Numuru saraksts

Lūk, mēs esam iegājuši Gavēņa – gandarīšanas, šķīstīšanās, atgriešanās – laikā. Tas nav viegls uzdevums. Kristietība nav ērtais ceļš: nepietiek ar to, ka esam Baznīcā un ļaujam gadiem ritēt. Mūsu dzīvē, kristiešu dzīvē, svarīga ir pirmā atgriešanās – šis vienreizīgais brīdis, ko ikviens atceras, kad skaidri atklājām visu, ko mums prasa Kungs. Tomēr vēl svarīgākas, vēl grūtākas izrādās nākamās atgriešanās. Un, lai nākamās atgriešanās palīdzētu Dieva žēlastības darbībai, ir jāsaglabā dvēseles svaigums, jāpiesauc Kungs, jāmācās ieklausīties, atklāt to, kas neiet, jāprasa piedošana.

Šīs svētdienas liturģijā mēs lasām (Ps 90,15 (Mises introits)): invocabit me et ego exaudiam eum, – ja jūs piesauksiet mani, saka Kungs, es jūs paklausīšu. Pārdomājiet kādu brīdi par šīm brīnišķīgajām Dieva rūpēm par mums, Dieva, kurš vienmēr gatavs mūs uzklausīt, ik brīdi uzmanīgs pret katru cilvēka vārdu. Visos laikos – bet jo īpaši tagad, tādēļ ka mūsu sirds ir labi noskaņojusies, nolēmusi gatava šķīstīties, – Viņš klausās mūsos un Viņš neatstās novārtā satriektas un pazemotas sirds lūgšanu (Ps 50,19 (Mises introits). )

Kungs mūs uzklausa, lai iejauktos, lai ienāktu mūsu dzīvē, lai atbrīvotu mūs no ļaunā un piepildītu ar labo: eripiam eum et glorificabo eum (Ps 90,15). – Es viņu atbrīvošu un pagodināšu, Viņš saka par cilvēku. Lūk, godības cerība. Šeit atkal ir sākuma punkts iekšējai atjaunotnei, ko dēvējam par garīgo dzīvi. Šī pagodināšanas cerība nostiprina mūsu ticību un mudina mūsu mīlestību. Tādējādi darbībā tiek iesaistīti trīs teologālie tikumi, šie dievišķie tikumi, kas mūs padara līdzīgus Dievam, mūsu Tēvam.

Vai ir vēl labāks veids, kā uzsākt Gavēni? Mēs atjaunojam ticību, cerību un mīlestību, kurās ir gandarīšanas gara, vēlmes šķīstīties, avots. Gavēnis nav tikai iemesls, lai pastiprinātu mūsu mortifikācijas ārējās izpausmes; ja mēs domājam, ka gavēnis ir tikai tas, tad tā dziļā nozīme kristīgajā dzīvē mums ir paslīdējusi garām, jo, es atkārtoju, – šīs ārējās darbības ir ticības, cerības un mīlestības augļi.

Kristieša riskantā drošība

Qui habitat in adiutorio Altissimi, in protectione Dei coeli commorabitur (Ps 90,1 (Mises introits)), dzīvot Dieva aizsardzībā, dzīvot ar Dievu – tāda ir kristieša riskantā drošība. Mums jābūt patiešām pārliecinātiem, ka Dievs mūs dzird, ka Viņš ieklausās mūsos: tad mūsu sirds piepildīsies ar mieru. Tomēr dzīvot ar Dievu, tas neapšaubāmi ir risks, jo Kungs nevēlas dalīties: Viņš vēlas visu. Mazliet vairāk tuvoties Viņam nozīmē būt gatavam no jauna atgriezties, laboties, būt gatavam uzmanīgāk ieklausīties Viņa dotajās iedvesmās, svētajās vēlmēs, kam Viņš liek ieplūst mūsu dvēselēs un tās piepildīt.

