Numuru saraksts

Priecīgu devēju Dievs mīl

Runājot par šo pilnīgo atraisīšanos, ko Kungs no mums prasa, vēlos jums norādīt vēl uz kādu ļoti būtisku aspektu, proti, uz mūsu veselību. Lielākā daļa no jums pašlaik esat jauni. Jūs piedzīvojat šo lielisko dzīves periodu, kad esat dzīvības un pāri plūstošas enerģijas pilni. Bet laiks paiet, un mēs neizbēgami sākam manīt mūsu fiziskā stāvokļa pasliktināšanos; tad nāk brieduma gadi ar savām slimībām un visbeidzot — vecuma nespēks. Turklāt ikviens no mums jebkurā brīdī var pēkšņi saslimt vai piedzīvot kādas citas veselības problēmas.

Tikai tad, ja mācēsim godprātīgi — kristīgi izdzīvot mūsu jaunības spēka gadus, dzīves labos posmus, mēs spēsim ar pārdabisku prieku pieņemt arī tos dzīves pavērsienus, ko cilvēki maldīgi dēvē par ļauniem. Neieslīgstot pārāk sīkās detaļās, vēlos dalīties savā personīgajā pieredzē par šo tēmu. Kad esam slimi, mēs reizēm kļūstam apnicīgi: viņi nerūpējas par mani labi; neviens par mani neinteresējas; man nepietiekami pievērš uzmanību; neviens mani nesaprot… Sātans, kurš vienmēr ir modrs un nepārtraukti mums uzglūn, izmanto jebkuru iespēju, lai uzbruktu. Kad cilvēks slimo, nelabā taktika ir radīt viņā sava veida psihozi — apsēstību, kas viņu attālinātu no Dieva, iesētu viņā iekšēju rūgtumu vai iznīcinātu viņa ciešanu nopelnu dārgumus, kas tiek iemantoti, ja cilvēks visu dvēseļu labuma vārdā pieņem sāpes ar mīlestību un izdzīvo ar pārdabisku prieku. Tāpēc, ja tāda ir Dieva griba, ka mūs piemeklē kādas ciešanas, tad uztversim to kā zīmi, ka Viņš mūs uzskata par pietiekoši nobriedušiem, lai mēs vēl vairāk vienotos ar Viņa atpestījošo Krustu.

Bet tam mums ir nepieciešama iepriekšēja ilgstoša sagatavošanās, ik dienas praktizējot svētu atraisīšanos no sevis, lai gadījumā, ja Kungs mūsu dzīvē pieļautu slimību vai nelaimi, mēs būtu gatavi tās panest ar vīrišķību un mieru. Jau tagad izmantojiet tās parastās situācijas — kaut kā trūkumu, ikdienišķas nelielas sāpes, mortifikāciju —, lai izdzīvotu kristīgos tikumus.

Ar skatienu uz mērķi

Es atgādinu jums šīs skarbās patiesības vienīgi tamdēļ, lai aicinātu jūs rūpīgi izvērtēt savas rīcības motīvus, un, ja nepieciešams, — izlabot tos, lai itin viss tiktu virzīts uz kalpošanu Dievam un līdzcilvēkiem. Neaizmirstiet, ka savā laikā, ejot mums garām, Kungs apstājās, uzlūkoja mūs ar savu mīlošo skatienu un „ar svētu aicinājumu aicināja ne mūsu nopelnu dēļ, bet saskaņā ar savu nodomu un žēlastību, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem.“ (2 Tim 1, 9)

Izlabojiet savus nodomus un visu dariet mīlestībā uz Dievu, priecīgi apskaujot savu ikdienas krustu. Esmu to atkārtojis jau tūkstošiem reižu, jo ticu, ka šai domai vajag būt dziļi ierakstītai katra kristieša sirdī: ja mēs neaprobe˛ojamies vien ar grūtību, fizisko un garīgo ciešanu pacietīgu panešanu, bet gan tās patiesi iemīlam un upurējam Dievam kā gandarījumu par mūsu personīgajiem un visas cilvēces grēkiem, tad, varu jums to apliecināt, tās mūs vairs nesāpina.

Tad krusts, ko nesam, pārstāj būt vienkārši kaut kāds krusts. Mēs atklājam, ka tas ir Kristus Krusts, un tas dod lielu mierinājumu, jo zinām, ka krusta smagumu uz saviem pleciem nes pats Pestītājs. Mēs tikai palīdzam Kungam tāpat kā to darīja Kirēnes Sīmanis, kuru brīdī, kad viņš atgriezās no darba savā laukā, sapņodams par godam nopelnīto atpūtu, piespieda uz brīdi uzņemties krusta smagumu un palīdzēt Jēzum. (sal. Mk 15, 21) Mīlošai dvēselei tā nav nelaime — brīvprātīgi kļūt par Kirēnes Sīmani Kristum un tādā veidā atrasties tik cieši līdzās Viņa ciešanu pilnajam Cilvēciskumam, kas, ārēji raugoties, šķiet esam vien nožēlojams skrandainis. Tieši pretēji — tas sniedz drošu pārliecību par Dieva tuvumu un to, ka, izvēloties mūs šī uzdevuma veikšanai, esam saņēmuši Viņa īpašu svētību.

