Numuru saraksts

Tāpat kā tas ir ar visiem citiem Jēzus dzīves notikumiem, mums nekad nevajadzētu kontemplēt šos apslēptos gadus tā, lai tie mūs neskartu, tā, lai tos neatzītu par to, kas tie ir: mums domāti Kunga aicinājumi iziet ārā no mūsu egoisma, no mūsu ērtībām. Kungs pazīst mūsu ierobežojumus, mūsu pieķeršanos pašiem sev un mūsu ambīcijām: Viņš zina grūtības, kādas mums ir, lai mēs aizmirstu paši sevi un dāvātu sevi citiem. Viņš zina, kā tas ir, ko nozīmē neatrast mīlestību un pieredzēt to, ka pat tie, kas apgalvo, ka Viņam seko, dara to tikai daļēji. Atcerieties šos briesmīgos notikumus, ko mums apraksta evaņģēlisti un kur apustuļus mēs redzam vēl pilnus ar laicīgām tieksmēm un tīri cilvēciskām iecerēm. Bet Jēzus viņus ir izraudzījies. Viņš patur viņus savā tuvumā un uztic viņiem misiju, ko Viņš bija saņēmis no sava Tēva.

Arī mūs Viņš aicina un mums vaicā kā Jēkabam un Jānim: potestis bibere calicem, quem ego bibiturus sum? (Mt 20,22): vai jūs varat dzert no biķera, ko es dzeršu – šī sevis pilnīgās atdošanas Tēva gribas piepildīšanai biķera? – Possumus! (Mt 20,22); jā, mēs esam gatavi! Lūk, Jāņa un Jēkaba atbilde. Jūs un es, vai mēs esam nopietni noskaņojušies visās lietās piepildīt Dieva, mūsu Tēva gribu? Vai esam atdevuši Kungam visu savu sirdi, vai arī turpinām būt pieķērušies paši sev, savām interesēm, savām ērtībām, savai patmīlībai? Vai mūsos nav nekā tāda, kas neatbilstu mūsu kā kristiešu stāvoklim un kas mums liek pretoties mūs šķīstīšanai. Tieši šodien mums ir iespēja to visu labot.

Vispirms mums vajag sevi pārliecināt, ka tas ir pats Jēzus, kurš mums uzdod šos jautājumus: Viņš ir tas, kurš tos sastāda un nevis es. Es neuzdrošinātos tos uzdot pat pats sev. Es turpinu savu skaļā balsī izteikto lūgšanu, un jūs, katrs no mums iekšēji atzīstas Kungam: Kungs, cik nederīgs es esmu! Cik daudz reižu esmu bijis gļēvs! Cik daudz kļūdu šajā gadījumā, vēl tajā, šeit un tur! Un arī mēs varam iesaukties: laimīgā kārtā Kungs tu mani atbalstīji ar savu roku, jo es jūtos spējīgs uz ikvienu nekrietnību. Nelaid mani vaļā, nepamet mani, izturies pret mani vienmēr kā pret bērnu. Dari tā, lai es būtu stiprs, drosmīgs, nelokāms. Bet palīdzi man kā palīdz bērnam bez pieredzes; vadi mani aiz rokas, Kungs, un dari tā, lai Tava Māte arī būtu man līdzās un mani pasargātu. Un tādējādi, possumus!, mēs varēsim, mēs būsim spējīgi Tevi ņemt par paraugu.

Apliecināt šo possumus, tā nav iedomība no mūsu puses. Jēzus Kristus mums māca šo dievišķo ceļu un mums prasa to uzņemties, jo Viņš to ir padarījis cilvēcisku un mūsu vājumam pieejamu. Tādēļ Viņš tik ļoti sevi pazemināja. Lūk, iemesls, kādēļViņš sevi pazemināja, pieņemdams kalpa izskatu, šis Kungs, kurš, būdams Dievs, bija vienlīdzīgs Tēvam; bet Viņš sevi pazemināja godībā un varenībā, bet ne labestībā un žēlsirdībā (Sv. Bernards, Sermo in die nativitatis, 1,1-2 (PL 183,115)).

Dieva labestība vēlas šo ceļu mums padarīt vieglu. Neatgrūdīsim Jēzus piedāvājumu. Neteiksim Viņam nē, nebūsim kurli pret Viņa saucienu: tāpēc, ka šeit mums nav attaisnojuma, mums nav iemesla turpināt domāt, ka mēs nevaram. Ar savu piemēru Viņš mums ir mācījis ceļu. Es jums, mani brāļi, to uzstājīgi lūdzu: neļaujieties, ka tik vērtīgs paraugs jums būtu rādīts veltīgi, bet līdzinieties Viņam un atjaunojieties pašos jūsu dvēseles dziļumos (Sv. Bernards, turpat, 1-1).

