Numuru saraksts

Darbs neizbēgami pavada cilvēka zemes dzīves gaitas. Kopā ar to parādās piepūle, spēka zudums, nogurums, sāpju un cīņas izpausmes, kas ir daļa no pašreizējās mūsu dzīves un kas ir grēka realitātes un pestīšanas nepieciešamības zīmes. Bet pats par sevi darbs nav ne nasta, ne lāsts, ne sods: tie, kas tā runā, ir slikti lasījuši Svētos Rakstus.

Ir laiks mums, kristiešiem, pietiekami skaļi pateikt, ka darbs ir Dieva dāvana, ka nav jēgas šķirot cilvēkus dažādās pēc veicamā darba iedalītās kategorijās, uzskatot dažas nodarbošanās par cēlākām nekā citas. Darbs – ikviens darbs – ir liecība par cilvēka cieņu un viņa valdīšanu pār radību. Tā ir iespēja pilnveidot savu personību, tā ir saikne, kas mūs saista ar citiem cilvēkiem, ienākumu avots ģimenes nodrošināšanai, veids, kā līdzdarboties sabiedrības uzlabošanā un visas cilvēces progresa labā.

Kristietim šīs perspektīvas paplašinās un pieaug, jo viņam darbs atklājas kā līdzdalība Dieva darbā, kas, radot cilvēku, to svētīja, viņam sakot: Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi (Rad 1,28). Un arī tāpēc, ka pats Kristus ir uzņēmies strādāt, darbs mums atklājas kā izpirkta un pestījoša realitāte. Tas nav tikai cilvēka dzīves realitāte, bet ir svētuma līdzeklis un ceļš, realitāte, kas svētdara un ko var svētdarīt.

Grēka pieredzei nevajadzētu mūsos iesēt šaubas par mūsu misiju. Protams, ir iespējams, ka mūsu grēku dēļ ir grūti mūsos saredzēt Kristu. Tāpēc mums jācīnās ar saviem pašu trūkumiem, jātiecas pēc šķīstīšanās, vienlaikus zinot, ka Dievs mums nav apsolījis pilnīgu uzvaru pār šīs dzīves ļaunumu, bet Viņš pieprasa no mums cīņu. Sufficit tibi gratia mea (2 Kor 12,9), tev pietiek ar manu žēlastību, Dievs atbildēja Pāvilam, kad tas lūdza viņu atbrīvot no pazemojošā dzeloņa miesā.

Dieva spēks atklājas mūsu nespēkā: Viņš mūs pamudina cīnīties, apkarot mūsu trūkumus, lai gan mēs zinām, ka pilnībā šajā zemes dzīvē nekad neuzvarēsim. Kristīgi dzīvot nozīmē nepārtraukti sākt un atsākt no jauna, atjaunoties ik dienas.

Kristus augšāmceļas mūsos, ja mēs esam līdzdalīgi Viņa Krustā un Nāvē. Mums jāmīl Krusts, sevis atdošana, mortifikācija. Kristiešu optimisms nav salkans. Tā arī nav cilvēciska paļāvība, ka viss izdosies. Tas ir optimisms, kam saknes iesniedzas brīvības apziņā un ticībā žēlastībai; tas ir optimisms, kas mums liek daudz prasīt pašiem no sevis, piespiež atbildēt uz Dieva aicinājumu.

Šādā veidā, neskatoties uz mūsu niecību, bet drīzāk caur to, caur mūsu dzīvi kā cilvēkiem, kas veidoti no miesas un māliem, Kristus atklāj sevi. Tas ir mūsu pūliņos kļūt labākiem, dzīvot mīlestībā, kas tiecas pēc skaidrības, centienos valdīt pār savu egoismu, atdot sevi pilnībā citiem un mūsu eksistenci padarīt par pastāvīgu kalpojumu.

Kunga Debeskāpšanas svētki mums atgādina arī citu lietu: Kristus, kurš mūs mudina uzņemties pasaulē šo uzdevumu, mūs gaida debesīs. Citiem vārdiem sakot: šī dzīve virs zemes, ko mēs mīlam, nav galīgā, jo mums šeit nav paliekošas vietas, bet mēs meklējam nākamo (Ebr 13,14), nemainīgo mājokli.

