseļu valoda, garīgo cilvēku valoda, jo viņi ir apzinājušies savu dievišķo filiāciju. Tā ir valoda, kas atklājas tūkstošos gribas aktu, caur skaidrām prāta gaismām pacilājošos sirdspukstos, lēmumos dzīvot taisnu dzīvi labajā, priekā un mierā.

Mums jāraugās uz bērnu, mūsu Mīlestību, Viņa šūpulī. Un mums jāraugās uz Viņu, zinot, ka atrodamies noslēpuma priekšā. Ar ticību mums jāpieņem šis noslēpums un ar ticību arī jāpadziļina tā saturs. Tam mums ir vajadzīga pazemīga un kristīgas dvēseles attieksme – nevēlēties Dieva diženumu samazināt mūsu nabadzīgās izpratnes, mūsu cilvēcisko skaidrojumu līmenī, bet saprast, ka savā tumsā šis noslēpums ir gaisma, kas vada cilvēku dzīvi.

Mēs redzam – saka svētais Jānis Hrizostoms – ka Jēzus ir nācis no mums un no mūsu cilvēciskās substances, un ka Viņš ir dzimis no Mātes jaunavas, bet mēs nesaprotam, kā šis brīnums varēja īstenoties. Nepūlēsimies, mēģinot to atklāt, bet drīzāk pieņemsim ar pazemību to, ko Dievs mums atklāja, ziņkārīgi nepētot to, ko Dievs patur apslēptu (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 4,3 (PG 57,43)). Ja mēs paliekam šādā paklausībā, mēs pratīsim saprast un mīlēt, un noslēpums mums kļūs par brīnišķīgu mācību, daudz pārliecinošāku nekā visi cilvēciskie prātojumi.

Kristietis zina, ka ar kristību ir uzpotēts Kristum, ar iestiprināšanu spējīgs cīnīties par Kristu, ar līdzdalību Kristus karaliskajā, pravietiskajā un priesteriskajā funkcijā aicināts darboties pasaulē un caur Euharistiju, vienotības un mīlestības sakramentu, ir kļuvis viens ar Kristu. Tādēļ kā Kristum viņam jādzīvo citu cilvēku priekšā, uz ikvienu un uz visu cilvēci raugoties ar mīlestību.

Ticība mums palīdz Kristū atpazīt Dievu, redzēt mūsu Glābēju, pielīdzināties Viņam, darboties, kā Viņš darbojies. Pēc tam, kad Viņš apustulim Tomam parādot savas brūces kliedē viņa šaubas, Augšāmceltais iesaucas: „Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši (Jņ 20,29).” Šeit – skaidro svētais Gregors Lielais – īpašā veidā tiek runāts par mums, jo garīgi mums pieder Tas, ko neesam miesīgi redzējuši. Runa ir par mums, bet tikai tad, ja mūsu darbi ir saskaņā ar mūsu ticību. Vienīgi tas patiesi tic, kas savos darbos pilda to, kam tic. Tādēļ par tiem, kam no ticības ir tikai vārdi, svētais Pāvils teicis: tie apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos to noliedz (Sv. Gregors Lielais, In Evangelia homiliae, 26, 9, (PL 76, 1202). )

Kristū nav iespējams atdalīt Viņa kā Dieva - Cilvēka būtību no Viņa Pestītāja sūtības. Vārds ir kļuvis miesa un nācis uz zemes ut omnes homines salvi fiant (sal. 1 Tim 2,4), lai visi cilvēki būtu atpestīti. Ar mūsu nepilnībām un personiskajiem ierobežojumiem mēs esam cits Kristus, pats Kristus un arī mēs esam aicināti kalpot visiem cilvēkiem.

Vajadzīgs, lai nepārtraukti atskanētu šis bauslis, kas gadsimtiem cauri saglabājas jauns. Svētais Jānis raksta: „Mīļie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet veco bausli, kas bija jauns no sākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko dzirdējāt. Un es rakstu jums atkal jaunu bausli, kas patiess viņā un jūsos, jo tumsība pagājusi un patiesā gaisma jau spīd. Kas saka, ka viņš ir gaismā, bet ienīst savu brāli, tas vēl aizvien ir tumsībā. Kas savu brāli mīl, paliek gaismā, un viņš neklūp” (1 Jņ 2,7-10).