Pertransiit benefaciendo. Ko darīja Jēzus Kristus, lai darītu tik daudz laba un vienīgi labu visur, kur Viņš gāja? Svētie Evaņģēliji mums ir atstājuši vēl citu Jēzus biogrāfiju, izteiktu trīs latīņu vārdos, kas sniedz atbildi: erat subditus illis (Lk 2,51), Viņš paklausīja. Tātad šodien, kad gaisotne piesātināta ar nepaklausību, tenkām un šķelšanos, mums īpaši augstu jānovērtē paklausība.

Esmu lielos draugos ar brīvību, un tieši tādēļ es tik ļoti mīlu šo kristīgo tikumu. Mums jājūtas kā Dieva bērniem un jādzīvo degsmē piepildīt mūsu Tēva gribu, īstenot lietas pēc Dieva gribas, tāpēc ka mēs to vēlamies, jo tas ir vispārdabiskākais iemesls.

Opus Dei gars, ko es cenšos izdzīvot un mācīt jau vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus, ir licis man izprast un mīlēt personisko brīvību. Kad Dievs, mūsu Kungs cilvēkiem piešķir savu žēlastību, kad Viņš tos aicina uz kādu specifisku aicinājumu, Viņš it kā tiem sniedz roku, tēvišķu, spēka pilnu un galvenais – mīlestības pilnu roku, tāpēc ka Viņš nāk mūs meklēt katru personiski, uzskatot mūs par savām meitām un dēliem, un Viņš zina mūsu vājumu. Kungs gaida, ka mēs pielietosim pūles, lai satvertu Viņa roku, šo roku, ko Viņš mums pastiepis: Dievs no mums pieprasa piepūli, kas ir mūsu brīvības pierādījums. Lai to varētu īstenot, mums jābūt pazemīgiem, jāuzskata sevi par maziem bērniem un jāmīl svētītā paklausība, ar ko mēs atbildam Dieva svētītajai tēvišķībai.

Ir labi, ka mēs ļaujam mūsu dzīvē ienākt Kungam, ienākt tur ar paļāvību, bez šķēršļiem, bez aplinkiem. Mums cilvēkiem ir tieksme sevi aizstāvēt, pieķerties savam egoismam. Mēs vienmēr cenšamies būt karaļi, pat ja tikai mūsu niecības karaļvalstij. Lai šie apsvērumi jums palīdz saprast, kādēļ mums jāvēršas pie Jēzus: lai Viņš mūs darītu patiesi brīvus un lai tādējādi mēs spētu kalpot Dievam un visiem cilvēkiem. Tikai tad mēs spēsim uztvert šo svētā Pāvila vārdu patiesīgumu: toties tagad, atbrīvoti no grēka, jūs esat kļuvuši Dieva kalpi un jūsu ieguvums ir svēttapšana, bet galamērķis – mūžīgā dzīve! Jo grēka alga ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīve mūsu Kungā Jēzū Kristū (Rom 6,22-23).

Būsim uzmanīgi, jo mūsu tieksme uz egoismu nemirst un kārdinājums mūsos var ielavīties daudzos veidos. Dievs pieprasa, lai paklausot mēs vingrinātu savu ticību, jo Viņa griba neizpaužas ar lielu blīkšķi. Jo reizēm Kungs izsaka savu gribu it kā pieklusinātā balsī, sirdsapziņas dziļumos: tad vajag klausīties uzmanīgi, lai šo balsi uztvertu un būtu tai uzticīgi.

Itin bieži Viņš mūs uzrunā caur citiem, un var gadīties, ka, redzot viņu trūkumus vai domājot, ka varbūt viņi nav labi informēti vai arī nav sapratuši visus problēmas aspektus, mēs izjūtam tādu kā aicinājumu nepaklausīt.

Tomēr tam visam var būt dievišķa nozīme, jo Dievs mums neuzspiež aklu paklausību, bet saprātīgu paklausību, un mums jājūt atbildība palīdzēt citiem ar mūsu prāta gaismu. Tomēr būsim patiesi attiecībā pret sevi pašiem: katrā gadījumā izmeklēsim, vai tā ir patiesības mīlestība, kas mūs vada, vai arī egoisms un pieķeršanās mūsu personīgajam spriedumam. Kad mūsu idejas mūs atšķir no citiem, kad tās mums liek saraut komūniju un vienotību ar mūsu brāļiem, tā ir acīmredzama zīme, ka mēs nedarbojamies pēc Dieva gara.