Tomēr sargāsimies interpretēt Dieva Vārdu šauru apvāršņu robežās. Kungs neprasa no mums, lai savā zemes ceļā mēs būtu nelaimīgi, savu mierinājumu gaidot tikai nākamajā dzīvē. Dievs vēlas, lai jau šeit mēs būtu laimīgi un tomēr ar ilgām gaidītu nākamo svētlaimi, ko tikai Viņš viens var iedot pilnībā.

Virs šīs zemes pārdabisko realitāšu apcere, žēlastības darbība mūsu dvēselēs, mīlestība pret tuvāko kā Dieva mīlestības patīkams auglis jau ir debesu priekšnojauta, kaut kas, kam dienu no dienas jāpieaug. Mēs, kristieši, nepaciešam dubultu dzīvi: mēs saglabājam vienkāršu un stipru dzīves vienību, uz kā balstās un savienojas visas mūsu darbības.

Kristus mūs gaida. Mēs dzīvojam debesīm (Flp 3,20), lai gan pilnībā esam šīszemes pilsoņi grūtību, netaisnību un neizpratnes vidū, bet arī ar prieku un mieru, ko dod apziņa, ka esam Dieva mīļotie bērni. Būsim neatlaidīgi kalpojumā mūsu Dievam un mēs redzēsim, kā skaitliski un svētumā palielināsies šī kristiešu miera armija, šī līdzpestīšanas tauta. Būsim kontemplatīvas dvēseles, ik brīdi pastāvīgā dialogā ar Kungu: no pirmās dienas domas līdz pēdējai, mūsu sirdi pastāvīgi vēršot uz Jēzu Kristu, mūsu Kungu, pie kura ejam caur mūsu Māti Svēto Mariju un caur Jēzu pie Tēva un Svētā Gara.

Ja, neskatoties uz visu, Jēzus Debeskāpšana mūsos atstāj rūgtuma un skumju piegaršu, dosimies pie Viņa Mātes, kā to darīja apustuļi: viņi atgriezās atpakaļ Jeruzalemē… un viņi visi vienprātīgi palika lūgšanā… ar Mariju, Jēzus Māti (Apd 1,12-14).

Nest citiem Kristus Mīlestību

Bet ievērojiet, ka Dievs mums nesaka: jūsu sirds vietā es jums došu tīra gara gribu. Nē, Viņš mums dod sirdi, un šī sirds, tāpat kā Kristus Sirds, ir no miesas. Man nav viena sirds, lai mīlētu Dievu, un cita, lai mīlētu cilvēkus šajā pasaulē. Ar to pašu sirdi, kas man liek mīlēt manus vecākus un kas man liek mīlēt manus draugus, es mīlu Kristu, Tēvu, Svēto Garu un Jaunavu Mariju. Es nekad nebeigšu atkārtot: mums jābūt ļoti cilvēciskiem; ja ne, mēs nevarēsim arī būt dievišķi. Cilvēciska mīlestība, šejienes, šīszemes mīlestība, ja vien tā ir neviltota, mums palīdz izjust dievišķo mīlestību. Tādējādi mēs nojaušam mīlestību, kas mums liks priecāties Dievā, un to, kas mūs vienos tur augšā, debesīs, kad Kungs būs viss visā (1 Kor 15,28). Ja mēs sākam saprast, kas ir dievišķā mīlestība, mēs vienmēr, visos apstākļos, būsim spējīgi uz lielāku līdzjūtību, augstsirdību, sevis atdošanu.

Mums ir jādod tas, ko esam saņēmuši, jāmāca citiem tas, ko esam iemācījušies; mums bez lepnuma, ar vienkāršību viņi jāieved šajā Kristus mīlestības pazīšanā. Katrs no jums, īstenojot savu darbu, strādājot sabiedrībā savā profesijā, jūs variet un jums pilnībā jāpārveido jūsu nodarbošanās iespējā kalpot. Šis rūpīgi paveiktais darbs, kas attīstās, liekot citiem attīstīties, kas ņem vērā kultūras un zinātnes atklājumus, pilda svarīgu funkciju visas cilvēces labumam, ja vien mūs iedvesmo augstsirdība un nevis egoisms, kopīgais labums un nevis personiskais ieguvums, proti, ja vien tas ir kristīgas eksistences pārņemts.