Kopš mūsu pirmā apzinātā lēmuma visā pilnībā dzīvot Kristus mācību mēs noteikti esam stipri vien gājuši uz priekšu uzticības ceļā Viņa Vārdam. Un tomēr vai nav taisnība, ka paliek vēl daudz darāmā? Vai nav taisnība, ka mūsos paliek vispirms jau daudz lepnības? Bez jebkādām šaubām mums ir vajadzīga jauna atgriešanās, vēl pilnīgāka uzticība, vēl dziļāka pazemība, lai Kristus mūsos pieaugtu, mūsu egoismam ejot mazumā, jo illum oportet crescere, me autem minui (Jņ 3,30). – Viņam jāaug, bet man jāiet mazumā.

Mēs nevaram palikt uz vietas. Mums jāiet uz priekšu, uz mērķi, ko mums norādījis svētais Pāvils: ja es dzīvoju, tad vairs ne es, bet Kristus dzīvo manī (Gal 2,20). Šī līdzināšanās Kristum – un tai vajadzīgs svētums – ir augsta un cildena tiekšanās. Bet, ja mēs vēlamies būt saskaņā ar dievišķo dzīvi, kam Dievs licis dzimt mūsu dvēselē ar kristību, tad cita ceļa nav. Doties uz priekšu nozīmē pieaugt svētumā; doties atpakaļ nozīmē atteikties no kristīgās dzīves normālas attīstības. Jo šī Dieva mīlestības uguns ir jāuztur, iesakņojoties mūsu dvēselē, tai ar katru dienu jākļūst spēcīgākai. Bet uguns paliek dzīva, sadedzinot aizvien jaunus elementus. Tādēļ, ja tā nekļūst lielāka, tā pamazām izdziest.

Atminieties šos svētā Augustīna vārdus: Ja tu saki: nu jau pietiek, – tu esi pazudis. Vienmēr tiecies pēc kā vairāk, bez mitas ej uz priekšu, pastāvīgi attīsties. Nepaliec vienā vietā, neatkāpies, nenomaldies (Sv. Augustīns, Sermo 169, 15 (PL, 38, 926)).

Pašlaik Gavēnis mūs nolicis fundamentālu jautājumu priekšā: vai es pieaugu uzticībā Kristum? Ilgās pēc svētuma? Apustuliskajā dāsnumā savā ikdienas dzīvē, savā ikdienas darbā kolēģu vidū?

Lai katrs sev atbild uz šiem jautājumiem, un viņš redzēs, cik ļoti ir vajadzīga šī jaunā pārveidošanās, lai Kristus dzīvotu mūsos, lai Viņa tēls skaidri atspoguļotos mūsu uzvedībā.

Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ikdienas ņem savu krustu un seko man (Lk 9,23). To mums Jēzus saka no jauna, ausī, kā tuvam cilvēkam: ikdienas krusts. Ne tikai – piebilst svētais Hieronims – vajāšanu laikos vai tad, kad iespējama moceklība, bet katrā situācijā: darbā, domās, vārdos atteiksimies no tā, kas bijām agrāk, un apliecināsim to, kas esam tagad, jo mēs esam dzimuši no jauna Kristū (Sv. Hieronīms, Epistola 121, 3 (PL 22, 1013)).

Patiesībā šīs pārdomas nav nekas cits, kā atbalss tām, kas nāk no apustuļa Pāvila: Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad gaisma Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas augļi ir labais, taisnīgais un patiesais. Pārbaudiet to, kas Dievam patīk (Ef 5,8-10).

Atgriešanās notiek vienā mirklī. Svēttapšana – visa mūža garumā. Dievišķā mīlestības sēkla, ko Dievs ielicis mūsu dvēselē, tiecas pieaugt, parādīt sevi darbos, nest augļus, kas katrā brīdī atbilst tam, kas ir patīkams Kungam. Tam ir nepieciešama gatavība katrā jaunā mūsu dzīves situācijā atsākt, no jauna atrast pirmās atgriešanās gaismu, impulsu. Lūk, iemesls, kādēļ mums tam jāgatavojas ar pamatīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, prasot Kungam Viņa palīdzību, lai labāk Viņu pazītu un labāk pazītu sevi. Lai no jauna atgrieztos, mums cita ceļa nav.

