Numuru saraksts

Miesas iekāre nav tikai jutekļu nesakārtotās iegribas, vispārēji runājot, ne arī seksuālā vēlme, kam jābūt sakārtotai, bet kas nav slikta pati par sevi, jo tā ir cienīga un svētdarījama cilvēciska realitāte. Tādēļ es nekad nerunāju par nešķīstību, bet par šķīstību, jo šie Kristus vārdi ir domāti visiem: svētīgi tie, kam skaidra sirds, jo viņi Dievu redzēs (Mt 5,8). Dieva aicinājuma dēļ dažiem būs jāizdzīvo šī šķīstība laulībā, bet citiem – atsakoties no cilvēciskās mīlestības, lai nedalīti un dedzīgi atbildētu uz Dieva mīlestību vien. Ne vieni, ne otri nav juteklības vergi; kā kungi viņi valda pār savu miesu un sirdi, lai spētu to dāvāt citiem, upurējot sevi viņiem.

Runājot par šķīstības tikumu esmu radis pielikt klāt īpašības vārdu svētā. Kristīgā sķīstība, svētā šķīstība nav kā augstprātība par to, ka jūtamies šķīsti, bez traipa, bet tā ir kā apziņa par to, ka mums ir māla kājas (Dan 2,33), pat ja Dieva žēlastība dienu pēc dienas mūs atbrīvo no ienaidnieka slazdiem. Es uzskatu, ka tie, kas savos rakstos vai sprediķos uzsvaru liek gandrīz tikai uz šo tēmu, aizmirstot citus tikumus, kas kristiešiem un vispārēji dzīvei sabiedrībā ir būtiski, izkropļo kristietību.

Svētā šķīstība nav ne vienīgais, ne galvenais kristīgais tikums, bet tas mums ir nepieciešams, lai neatlaidīgi pastāvētu mūsu ikdienas svētdarīšanas pūlēs. Un ja mēs to nesaglabājam, nav iespējams nodoties apustuliskajam darbam. Šķīstība ir iznākums mīlestībai, ar kuru esam dāvājuši Kungam mūsu dvēseli un miesu, mūsu gara spējas un mūsu jutekļus. Tā nav noliegšana, bet priecīgs apliecinājums.

Es teicu, ka miesas iekāre nav saistīta tikai ar nesakārtotu juteklību, bet tā atbilst arī ērtībai, dedzības trūkumam, kas mums liek meklēt vieglāko, patīkamāko, šķietami īsāko ceļu, pat ja mēs nonākam kompromisos savā uzticībā Dievam.

Šāda uzvedība līdzinātos tam, ka mēs bez nosacījuma padotos kādam likumam, proti, grēka likumam, par kuru mūs brīdina sv. Pāvils: tātad es atrodu likumu, kas tad, kad gribu labu darīt, tuvojas man ar ļaunu. Jo iekšejais cilvēks priecājas par Dieva likumu, bet citu likumu es redzu savos locekļos. Tas karo pret mana prāta likumu un pakļauj mani grēka likumam… Es nelaimīgais cilvēks! Kas mani atbrīvos no šīs nāvi nesējas miesas? (Rom 7,21-24). Ieklausīsimies Apustuļa atbildē: tā ir Dieva žēlastība caur mūsu Kungu Jēzu Kristu (Rom 7,25). Mēs varam cīnīties pret miesas iekāri un mums tas jādara, jo, ja esam pazemīgi, Kunga žēlastība mums vienmēr tiks piešķirta.

Cilvēciskās mīlestības svētums

Tīra un neaptraipīta laulāto mīlestība ir svēta realitāte, ko es kā priesteris svētu ar abām rokām. Kristīgā tradīcija Jēzus Kristus klātbūtni Kānas kāzās bieži ir uzlūkojusi kā apstiprinājumu laulības dievišķajai vērtībai: Mūsu Kungs ir gājis uz kāzām – saka Kirils no Aleksandrijas –, lai svētdarītu cilvēka ieņemšanas brīdi (Sv. Kirils no Aleksandrijas, In Ioannem commentarius, 2,1 (PG 73, 223)).