Nereti daudzi cilvēki ar izbrīnu man ir stāstījuši par to prieku, kas (paldies Dievam!) piemītot maniem Opus Dei bērniem un ko viņiem izdodas iedegt arī savos līdzcilvēkos. Saskaroties ar šo acīmredzamo patiesību, mana atbilde vienmēr ir viena un tā pati, jo nezinu, ko citu teikt. Viņu laime balstās tajā, ka viņi nebaidās ne no dzīves, ne no nāves; viņi nejūtas satriekti, kad sastopas ar nelaimi; katru dienu viņi cenšas dzīvot upurgatavības garā un, neraugoties uz pašu trūkumiem un vājībām, viņi pastāvīgi ir gatavi rīkoties pašaizliedzīgi, lai kristīgās dzīves ceļu citiem padarītu vieglāku un patīkamāku.

Es spēju visu

Ja neredzēšu tevi cīnāmies, tev neizdosies mani pārliecināt, ka patiesi centies vairāk identificēties ar Kristu, Viņu iepazīt un iemīlēt. Kad mēs no tiesas sākam sekot Kristum un uzvesties kā Dieva bērniem pieklājas, mēs ātri vien apjaušam, kas mūs sagaida, - svētais Krusts, kas mums būtu jāuzlūko kā galvenais atbalsta punkts mūsu cerībai būt vienotiem ar Kungu.

Es jau iepriekš brīdinu, ka tas nav nedz viegls, nedz ērts uzdevums — dzīvot tā, kā to mums māca Kungs. Tas prasa nopietnu piepūli. Paklausieties kādus pārbaudījumus un ciešanas, pildot Jēzus gribu, nācās piedzīvot apustulim: „No jūdiem piecas reizes saņēmu pa četrdesmit sitienu, atskaitot vienu. Trīs reizes tiku rīkstēm šaustīts, vienreiz akmeņiem mētāts, trīs reizes izcietu kuģa bojā eju, diennakti biju jūras dzelmē. Bieži biju ceļojumos, upju briesmās, laupītāju apdraudēts, briesmas man draudēja no savas tautas, briesmas no pagāniem, biju briesmās pilsētās, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmas draudēja no viltus brāļiem. Darbā un pūlēs, daudz negulētās naktīs, badā un slāpēs, daudzos gavēņos, saltumā un kailumā. Bez tam vēl viss pārējais, arī ikdienas drūzma ap mani un rūpes par visām draudzēm.“ (2 Kor 11, 24-28)

Mūsu kopīgajās sarunās ar Kungu man vienmēr patīk stingri turēties pie īstenības, kurā dzīvojam, nemēģinot izgudrot kaut kādas teorijas vai arī sapņot par lieliem upuriem vai varoņdarbiem, kas reti kad notiek. Patiesi svarīgi ir tikai tas, lai labi izmantojam šo laiku, kas mums dots un kas, šķiet, izslīd mums caur pirkstiem, — kristietim laiks ir dārgāks par zeltu, tādēļ, ka jau uz šīs zemes liek nojaust to godību, ar ko mēs tiksim atalgoti nākamajā dzīvē Debesīs.

Skaidrs, ka mēs savā ikdienā nesastapsimies nedz ar tāda mēroga, nedz tik daudz grūtībām, kādas šķērsoja Saula dzīves ceļu. Mums uz savas ādas nāksies izjust to, cik zemisks ir mūsu pašu savtīgums, nāksies saņemt juteklības pātagas cirtienus, bezjēdzīga un smieklīga lepnuma pļaukas un vēl daudz citu pazemojošu un sāpīgu trūkumu — arvien jaunas un jaunas vājības. Vai lai tāpēc mēs zaudējam dūšu? Nekādā gadījumā! Atkārtosim šos vārdus kopā ar svēto Pāvilu un teiksim Kungam: „Kristus dēļ man patīk manas vājības, nievāšanas, posts, vajāšanas, apspiešana; jo, būdams nespēcīgs, es esmu spēcīgs.“ (2 Kor 12, 10)

Lasot Evaņģēliju, vienmēr centieties kļūt it kā par Jaunajā Derībā aprakstīto notikumu aculieciniekiem. Mēģiniet notvert to noskaņu, kas piemīt aizkustinošajām ainām, kurās redzam Mācītāju paveicam dievišķus un cilvēciskus darbus, vai arī kurās ar cilvēkiem saprotamām un vienlaikus dievišķām līdzībām Viņš stāsta brīnišķo stāstu par piedošanu, par Dieva nezūdošo mīlestību uz saviem bērniem. Šī nākamā — Debesu valstības prieka priekšnojauta — ir dzīva arī mūsdienās, jo Evaņģēlijs ir jauns un aktuāls vienmēr. Mēs varam pamanīt, sajust, varētu pat teikt, sataustīt Dieva aizsardzību, Viņa mums sniegto patvērumu, kas kļūst aizvien drošāks, ja vien turpinām doties uz priekšu par spīti saviem kritieniem — ja vien aizvien no jauna atsākam cīņu, jo tieši tajā slēpjas iekšējā dzīve, kas tiek izdzīvota cerībā uz Dievu.