Neaizmirsīsim to: lai paklausītu, es to atkārtoju, ir vajadzīga pazemība. Paraudzīsimies vēlreiz uz Kristus piemēru: Jēzus paklausa, Viņš paklausa Jāzepam un Marijai. Dievs ir nācis virs zemes, lai paklausītu, lai paklausītu radībām. Protams, tās ir divas ļoti pilnīgas radības: Svētā Marija, mūsu Māte, virs viņas ir tikai Dievs; un ļoti šķīstais vīrs Jāzeps. Bet tās ir radības. Un Jēzus, kurš ir Dievs, viņām klausīja. Mums ir jāmīl Dievs, lai tādā veidā mīlētu Viņa gribu un lai mums būtu vēlme atbildēt uz aicinājumiem, ar ko caur mūsu ikdienas pienākumiem, Viņš vēršas pie mums: pienākumos, ko pieprasa mūsu statuss, mūsu profesijā, mūsu darbā, mūsu ģimenē, mūsu savstarpējās attiecībās, mūsu pašu un citu ciešanās, draudzībā, mūsu vēlmē īstenot to, kas ir labs un taisnīgs.

Domāt par Kristus nāvi nozīmē pilnīgā vaļsirdībā nolikt sevi ikdienas pienākumu priekšā, ar nopietnību attiekties pret ticību, ko apliecinām. Klusā Nedēļa tātad nevar būt par sakrālu iestarpinājumu vienīgi cilvēcisku interešu pārņemtai dzīvei. Tai jābūt par izdevību iegremdēties Dieva mīlestības dziļumos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem mēs spētu to parādīt cilvēkiem.

Bet Kungs uzstāda noteikumus. Vienu no šādiem apgalvojumiem piedāvā svētais Lūkass un to nevar ignorēt: Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, un sievu, un bērnus, un brāļus un māsas, un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis (Lk 14,26). Tie ir skarbi vārdi. Protams, darbības vārdi „ienīst” vai „nicināt” neizsaka pareizi Jēzus sākotnējo domu. Bet jebkurā gadījumā šie Kunga vārdi bija spēcīgi, jo tie nenozīmē mīlēt mazāk, kā tas dažreiz tiek maigi interpretēts, lai mīkstinātu teikumu. Šis skarbais izteiciens ir iespaidīgs ne jau tādēļ, ka ietvertu sevī negatīvu vai cietsirdīgu attieksmi, ņemot vērā, ka Jēzus, kas runā tagad, ir tas pats, kurš pavēl mīlēt citus kā savu paša dvēseli un atdod savu dzīvību par cilvēkiem. Šis teiciens vienkārši norāda, ka Dieva priekšā nevar rīkoties pa pusei. Kristus vārdus varētu saprast ar mīlēt vairāk, mīlēt labāk, vai arī nemīlēt ar egoistisku, ar tuvredzīgu mīlestību. Mums jāmīl ar Dieva mīlestību.

Lūk, par ko ir runa. Vērsīsim uzmanību uz pēdējo no Jēzus prasībām: et animam suam. Dzīvību, pašu dvēseli, lūk, ko prasa Kungs. Ja mēs esam uzpūtīgi, ja rūpējamies tikai par savām personiskajām ērtībām, ja citu un arī pasaules eksistence centrēta uz mums pašiem, tad mums nav tiesību saukties par kristiešiem, uzskatīt sevi par Kristus mācekļiem. Sevi jāatdod ne tikai vārdos (1 Jņ 3,18), bet darbos un patiesībā. Dieva mīlestība mūs aicina ņemt Krustu uz saviem pleciem, arī uz sevis izjust visas cilvēces smagumu un paša situācijā un darba apstākļos piepildīt vienlaikus skaidros un mīlošos Tēva gribas nodomus. Fragmentā, ko skaidrojam Jēzus turpina: Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis (Lk 14,27).

Nebaidoties pieņemsim Dieva gribu, nevilcinoties apņemsimies visu savu dzīvi veidot saskaņā ar to, ko māca un prasa mūsu ticība. Būsim droši, ka tur sastapsim cīņu, ciešanas un sāpes, bet, ja mums patiešām ir ticība, mēs nekad nedomāsim, ka esam nelaimīgi; pat bēdās, pat apmelojumos mēs būsim laimīgi ar laimi, kas mudinās mīlēt citus, lai viņi ņemtu dalību mūsu pārdabiskajā priekā.