Šajā darbā cilvēcisko attiecību attīstības gaitā jums jāliecina par Kristus mīlestību un šīs mīlestības konkrētiem augļiem – draudzību, sapratni, cilvēcisku siltumu, mieru. Tāpat kā Kristus pa visiem Palestīnas ceļiem ir gājis darot labu (Apd 10,38), arī jums dāsni jāsēj miera sēkla uz visiem šiem cilvēku ceļiem – ģimenē, sabiedrībā, ikdienas darba attiecībās, kultūrā, vaļaspriekos. Tas būs labākais pierādījums, ka jūsu sirdis ir sasniegusi Debesu Valstība: „Mēs zinām, ka esam pārnesti no nāves dzīvībā, jo mēs mīlam brāļus (1 Jņ 3,14).”, raksta apustulis svētais Jānis.

Bet neviens nedzīvo no šīs mīlestības, ja neizglītojas Kristus Sirds skolā. Tikai raugoties uz Kristus Sirdi, kontemplējot to, mēs varam atbrīvot savējo no naida un vienaldzības: tikai tā mēs pratīsim reaģēt kristīgi attiecībā pret citu ciešanām un sāpēm.

Atcerieties ainu, ko mums apraksta svētais Lūkass, kad Jēzus tuvojās Naimas pilsētai (sal. Lk 7,11-17). Jēzus redzēja to cilvēku, ko Viņš nejauši bija saticis, skumjas. Viņš varēja paiet garām, vai arī pagaidīt kādu aicinājumu, kādu lūgumu. Tomēr Viņš nedodas prom, nedz arī paliek gaidot. Atraitnes, kura pazaudējusi vienīgo sev palikušo dārgo būtni – savu dēlu – skumju aizkustināts, Viņš uzņemas iniciatīvu.

Evaņģēlists paskaidro, ka Jēzus bija līdzjūtības pārņemts: varbūt arī bija ārēji aizkustināts, kā Lācara nāves gadījumā. Jēzus nebija, Jēzus nav nejūtīgs pret sāpēm, kas dzimst no mīlestības, tāpat kā Viņam nepatīk šķirt bērnus no vecākiem: Viņš pārvar nāvi, lai dotu dzīvību, lai tie, kas savstarpēji mīl viens otru, paliktu tuvu viens otram. Bet tajā pat laikā Viņš pieprasa pārākumu, kas pienākas dievišķajai Mīlestībai un kam jāiezīmē ikvienu patiesi kristīgu eksistenci.

Kristus zina, ka viņam apkārt ir daudz ļaužu, kas brīnuma saviļņoti, notikušo izpaudīs visā novadā. Bet Kungs nerīkojas aiz ārišķīguma, lai atstātu iespaidu - Viņš vienkārši jūtas sievietes ciešanu aizkustināts un nevar nesniegt viņai mierinājumu. Un patiešām, Viņš tai tuvojas sakot: neraudi (Lk 7,13). Tas nozīmē: es nevēlos redzēt tevi raudam, jo es esmu nācis uz šīs zemes, lai nestu prieku un mieru. Pēc tam seko brīnums, šī Kristus-Dieva varas izpausme. Bet jau krietni iepriekš Viņa dvēsele bija izjutusi šo saviļņojumu, ārējo Kristus-Cilvēka Sirds maiguma izpausmi.

Kristus miers

Tomēr man vēl jums jāpiedāvā kādas citas pārdomas: lai darītu labo, mums nepārtraukti jācīnās tieši tādēļ, ka mēs zinām, cik mums, cilvēkiem, ir grūti nopietni izlemt īstenot taisnīgumu un cik garš ceļš vēl jānoiet, lai cilvēku dzīvi vadītu mīlestība, nevis naids vai vienaldzība. Mums ir zināms arī – pat ja mums izdotos panākt prātīgu labumu sadali un harmonisku sabiedrības kārtību, mēs vienalga nebūtu atbrīvojušies no ciešanām, ko izraisa slimība, nesapratne vai vientulība, mums dārgu cilvēku nāve, apziņa, ka mums ir pašiem savi ierobežojumi.