Laulība ir sakraments, kas sievieti un vīrieti padara par vienu miesu; kā to spēcīgi uzsver teoloģija – paši laulājamo ķermeņi veido tās matēriju. Kungs svētdara un svētī vīra mīlestību pret savu sievu un sievas pret savu vīru: Viņš ir lēmis ne tikai viņu dvēseļu, bet arī viņu miesas saplūšanu vienā. Neviens kristietis, vai viņš būtu aicināts uz laulības dzīvi vai ne, to nedrīkst novērtēt par zemu.

Radītājs mums ir devis saprātu: tas ir kā dievišķā saprāta dzirksts, kas mums ļauj ar citu Dieva dāvanu – mūsu brīvo gribu − pazīt un mīlēt. Un Viņš mūsu miesai ir devis iespēju dzemdināt, kas ir kā līdzdalība Viņa varai radīt. Dievs vēlējās izmantot laulāto mīlestību, lai pasaulē laistu jaunas radības un kuplinātu Viņa Baznīcas miesu. Seksualitāte nav kaunpilna realitāte, bet dievišķa dāvana, kas godīgi pakārtota dzīvībai, mīlestībai, auglībai.

Lūk, kādā perspektīvā iekļaujas kristīgā mācība par seksualitāti. Mūsu ticība nav neziņā par to, kas šeit virs zemes ir skaists, augstsirdīgs un patiesi cilvēcīgs. Tā mums māca, ka mūsu dzīvei nav jāvadās no egoistiska baudas meklējuma, jo vienīgi atteikšanās un upuris ved uz patiesu mīlestību. Dievs mūs ir iemīlējis; Viņš mūs aicina mīlēt Viņu un mīlēt citus ar patiesību un īstumu, ar kādu Viņš mūs mīl. Svētais Matejs savā Evaņģēlijā uzrakstījis frāzi, kas šķiet paradoksāla: Kas savu dzīvību iegūst, pazaudē to, bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, atradīs to (Mt 10,39).

Paši sev pieķērušies cilvēki, kas darbojas vispirms savam pašu apmierinājumam, riskē ar savu mūžīgo pestīšanu un jau tagad neizvairāmi ir bēdīgi un nelaimīgi. Tikai tas, kurš aizmirst pats sevi un atdod sevi Dievam un citiem – arī laulībā –, var būt laimīgs virs zemes ar laimi, kas sagatavošanās un priekšnojauta debesu laimei.

Visu mūsu ceļu virs zemes sāpes ir mīlestības pārbaudes akmens. Laulībā, tēlaini sakot, mēs varētu teikt, ka lietām ir divas puses. No vienas puses, ir laime, zinot, ka esi mīlēts, prieks veidot un uzturēt ģimeni, laulāto mīlestība, mierinājums, redzot augam savus bērnus. No otras, − ir sāpes, nepatikšanas, laika ritējums, kas izsmeļ miesas spēkus un draud padarīt raksturus īdzīgus, ārēji vienmēr līdzīgo dienu šķietamā monotonija.

Tam, kurš domātu, ka, atduroties pret šīm grūtībām, mīlestība un laime izbeidzas, būtu nabadzīga izpratne par laulību un cilvēcisko mīlestību. Tieši tad, kad izjūtas, kas pārņēma radības, atklāj savu patieso dabu, sevis atdošana un maigums iesakņojas un atklājās kā patiesa un dziļa pieķeršanās, stiprāka par nāvi (sal. Dz 8,6).