Svētais Jānis savā Evaņģēlijā mums atstāsta kādu brīnišķīgu Jaunavas Marijas izteicienu no ainas, ko mēs jau minējām iepriekš,– kāzām Kānā. Evaņģēlists mums stāsta, ka vēršoties pie apkalpotajiem, Marija viņiem iesaka: „Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.” (Jņ 2,5). Tieši par to arī ir runa: kā aizvest dvēseles satikt Jēzu vaigu vaigā un vaicāt Viņam: „Domine, quid me vis facere?; Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” (Apd 9,6).

Kristīgais apustulāts– un es šeit konkrēti atsaucos uz vienkāršu kristieti, uz tādu vīrieti vai sievieti, kas dzīvo tāpat, kā viņiem līdzīgie,– ir pamatīga katehēze, kurā pateicoties personiskajiem kontaktiem, uzticīgai un īstai draudzībai, mēs citos modinām izsalkumu pēc Dieva un viņiem palīdzam atklāt jaunus apvāršņus dabiski, vienkārši, kā jau es teicu, ar pilnībā izdzīvotas ticības piemēru, ar mīļu, bet dievišķās patiesības spēka pilnu vārdu.

Esiet drošsirdīgi. Jūs varat rēķināties ar Marijas, Regina apostolorum, palīdzību. Un Dievmāte, pat, ja viņas izturēšanās vienmēr paliek kā Mātei, zina kā nolikt savus bērnus viņu tiešo pienākumu priekšā. Tiem, kuri viņai tuvojas un kontemplē viņas dzīvi, Marija vienmēr sniedz milzīgo labumu - ved viņus pie krusta, liekot viņiem vaigu vaigā apcerēt Dieva Dēla piemēru. Un, stājoties Jēzus vaiga priekšā, kur tiek pieņemts kristīgās dzīves izšķirošais lēmums, Marija aizlūdz par mums, lai mūsu uzvedība vainagotos ar samierināšanos starp mazo brāli – tevi un mani – un Tēva Pirmdzimto Dēlu.

Tikšanās ar Mariju bieži apsteidz daudzas atgriešanās, daudzus lēmumus pilnībā sevi atdot kalpošanai Dievam. Dievmāte šajās dvēselēs ir veicinājusi meklējuma vēlmes, ir mātišķīgi uzmundrinājusi šo veselīgo dvēseles nemieru, kas lika tiekties pēc pārmaiņām, pēc jaunas dzīves. Lūk, kā šis „visu, ko Viņš jums sacīs, dariet”, kļuvis par realitāti - mīlestības pilna sevis atdošana, kristīgais aicinājums, kas kopš tā brīža izgaismo visu mūsu personisko dzīvi.

Šo sarunas brīdi Kunga priekšā, kad mēs apcerējām godināšanu un mīlestību pret Viņa Māti, kas ir arī mūsu māte, mēs varam noslēgt, no jauna uzmodinot mūsu ticību. Tikko iesācies maija mēnesis. Kungs vēlas, lai, pateicoties dziļajām attiecībām ar Viņa Māti, mēs nepalaistu garām šo iespēju pieaugt Viņa Mīlestībā. Katru dienu mēģināsim kā bērni būt uzmanīgi pret viņu – sīkās lietās, ar smalkjūtīgas uzmanības pierādījumiem –, kas kļūs par lielām personiskā svētuma un apustulāta izpausmēm, tas ir, par karstu vēlēšanos nemitīgi līdzdarboties Kristus nestajā pestīšanā pasaulei.

Sancta Maria, spes nostra, ancilla Domini, sedes sapientiae, ora pro nobis! Svētā Marija, mūsu cerība, Kunga kalpone, gudrības sēdeklis, lūdz par mums!