Mūsu Kungs ir nācis visiem cilvēkiem nest mieru, labo vēsti, dzīvību. Ne tikai bagātajiem, ne tikai nabagajiem. Ne tikai gudrajiem, ne tikai vientiesīgajiem. Visiem. Mums visiem, kas esam brāļi, jo esam viena Tēva – Dieva – bērni. Ir tikai viena rase, Dieva bērnu rase. Ir tikai viena krāsa, Dieva bērnu krāsa. Un ir tikai viena valoda, – tā, kas uzrunā sirdi un garu un kas bez vārdiem mums liek pazīt Dievu un mīlēt citam citu.

Pielietojums mūsu ikdienas dzīvei

Mēs pāršķirstījām dažas Evaņģēlija lappuses, lai apcerētu Jēzu viņa attiecībās ar cilvēkiem un mācītos nest Viņu cilvēkiem, jo arī mēs paši esam Kristus. Pielietosim šo mācību savā ikdienas dzīvē, mūsu katra dzīvē. Jo parastā un ikdienas dzīve, tā, ko cilvēks dzīvo līdzpilsoņu, savu līdzinieku vidū, nav vienmuļa lieta bez nozīmes. Kungs ir gribējis, lai tieši šīs dzīves apstākļos vairums no viņa bērniem sevi svētdarītu.

Ir svarīgi bez mitas atgādināt, ka Jēzus nav vērsies pie kādas priviliģēto grupas, bet Viņš ir nācis mums atklāt Dieva vispārējo mīlestību. Visi cilvēki ir Dieva mīlēti, un Viņš no visiem sagaida viņu mīlestību – no visiem, lai kādi nebūtu viņu personiskie apstākļi, stāvoklis sabiedrībā, profesija vai amats. Parastā un ikdienas dzīve nav mazvērtīga - visi zemes ceļi var būt par iemeslu satikt Kristu, Kurš mūs aicina pielīdzināties Viņam, lai tur, kur esam, mēs piepildītu Viņa dievišķo misiju.

Dievs mūs aicina caur ikdienas dzīves notikumiem, caur to cilvēku ciešanām un priekiem, ar kuriem dzīvojam, caur mūsu kolēģu cilvēciskajām pūlēm un ģimenes dzīves sīkajiem notikumiem. Dievs mūs aicina arī caur lielām problēmām, konfliktiem un uzdevumiem, kas ir ikviena vēstures laikmeta sastāvdaļa un lielā cilvēces daļā raisa pūliņus un cerību.

Miera un prieka sēja

Ko darīt? Es jau jums teicu, ka mans mērķis šeit nav aprakstīt politiskas vai sabiedriskas krīzes, kultūru sabrukšanu vai slimības. Es par ļaunumu runāju kristīgās ticības gaismā, tās tiešajā nozīmē – kā par apvainojumu Dievam. Kristīgais apustulāts nav ne politiska programma, ne kultūras izvēle. Tas izplata labo, rada vēlmi mīlēt un patiešām sēt mieru un prieku. Bez šaubām šis apustulāts visiem nesīs garīgus labumus: vairāk taisnīguma, vairāk izpratnes, vairāk cieņas cilvēkam pret cilvēku.

Mums visapkārt ir daudz dvēseļu, un mums nav tiesību būt par šķērsli viņu mūžīgajai svētlaimei. Mums ir pienākums būt pilnībā kristiešiem, būt svētiem, nelikt vilties ne Dievam, ne visiem tiem, kuri no kristieša gaida piemēru un mācību.

Mūsu apustulātam jābalstās vēlmē izprast citus. Es vēlreiz atkārtoju: mīlestība vairāk sastāv no izpratnes nekā no došanas. Es neslēpšu, ka pats uz sevis esmu izbaudījis, ko nozīmē, ja tevi nesaprot. Es vienmēr esmu centies, lai mani varētu saprast, bet daži ietiepjas, lai nesaprastu. Tas man ir vēl viens praktisks un aktuāls iemesls vēlēties izprast visus. Bet tas nav apstākļu radīts impulss, kam jāmudina mūs paplašināt savas sirdis universālā un katoliskā dimensijā. Izpratnes gars ir laba Dieva bērna kristīgās mīlestības izpausme, jo Kungs vēlas, lai mēs ietu pa visiem šīszemes godīgajiem ceļiem, lai sētu nevis nezāli, bet brālīguma, atvainošanās, piedošanas, mīlestības un miera sēklu. Nekad neuzskatiet sevi par kāda ienaidnieku.