Šis mīlestības patiesīgums pieprasa uzticību un godīgumu visās attiecībās laulībā. Dievs, komentē Akvīnas Toms (sal. Sv. Akvīnas Toms, S. Th. I-II, q. 31 et II-II, q. 141), dažādajām cilvēka dzīves funkcijām ir pievienojis baudu, apmierinājumu; šī bauda un apmierinājums tātad ir labi. Bet, ja cilvēks, apgriežot lietu kārtību, meklē šīs izjūtas kā augstāko vērtību, nicinot labo un galamērķi, pie kā tām jābūt piesaistītām un pakārtotām, viņš tās samaitā un liek tām izvirst, tās pārvēršot grēkā vai grēka iespējā.

Šķīstība – ne vienkārša atturība, bet mīlestības pilnas gribas stingra apņemšanās – ir tikums, kas uztur mīlestības jaunību jebkurā dzīvesveidā. Pastāv to šķīstība, kuri sevī sajūt sākamies pubertāti, to šķīstība, kuri gatavojas precībām, to šķīstība, kurus Dievs aicina uz celibātu, to šķīstība, kurus Dievs izraudzījis dzīvei laulībā.

Kā lai šeit neatminas spēcīgos un skaidros Vulgātā atrodamos vārdus, kas skar erceņģeļa Gabriela ieteikumu Tobijam, pirms viņš apprecēja Sāru? Eņģelis viņu brīdina šādiem vārdiem: Klausies mani, un es tev pateikšu, kas ir tie, kurus velns var uzvarēt. Tie ir tie, kas dodas laulībā tā, ka izslēdz Dievu no savas dzīves un sava gara un ļauj kaislībai sevi pārņemt kā zirgu un mūli bez saprāta. Pār šiem velnam ir vara (Tob 6,16-17).

Laulībā nav tīras, atklātas un priecīgas cilvēciskas mīlestības, ja netiek dzīvots šis šķīstības tikums, kas respektē seksualitātes noslēpumu un to virza uz auglību un dāsnumu. Es nekad neesmu runājis par nešķīstību, un es vienmēr esmu vairījies iekrist slimīgā un bezjēdzīgā kazuistikā, bet es itin bieži esmu runājis par šķīstību un skaidrību, priecīgu mīlestības apliecināšanu, un man jāturpina par to runāt.

Tajā, kas skar laulāto šķīstību, es laulātajiem apstiprinu, ka viņiem nav jābaidās izrādīt savu mīlestību: tieši pretēji, − jo šī tieksme ir viņu ģimenes dzīves pamats. Tas, ko Kungs viņiem prasa, ir savstarpēja cieņa, būt uzticīgiem vienam pret otru un rīkoties ar smalkjūtību, ar dabiskumu, ar pieticību. Es viņiem arī teiktu, ka laulāto attiecības ir cienīgas tad, kad tās ir patiesas mīlestības pierādījums un līdz ar to − kad tās ir atvērtas uz auglību, uz dzīvības tālāknodošanu.

Apturēt dzīvības avotus ir noziegums pret dāvanām, ko Dievs piešķīris cilvēcei, tā ir egoisma un nevis mīlestības iedvesmotas rīcības izpausme. Tad laulāto starpā viss kļūst neskaidrs, jo viņi raugās viens uz otru kā uz līdzvainīgu, – tad parādās nesaskaņas, kuras kā loģiskais turpinājums gandrīz vienmēr ir nelabojamas.

Kad laulāto šķīstība ir klātesoša mīlestībā, ģimenes dzīve ir patiesas uzvedības izpausme: vīrs un sieva saprotas un jūtas vienoti. Kad seksualitātes dievišķais labums samaitājas, tiek sagrauta intimitāte un vīrs un sieva vairs nevar viens otram godīgi skatīties acīs.

Laulātajiem sava kopīgā dzīve jāceļ uz patiesu un skaidru pieķeršanos un uz prieku, ka pasaulē laisti bērni, ko Dievs viņiem gribējis dot. Ja tas ir nepieciešams jauno bērnu pieņemšanai, viņiem jāmāk atteikties no personīgajām ērtībām un sava paļāvība jāliek dievišķajā Apredzībā: nodibināt lielu ģimeni, ja tā ir Dieva griba. Tas ir laimes un izdošanās garants, pat ja savos maldos skumjā hedonisma aizstāvji apliecina ko citu.

