Numuru saraksts

Iesaku tev kādu reizi pamēģināt atgriezties… pie savas „sākotnējās atgriešanās“. Kaut arī tas nenozīmē būt kā bērnam, tomēr ļoti tam līdzinās. Garīgajā dzīvē ir jāļauj sevi vadīt pilnīgai paļāvībai, bez bailēm vai divkosības, ir pilnīgi skaidri jārunā par to, kas rodams galvā un dvēselē.

Kā gan tu domā izkļūt no šī remdenības un no-žēlojama paguruma stāvokļa, ja neizmanto vajadzīgos līdzekļus! Tu ļoti maz cīnies un, kad pieliec pūles, tad dari to it kā aiz dusmām un pret savu gribu, gandrīz it kā vēlēdamies, lai tavi vājie centieni paliktu neauglīgi. Tādējādi tu varētu pats sevi attaisnot, lai pats no sevis neprasītu vairāk un lai no tevis vairāk neprasītu citi.

Tu pildi pats savu gribu, nevis Dieva. Kamēr tu pa īstam nemainīsies, tikmēr nebūsi laimīgs, nedz arī sasniegsi mieru, kā tev tagad trūkst.

Pazemojies Dieva priekšā un centies mīlēt patiesi!

„Nunc coepi! – Tagad sāku!“ Tas ir tādas iemīlējušās dvēseles sauciens, kura ik brīdi – gan tad, kad bijusi uzticīga, gan tad, ja tai pietrūcis dāsnuma, – atjauno savu vēlēšanos kalpot mūsu Dievam un mīlēt Viņu ar nedalītu lojalitāti.

Atgriezies tagad, kad joprojām jūties jauns… Cik grūti ir laboties, kad dvēsele ir novecojusi!

Pie atgriešanās var nonākt caur pazemību, ejot pa sevis pazemināšanas ceļiem.

„Jūs man teicāt, ka ar savu pagātni es varu kļūt par „jaunu“ svēto Augustīnu. Man par to nav nekādu šaubu, un šodien vēl vairāk nekā vakar vēlos to pierādīt.“ Taču tev pašā saknē bezbailīgi jānogriež vecā dzīve, tāpat kā to paveica svētais Hiponas bīskaps.