Kristietim vienmēr jābūt gatavam dzīvot ar visiem, dāvāt visiem – veidojot attiecības – iespēju tuvoties Kristum Jēzum. Viņam ar prieku jāupurējas citu dēļ, bez atšķirības, nešķirojot dvēseles dažādās slēgtās kategorijās, nelīmējot etiķetes kā precēm vai klasifikācijai preparētiem kukaiņiem. Kristietis nevar atdalīt sevi no citiem, jo tad viņa dzīve būtu nožēlojama un egoistiska: visiem viņam jākļūst viss, lai visus izglābtu (1 Kor 9,22).

Kaut mēs dzīvotu šādi, kaut mēs prastu piepildīt mūsu uzvedību ar dāsnuma sēklu, ar miera un sapratnes vēlmi! Tad cilvēki patiešām varētu baudīt likumīgu neatkarību un katrs spētu nest atbildību par savām laicīgajām lietām. Kristietis vispirms prastu aizsargāt otra cilvēka brīvību, lai pēc tam aizsargātu arī savējo. Mīlestība viņu mudinātu pieņemt citus tādus, kādi viņi ir, jo ikvienam bez izņēmuma ir savi trūkumi un kļūdas, viņiem palīdzot ar Dieva žēlastību un cilvēcisku smalkjūtību uzvarēt ļauno, izraut nezāli, lai mēs varētu sevi savstarpēji atbalstīt un ar cieņu pildīt savu cilvēka un kristieša aicinājumu.

Veidot pastāvīgas attiecības ar Svēto Garu

Dzīvot Svētajā Garā nozīmē dzīvot no ticības, cerības un mīlestības; ļaut Dievam mūs pārņemt un pilnībā izmainīt mūsu sirdi, lai tā vairāk un vairāk līdzinātos Viņa Sirdij. Nobriedusi, dziļa un spēcīga kristīgā dzīve nerodas acumirklī, tā ir auglis Dieva žēlastībai, kas pieaug mūsos. Pirmo laiku kristīgās kopienas situācija ir aprakstīta Apustuļu darbos īsā, bet nozīmes pilnā teikumā: Un viņi pastāvēja apustuļu mācībā un kopībā, maizes laušanā un lūgšanās (Apd 2,42).

Lūk, kā dzīvoja pirmie kristieši un kā jādzīvo mums: meditējot ticības doktrīnu un pieņemot to par savējo, satiekoties ar Kristu Euharistijā, veidojot personisku dialogu – tas nozīmē lūgšanu bez anonimitātes – vaigu vaigā ar Dievu - tam ir jābūt par mūsu izturēšanās galveno pamatu. Ja tā nebūtu, varbūt paliktu kādas erudītas pārdomas, vairāk vai mazāk intensīva darbošanās, dievbijības pielūgsmes un nodarbes. Bet nebūs patiesas kristīgās dzīves, jo trūktu iekļaušanās Kristū, patiesa un izdzīvota līdzdalība dievišķajā pestīšanas darbā.

Šī mācība attiecas uz jebkuru kristieti, jo mēs visi esam vienlīdz aicināti uz svētumu. Nav otrās šķiras kristiešu, kas spiesti iedzīvināt tikai vienkāršotu Evaņģēlija versiju. Mēs visi esam saņēmuši vienu kristību, un, kaut gan ir taisnība, ka pastāv liela harizmu un cilvēcisko situāciju dažādība, ir tikai viens un tas pats Gars, kas izdala dievišķās dāvanas, tā pati ticība, tā pati cerība un tā pati mīlestība (sal. 1 Kor 12,4-6 un 13,1-13).