Svētā Jāzepa tēls Evaņģēlijā

Svētais Matejs un svētais Lūkass mums par svēto Jāzepu runā kā par vīrieti, kas nāca no ievērojamas dzimtas: no Izraēla ķēniņu Dāvida un Solomona dzimtas. Vēsturiski šīs izcelsmes detaļas ir mazliet neskaidras. Evaņģēlisti runā par diviem ciltskokiem, bet mēs nezinām, kurš ir Marijas – Jēzus Mātes pēc miesas – un kurš ir svētā Jāzepa, kas bija Viņa tēvs pēc jūdu likuma. Mēs arī nezinām, vai Jāzepa dzimtā pilsēta bija Betlēme, kur viņš gāja uz tautas skaitīšanu, vai Nācarete, kur viņš dzīvoja un strādāja.

Toties mēs zinām, ka viņš nebija bagāts: kā miljoni citu visas pasaules cilvēku viņš bija strādnieks. Viņš veica pazemīgo un nogurdinošo amatu, ko Dievs bija izraudzījies pats Sev, kad Viņš kļuva miesa kā mēs un vēlējās trīsdesmit trīs gadus dzīvot kā viens no mums.

Svētie Raksti mums vēstī, ka Jāzeps bija amatnieks; vairāki Baznīcas Tēvi piebilst, ka viņš bija galdnieks. Svētais Justīns, runājot par Jēzus darba dzīvi, apgalvo, ka viņš taisīja arklus un iejūgus; (Sv. Justīns, Dialogus cum Tryphone, 88, 2, 8 (PG 6, 687)). varbūt tādēļ, balstoties uz šiem apgalvojumiem, svētais Izidors no Seviljas secina, ka Jāzeps bijis kalējs. Jebkurā gadījumā viņš bija strādnieks, kas strādāja, kalpojot saviem līdzpilsoņiem, un kura meistarība bija daudzu gadu smagu pūliņu auglis.

Jāzepa spēcīgā personība Evaņģēlija stāstos izceļas: viņš nekad neparādās kā dzīves priekšā bikls vai bailīgs cilvēks; tieši pretēji – viņš zina, kā cīnīties ar problēmām, tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām un ar atbildību un uzņēmību veikt viņam uzticētos uzdevumus.

Es nepiekrītu klasiskajai ikonogrāfijai, kas svēto Jāzepu attēlo kā sirmgalvi, pat ja tas skaidrojams ar lielisko nodomu izcelt Marijas mūžīgo jaunavību. Es viņu sevī iztēlojos jaunu, spēcīgu, varbūt dažus gadus vecāku par Jaunavu, bet gadu un cilvēcisko spēku pilnbriedā.

Lai dzīvotu šķīstības tikumu, nav nepieciešams gaidīt pienākam vecumu vai kļūt nespēcīgam. Šķīstība rodas no mīlestības, un skaidrai mīlestībai spēks un jaunības prieks nav šķērslis. Svētais Jāzeps bija jauns sirdī un miesā, kad viņš apprecēja Mariju, kad viņš iepazina viņas dievišķās Mātišķības noslēpumu un dzīvoja viņai līdzās, respektējot viņas jaunavību, ko Dievs vēlējās dot pasaulei kā vēl vienu zīmi savai nākšanai starp radībām. Kurš nespēj saprast šādu mīlestību, patiešām nezina, kas ir patiesa mīlestība un pavisam neizprot šķīstības kristīgo nozīmi.

Mēs jau teicām, ka Jāzeps bija Galilejas amatnieks, tāds pats cilvēks kā daudzi citi. Un ko no dzīves var sagaidīt tāda nomaļa ciemata kā Nācaretes iedzīvotājs? Neko citu kā darbu dienu no dienas un vienmēr ar to pašu piepūli; un dienas beigās mazu un nabadzīgu mājiņu, lai tur atgūtu spēkus un nākamajā dienā atsāktu savus pienākumus.