Ja netiek pieliktas pūles, lai pārvarētu iekšējos un ārējos šķēršļus, nevar tikt piešķirta balva; kurš „sacīkstēs cīnās, viņš laurus saņem tad, ja likumīgi cīnījies.“ (2 Tim 2, 5) Tā nebūtu īsta cīņa, ja trūktu pretinieka, ar ko cīnīties. Tāpēc, ja nav pretinieka, nav arī uzvarētāja lauru, jo kā gan var būt uzvarētājs, ja nav zaudētāja? (Sv. Gregors no Nīsas, De perfecta christiani forma (PG 46, 286))

Tomēr grūtībām nekādā gadījumā nevajadzētu likt mums zaudēt dūšu, tām drīzāk vajadzētu kalpot par pamudinājumu, lai mēs kā kristieši augtu, jo cīņā ar grūtībām notiek mūsu svēttapšana un mūsu apustuliskais darbs kļūst auglīgāks. Apcerot to, kā Olīvdārzā un vēlāk uz Krusta — izsmiets un pilnīgi pamests —, nesot ciešanu briesmīgo smagumu, Jēzus Kristus pieņem un mīl Tēva gribu, mums sevi jāpārliecina, ka, lai atdarinātu Kristu, lai kļūtu par labiem Viņa mācekļiem, ir nepieciešams klausīt Kunga padomam: „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!“ (Mt 16, 24) Tādēļ man patīk lūgt Jēzum, lai neviena diena manā dzīvē nepaietu bez krusta. Tā ar Dieva žēlastības palīdzību caur grūtībām nostiprināsies mūsu raksturs un mēs, neraugoties uz savu personisko vājumu un grēkiem, būsim atbalsts mūsu Dievam.

Saprotiet taču — ja dzenot naglu sienā, tā savā ceļā nesastaptu nekādu pretestību, vai gan uz tās būtu iespējams pakārt gleznu? Ja mēs ar Dieva palīdzību un caur upuri nenostiprināsimies, mēs nevarēsim kļūt par labiem instrumentiem Kunga rokās. Turpretī, ja reizi par visām reizēm izšķirsimies mīlestībā uz Dievu pieņemt grūtības ar prieku, arī grūtu un nepatīkamu, smagu un neērtu situāciju priekšā mēs kopā ar apustuļiem Jēkabu un Jāni izsauksimies: „Varam!“ (Mk, 10, 39)

Kad patiesi sāksim pielūgt un mīlēt Jēzus Vissvētāko cilvēciskumu, mēs vienu pēc otras atklāsim Viņa rētas. Grūtībās — šajā sāpīgajā, ne viegli panesamajā un „piespiedu“ — ne mūsu pašu brīvprātīgi izvēlētajā — šķīstīšanās laikā, ko pavada gan saldas, gan rūgtas asaras, ko visiem spēkiem cenšamies noslēpt, mēs izjutīsim īpašu vajadzību paslēpties ikkatrā no Viņa Vissvētākajām rētām, meklējot tajās šķīstīšanos, iepriecinājumu un stiprinājumu, ko sniedz Viņa atpestījošā Asins. Mēs turp dosimies līdzīgi kā dūjas, kas, runājot Svēto Rakstu vārdiem, klinšu plaisās atrod patvērumu no vētras. (sal. Dz 2, 14) Mēs tur patversimies, lai rastu tuvību ar Kristu, un redzēsim, ka Viņa balss ir salda un Viņa vaigs ir mīlīgs (sal. Dz 2, 14), jo „tie, kas zina, ka Viņa balss ir maiga un patīkama, ir saņēmuši Evaņģēlija žēlastību, kas liek viņiem teikt: Tev ir mūžīgās dzīves vārdi.“ (Sv. Gregors no Nīsas, In Canticum Canticorum homiliae, 5 (PG 44, 879))

Līdz ar šo sevis atdošanu, mūsos dzimst apustuliskā dedzība, kas ar katru dienu pieņemas spēkā un aizdedzina arī citus, jo labajam ir tendence izplatīties. Mūsu nabaga cilvēciskajai dabai nav iespējams būt tik tuvu Dievam un nedegt ilgās sēt pasaulē mieru un prieku, nejust vēlēšanos kaut viss tiktu nomazgāts ar dziedinošo ūdeni, kas izplūst no Kristus caurdurtā sāna (sal. Jņ 19, 34), negribēt visu — no sākuma līdz galam — darīt Mīlestības dēļ.

Pirms brīža runāju par bēdām, par ciešanām un asarām. Tagad, nenonākot pretrunā ar iepriekš sacīto, vēlos teikt, ka māceklis, kurš mīlestībā meklē Mācītāju, visas skumjas, raizes un nelaimes izjūt citādi nekā iepriekš — tās pagaist tiklīdz viņš patiesi pieņem Dieva Gribu un kā paklausīgs bērns ar prieku izpilda Tēva nodomus, pat ja brīžiem viņam šķiet, ka zem ciešanu nepanesamā smaguma viņš iekšēji salūzīs.