Iepretim visām šīm dzīves nelaimēm kristietim ir tikai viena iespējamā atbilde, bet tā ir galīga atbilde: Kristus Krustā; Dievs, kurš cieš un mirst, Dievs, kurš mums dāvā savu sirdi, ko aiz mīlestības uz mums visiem ir caurdūris šķēps. Mūsu Kungam riebjas netaisnība, un Viņš notiesā tos, kas to dara. Bet, tā kā Viņš ciena ikviena cilvēka brīvību, Viņš pieļauj, ka tā pastāv. Dievs, Mūsu Kungs, neizraisa savu radību ciešanas, bet Viņš tās piecieš, jo pēc pirmgrēka ciešanas ir daļa no cilvēka eksistences. Un tomēr Viņa Mīlestības pilnā Sirds pret cilvēkiem Viņu mudināja ņemt Krustu ar visām tām mocībām uz saviem pleciem - mūsu ciešanas, skumjas, nomāktību, izsalkumu un slāpes pēc taisnības.

Kristīgā mācība par ciešanām nav vieglu mierinājumu programma. Šī mācība vispirms nozīmē pieņemt katra cilvēka dzīvei raksturīgās sāpes. Nevaru jums noslēpt, ka sāpes bieži ir ienākušas manā dzīvē un ne vienu reizi vien man ir gribējies raudāt – bet ne bez prieka – jo es vienmēr esmu sprediķojis šajā virzienā un centies dzīvot ar apziņu, ka tur, kur ir Krusts, atrodams arī Jēzus Kristus, Mīlestība. Citos brīžos esmu jutis briestam sevī lielu apjukumu iepretim netaisnībai un ļaunumam. Un esmu ar rūgtumu konstatējis savu nespēku un to, ka, neskatoties uz manām ilgām un pūliņiem, es nespēju novērst šīs netaisnības.

Kad es runāju par sāpēm, tas nav par kādu teoriju. Un es arī neaprobežojos ar svešu pieredžu atstāstījumu, kad jums apstiprinu: ja ciešanu realitātes priekšā jūs kādreiz jūtat, ka jūsu dvēsele šaubās, ir tikai viens līdzeklis: uzlūkot Kristu. Golgātas aina apliecina visiem, ka skumjām jātiek svētdarītām, ja dzīvojam vienotībā ar Krustu.

Jo, ja šie pārbaudījumi tiek pieņemti kristīgi, tiem ir atlīdzināšanas, gandarīšanas vērtība un tie kļūst par līdzdalību Jēzus liktenī un dzīvē, kurš brīvprātīgi aiz Mīlestības uz cilvēkiem izjuta visas ciešanu formas un visu veidu mocības. Viņš piedzima, dzīvoja un nomira nabags; Viņam uzbruka, apvainoja, cēla neslavu, apmeloja un netaisnīgi notiesāja; Viņš iepazina mācekļu nodevību, kas Viņu pameta; Viņam bija vientulības, soda un nāves rūgtā pieredze. Vēl šodien Kristus turpina ciest savos locekļos, visā cilvēcē, kas piepilda šo zemi, kam Viņš ir Galva, Pirmdzimtais Dēls un Pestītājs.

Sāpes iekļaujas Dieva plānā. Tāda, lūk, ir realitāte, kaut gan mums grūti to saprast. Arī Jēzum Kristum kā cilvēkam, to bija grūti panest: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr, ne mana griba, bet gan Tava lai notiek! (Lk 22,42). Šajā spriedzē starp mokām un Tēva gribas pieņemšanu Jēzus mierīgi soļo pretim nāvei, piedodot saviem krustā sitējiem.

Tomēr tieši tā sāpju pārdabiskā pieņemšana ir lielākais ieguvums. Mirdams krustā, Jēzus uzvarēja nāvi; Dievs no nāves iegūst dzīvību. Dieva bērna attieksme nav līdzīga tā cilvēka attieksmei, kurš padodas savai traģiskajai nelaimei; tieši otrādi - Dieva bērna attieksme ir tā cilvēka gandarījums, kurš jau nojauš uzvaru. Kristus uzvarošās mīlestības vārdā mēs, kristieši, varam doties visos zemes ceļos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem kļūtu par miera un prieka sējējiem. Mums miermīlīgi jācīnās pret ļauno, pret netaisnību, pret grēku, lai ar to pasludinātu, ka pašreizējā cilvēku situācija nav neatgriezeniska; ka šī Dieva mīlestība, kas pastāvīgi atklājas Kristus Sirdī, nodrošinās cilvēcei godības garīgo triumfu.