Numuru saraksts

Tu smejies, kad es tev saku: tev ir laulātā aicinājums. Bet tā ari ir - tas tik tiešām ir tavs aicinājums.

Uztici sevi erceņģelim Rafaelam, lai viņš tevi, tāpat kā Tobiju, līdz ceļa galam aizvestu skaidru.

Laulība radīta „ierindas kareivjiem“, nevis Kristus svītai. Barība nepieciešama ikkatram, bet bērnu radīšana ir vajadzīga dzimtas saglabāšanai kopumā. Tāpēc atsevišķi dzimtas locekli var iztikt bez pēcnācējiem, neradot nekādu ļaunumu citiem.

Gribēt bērnus?… Mēs aiz sevis atstāsim bērnus, daudz bērnu… un neizdzēšamu, spožu gaismu, ja upurēsim miesas egoismu.

Kā mums vajadzētu priecāties par priesteru šķīstību! Tā ir viņu bagātība. Neviens tirāns nekad nespēs Baznīcai atņemt šo kroni.

Dievs dāvā svēto šķīstību tiem, kas to pazemīgi lūdz.

Cik brīnišķīga ir svētā šķīstība! Taču nebūs tā nedz svēta, nedz Dievam patīkama, ja mēs to nošķirsim no mīlestības.

Mīlestība ir sēkla, kas, šķīstības aplaistīta, izaug un nes vissaldākos augļus. Bez mīlestības šķīstība ir neauglīga; tās ūdeņi pārvērš dvēseli par purvu, par stāvošu dumbrāju, no kura paceļas lepnības dvaka.

„Šķīstība?“ smīkņājot jautā tie, kuri stājas laulībā tad, kad dvēseles un miesas pavasaris ir pagājis.

Apsolu jums, ka ar Dieva palīdzību uzrakstīšu grāmatu, kuras nosaukums būs „Celibāts, laulība un šķīstība“.

Krietnajām, skaidrajām dvēselēm ir jāuzsāk krusta karš ar tiem, kas cenšas „cilvēku padarīt par lopu“.

Šo darbu nāksies uzņemties jums pašiem.

Daudzi šajā pasaulē dzīvo kā eņģeļi. Kāpēc tu neesi viņu vidū?

Kad tu stingri apņemsies dzīvot šķīstu dzīvi, tad šķīstība tev nebūs par nastu, bet kļūs par uzvaras kroni.

Tu, ārsts apustulis, raksti: “Pēc sevis spriežot, mēs zinām, ka šķīstību var saglabāt, tikai pastāvīgi izvairoties no kārdinājumiem, noslāpējot sevi visas kaislības un pieņemot Svēto Komūniju, kas neļauj uzliesmot postošai ugunij. Tieši šķīstību saglabājošo cilvēku vidū mēs sastopam tikumīgus cilvēkus. Bet nešķīsto vidū lielākoties ir gļēvuļi, patmīļi, divkoši, neģēļi tie, kuriem pietrūkst vīrišķības.

„Kā es vēlētos,“ tu man teici, „lai jaunavīgais apustulis Jānis izrādītu man uzticēšanos, dotu man padomus un mudinātu iegūt sirds šķīstību.“

Ja tu to patiešām gribi, tad pasaki viņam to, un tu sajutīsi uzmundrinājumu un saņemsi padomu.

Nesātība ir nešķīstības vēstnese.

Netālu no Madrides atradās frontes līnija. Kādu ritu, kad manam logam gāja garām jauni, braši, dzīvespriecīgi kareivji, es izdzirdēju viņu rotas virsnieka dziedātu dziesmu:

„Es nedāvināšu tev pusi no savas sirds. Mīlestībā dāvinu tev visu savu sirdi.“

„Un es?… Kāpēc es vilcinos? Kāpēc neuzdrīkstos atdot savu sirdi - pilnībā, mīlestībā, nepaturot to sev?“ Un lūgšana iesāka plūst kā rāma, plaša upe.

Ja tu pazaudēsi savas dzīves dievišķo jēgu, tava mīlestība pārvērtīsies labdarībā, skaidrība - pieklājībā, pašaizliedzība - muļķībā, paššaustīšanās - mazohismā, bet tavs darbs neauglīgā laika nosišanā.

Tu lūdzies, centies negrēkot, bieži pieņem Svēto Komūniju…, bet nemācies. Nesaki man, ka esi labs, tu esi tikai „palabs“.

Cik vērtīga ir pazemība! Marijas vārdi liecina, ka tā ir vēl pārāka par ticību, mīlestību un šķīstību: „Quia respexit humilitatem…“ - „Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes.“