Tādēļ mēs varam uzskatīt, ka mums tiek uzdots šis apustuļa Pāvila jautājums: Vai nezināt, ka jūs esat Dieva svētnīca un ka Dieva Gars mājo jūsos? (1 Kor 3,16). Un varam to izprast kā uzaicinājumu uzturēt ar Dievu personiskākas un tiešākas attiecības. Paraklēts diemžēl dažiem kristiešiem ir Lielais Nepazīstamais: tas ir vārds, ko izrunā, bet tas nav Kāds, viena no trim vienīgā Dieva Personām, ar kuru sarunājas un no kura dzīvo.

Tieši pretēji, mums pret Viņu jāizturas ar ierastu vienkāršību un paļāvību, kā Baznīca mums to māca caur liturģiju. Tad mēs labāk pazīsim mūsu Kungu un vienlaikus pilnīgāk apzināsimies neizmērojamās dāvanas – saukties par kristiešiem – vērtību. Mēs novērtēsim šīs dievišķošanas visu lielumu un visu patiesību, novērtēsim šo līdzdalību dievišķajā dzīvē, uz ko es pirms brīža jau norādīju.

Jo Svētais Gars nav mākslinieks, kas dievišķo substanci mūsos zīmē tā, it kā Pats tai būtu svešs; ne tā Viņš mūs ved uz dievišķo līdzību. Bet Viņš pats, kurš ir Dievs un kas iziet no Dieva, iespiežas tā sirdī, kurš saņem Viņu, kā zīmogs vaskā, un šādā veidā, dāvājot pats Sevi un caur līdzību, Viņš atjauno dabu saskaņā ar dievišķā parauga skaistumu un atdod cilvēkam Dieva attēlu (Sv. Kirils no Aleksandrijas, Thesaurus de sancta et consubstantiali Trinitate, 34 (PG 75,609)).

Marija mums liek justies kā brāļiem

Nevar būt ar Mariju šajās filiālajās attiecībās un vienlaikus domāt vienīgi par sevi, savām personiskajām problēmām. Nevar veidot attiecības ar Jaunavu Mariju un ieslēgties personisko problēmu egoismā. Marija mūs ved pie Jēzus, un Jēzus ir primogenitus in multis fratribus; pirmdzimtais starp daudziem brāļiem (Rom 8,29). Tātad pazīt Jēzu nozīmē apzināties, ka mūsu dzīvei nevaram izvēlēties kādu citu virzienu, kā vienīgi pilnībā atdot sevi kalpošanai citiem. Kristietis nevar aprobežoties ar savām personiskajām problēmām, jo viņam jādzīvo saiknē ar universālo Baznīcu, domājot par visu dvēseļu pestīšanu.

Tādējādi arī tās lietas, ko mēs varētu uzskatīt par īpaši personiskām un privātām – rūpes par mūsu pašu iekšējo attīstību –, patiesībā nepieder tikai mums, jo svētdarīšana un apustulāts veido vienu veselu. Tātad mums jācīnās gan savā iekšējā dzīvē, gan kristīgo tikumu attīstīšanā, domājot par visas Baznīcas labumu, jo mēs nevarēsim darīt labu un citiem atklāt Kristu, ja mūsos nav patiesas piepūles iedzīvināt mūsu dzīvē Evaņģēlija mācību.

Piepildītas ar šo garu mūsu lūgšanas ir pat tad, kad tās sākas ar šķietami personiskām tēmām un jautājumiem, vienmēr beidzas ar vēlmi kalpot citiem. Un, ja mēs roku rokā ejam uz priekšu ar svēto Jaunavu Mariju, Viņa mums liks sajust mūsu brālību ar visiem cilvēkiem, jo mēs visi esam šī Dieva bērni, kam Viņa ir Meita, Līgava un Māte.

Vajadzētu, lai citu cilvēku problēmas būtu arī mūsējās, kristīgajam brālīgumam dziļi jāiesakņojas mūsu dvēselēs, lai neviens cilvēks mums nebūtu vienaldzīgs. Marija, Jēzus Māte, kura Viņu baroja, audzināja un pavadīja Viņa zemes dzīves laikā un tagad atrodas līdzās Viņam Debesīs, mums palīdzēs atpazīt Jēzu, kas iet mums līdzās un ir klātesošs mūsu brāļu, cilvēku vajadzībās.