Numuru saraksts

Vai esat ievērojuši kā ģimenēs, kurās tiek glabātas kādas dārgas dekoratīvas greznumlietiņas, piemēram, vāzes, vecāki rūpējas, lai tās nesaplīstu? Līdz kādu dienu bērns, kurš turpat netālu spēlējas, netīšām vāzi sasit. Vērtīgā piemiņas lietiņa ir sašķīdusi lauskās, un visa ģimene ir ļoti sarūgtināta, tomēr nekavējoties tiek mēģināts to labot. Lauskas tiek salasītas un rūpīgi salīmētas kopā, un beigās vāze ir atguvusi savu sākotnējo skaistumu.

Bet, ja saplēstais priekšmets ir vienkāršs fajansa vai māla trauks, parasti pietiek vien ar dažām kniedēm, dzelzs vai kāda cita metāla stieplītēm, lai trauka gabaliņus atkal sastiprinātu kopā. Tādējādi tas pat iegūst jaunu, oriģinālu izskatu.

Tas pats notiek arī mūsu iekšējā dzīvē. Saskaroties ar savām vājībām un grēkiem, ar savām kļūdām (lai arī, pateicoties Dieva žēlastībai, tās būtu nenozīmīgas), vērsīsimies pie mūsu Tēva un lūgšanā teiksim Viņam: Kungs, šeit es esmu — visā savā nabadzībā un trauslumā, sasists māla trauks. Salīmē mani atkal kopā, un tad ar manas nožēlas un Tavas piedošanas spēku es kļūšu vēl stiprāks un skaistāks nekā agrāk! Tā ir ļoti mierinoša lūgšana, ko varam izteikt ikreiz, kad vien kaut kas liek ieplīst šim trauslajam mālam, no kā esam veidoti.

Nebūsim pārsteigti, atklājot savu trauslumu, un nejutīsimies satriekti, ieraugot, cik viegli kāda nieka dēļ druskās saplīst mūsu labā apņemšanās. Uzticieties Kungam, ar kura palīdzību mēs vienmēr varam rēķināties. „Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties?“ (sal. Ps 27, 1) Ne no kā. Ja šādi vērsīsimies pie mūsu Debesu Tēva, mums nebūs jābaidās ne no kā un ne no viena.

Pēc tam, kad pazudušais dēls, kurš ir izšķiedis savu mantu izlaidīgi dzīvodams, un, kas visļaunākais — aizmirsis par savu tēvu —, atgriežas mājās, tēvs saka: „Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām, un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies.“ (Lk 15, 22-23) Tā rīkojas mūsu Dievs. Ja vien atgriežamies pie Viņa nožēlas pilni, mūsu Dievs Tēvs pārvērš mūsu nabadzību bagātībā un mūsu vājumu — spēkā. Iedomājieties tikai — ko Viņš mums sagatavos, ja Viņu neatstāsim, ja ik dienas vērsīsimies pie Viņa, runāsim ar Viņu mīlestībā un savu mīlestību apliecināsim ar darbiem; ja lūgsim Viņam it visu, kas mums nepieciešams, uzticoties Viņa visvarenajam spēkam un žēlsirdībai! Ja jau atgriežoties dēlam, kas Viņu pievīlis, Tēvs sarīko tik lepnas dzīres, tad ko gan Viņš nolēmis dāvāt mums, kas vienmēr esam centušies palikt Viņa tuvumā?

Tāpēc, lai tālu no mums ir atmiņas par pāridarījumiem, ko kādreiz esam saņēmuši, lai cik arī netaisni, rupji un asi tie nebūtu bijuši. Tas nav Dieva bērna cienīgi — turēt sagatavotu sarakstu ar visām kādreiz pārciestajām pārestībām. Mēs nedrīkstam aizmirst Kristus piemēru un iedomāties, ka kristīgā ticība ir kas tāds, ko varam mainīt pēc sirds patikas. Ticība var novājināties vai arī kļūt stiprāka, galu galā mēs to varam arī pazaudēt. Pārdabiskā dzīve palīdz mūsu ticībai nostiprināties, un jau pati doma par to, cik nožēlojami kails ir cilvēks bez Dieva, dvēselei ir biedējoša. Tādēļ mēs piedodam un esam par visu pateicīgi. Mans Dievs, kad uzlūkoju savu nabaga dzīvi, redzu, ka man nav nekāda pamata būt iedomīgam vai — vēl jo mazāk — ļauties lepnībai; vienīgais, ko tajā atrodu, ir neskaitāmi iemesli, lai dzīvotu pazemīgi un ar nožēlas pilnu sirdi. Es labi zinu, ka cilvēka cēlākais aicinājums ir — kalpošana.