Bet Jāzeps ebrejiski nozīmē Dievs pieliks. To svētajai dzīvei, kuri pilda Viņa gribu, Dievs pievieno negaidītas dimensijas: svarīgo, kas piešķir visām lietām dievišķo vērtību. Svētā Jāzepa pazemīgajai dzīvei, ja es tā varētu izteikties, Dievs pievienoja Jaunavas Marijas un Jēzus, Mūsu Kunga, dzīvi. Dievs nekad neļauj sevi pārspēt dāsnumā. Jāzeps varēja padarīt par saviem šos Svētās Marijas, savas laulātās draudzenes, vārdus: quia fecit mihi magna qui potens est – Visuvarenais darījis man lielas lietas, quiarespexit humilitatem – jo viņš ievēroja manu pazemību (Lk 1,48-49).

Jāzeps patiešām bija vienkāršs cilvēks, kam Dievs uzticējās, lai veiktu lielas lietas. Visus savas dzīves notikumus viņš prata dzīvot tā, kā Kungs viņam prasīja. Tādēļ Svētie Raksti slavē Jāzepu, sakot, ka viņš bija taisns (sal. Mt 1,19). Un ebreju valodā taisns nozīmē – dievbijīgs, nevainojams Dieva kalps, uzticīgs dievišķajai gribai; (sal. Rad 7,1; 18,23-32; Ez 18,5 et seqq.; Sak 12,10). citreiz taisns nozīmē – labs un žēlsirdīgs pret tuvāko (sal. Tob 7,5; 9,9). Īsāk sakot, taisnais ir tas, kurš mīl Dievu un šo mīlestību pierāda, pildot Viņa baušļus, un visu savu dzīvi velta kalpošanai cilvēkiem – saviem brāļiem.

Ticība, mīlestība un cerība: tāds ir svētā Jāzepa un visas kristīgās dzīves centrs. Svētā Jāzepa pašatdeve atklājas uzticīgas mīlestības, mīlošas ticības, paļāvīgas cerības pavedieniem caurausta. Tādēļ mums viņa svētki ir labs brīdis, lai atjaunotu mūsu pašatdevi šajā kristīgajā aicinājumā, ko Kungs devis ikvienam no mums.

Kad patiesi vēlas dzīvot no ticības, mīlestības un cerības, tad atjaunot šo sevis atdošanu nenozīmē atgriezties pie kaut kā, kas nogrimis aizmirstībā. Kad ir ticība, mīlestība un cerība, atjaunoties nozīmē palikt Dieva rokās, neskatoties uz personīgajām kļūdām, kritieniem un vājībām; tas nozīmē apstiprināt uzticības ceļu. Es atkārtoju – atjaunot sevis veltīšanos nozīmē atjaunot uzticību tam, ko Kungs mums prasa – tas ir, mīlēt ar darbiem.

Mīlestībai noteikti ir tai vien raksturīgas izpausmes. Dažreiz par mīlestību runā, it kā tā būtu tiekšanās pēc sevis apmierināšanas vai vienkāršs veids, kā egoistiski papildināt savu personību. Tā nav tāda, īstā mīlestība nozīmē – iziet no sevis, sevi dāvāt. Mīlestība sniedz prieku, bet šī prieka saknēm ir krusta veidols. Kamēr mēs esam virs zemes un neesam nonākuši līdz nākamās dzīves pilnībai, bez upura un sāpju pieredzes nevar būt patiesas mīlestības. Tās ir sāpes, kas tiek izgaršotas, kas ir patīkamas, kas ir dziļa iekšēja prieka pilnas, bet īstas sāpes, jo tās nozīmē uzvaru pār egoismu un to, ka mēs mīlestību ņemam par visu mūsu darbību absolūto mēru.