Mēs nevaram paši sev slēpt, ka paliek vēl daudz darāmā. Kādu dienu, varbūt kontemplējot jau nobriedušo vārpu maigo viļņošanos, Jēzus saviem mācekļiem sacīja: Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā! (Mt 9,37-38). Kā toreiz, tā arī tagad turpina trūkt strādnieku, kas piekrīt izciest dienas nastu un karstumu (Mt 20,12). Un, ja mēs, kas strādājam, neesam uzticīgi, notiks tas, ko raksta pravietis Joēls: Druvas ir nopostītas, tīrumi izskatās nožēlojami, labība ir pagalam, vīnakoki ir galīgi panīkuši, un ar eļļu ir gaužām bēdīgi. Nelaimīgi ir zemkopji, arī vīna dārznieki: viņi vaid un sūdzas skaļā balsī par zaudētiem kviešiem un miežiem, jo tīrumos nekāda raža nav sagaidāma (Jl 1,10-11).

Nav ražas, ja nav gatavības nesavtīgi pieņemt pastāvīgu darbu, kas var kļūt garš un nogurdinošs: apstrādāt zemi, sēt sēklu, rūpēties par laukiem, pļaut un kult… Dieva Valstība tiek celta vēsturē, laikā. Kungs mums visiem ir uzticējis šo uzdevumu, un neviens no mums nevar justies atbrīvots. Šodien, pielūdzot un uzlūkojot Kristu Euharistijā, domāsim par to, ka atpūtas brīdis vēl nav pienācis, ka diena turpinās.

Sakāmvārdu grāmatā ir sacīts, kas savu zemi kopj, tam maizes būs papilnam (Sak 12,11). Mēģināsim sev piemērot šo vārdu garīgo nozīmi: tas, kurš neapstrādā Dieva lauku, tas, kurš nav uzticīgs dievišķajai misijai atdot sevi citiem, viņiem palīdzot iepazīt Kristu, ar grūtībām varēs izprast to, kas ir euharistiskā Maize. Neviens nepiešķir nozīmi tam, kas viņam nav prasījis piepūli. Lai novērtētu un mīlētu Svēto Euharistiju, vajag noiet Kristus ceļu: būt par graudu, nomirt sev pašam, atdzimt pilnam dzīvības un nest augļus pārpilnībā - simts pret vienu! (sal. Mk 4,8).

Šis ceļš var tikt izteikts vienā vārdā - mīlēt. Mīlēt, tas nozīmē būt ar plašu sirdi, sajust apkārt esošo rūpes, prast piedot un saprast: ar Jēzu upurēt sevi visām dvēselēm. Ja mēs mīlēsim ar Kristus sirdi, mēs iemācīsimies kalpot un mēs skaidri un ar mīlestību aizstāvēsim patiesību. Lai mīlētu šādi, vajag, lai katrs no mums izravētu no savas personiskās dzīves visu, kas traucē Kristus dzīvei viņā: pieķeršanos savām ērtībām, egoisma kārdinājumu, tieksmi spīdēt. Tikai atkārtojot sevī šo Kristus Dzīvi, mēs varēsim to nodot tālāk citiem; tikai pieredzot labības grauda nāvi, mēs varēsim apstrādāt zemes dzīles, tās pārveidojot no iekšienes, tās darot auglīgas.

Apustuļu audzinātāja

Bet nedomājiet tikai par sevi: paplašiniet savu sirdi, lai tajā varētu ietilpt visa cilvēce. Domājiet vispirms par tiem, kas ir ap jums – par jūsu radiniekiem, draugiem, kolēģiem un meklējiet, kā varētu viņiem palīdzēt dziļāk izjust draudzību ar mūsu Kungu. Ja tie ir taisni un godīgi cilvēki, spējīgi vēl vairāk tuvoties Dievam, nododiet viņus Marijas aizbildniecībai. Un lūdzieties par tik daudzajām dvēselēm, ko jūs nepazīstat, jo mēs, cilvēki, jau visi atrodamies vienā laivā.

Esiet lojāli un dāsni! Mēs esam daļa no vienas miesas, Kristus Mistiskās Miesas, svētās Baznīcas, kur ir aicināti daudzi cilvēki, kas godīgi meklē patiesību. Tādēļ mums ir nopietns pienākums parādīt citiem Kristus mīlestības vērtību un dziļumu. Kristietis nevar būt egoists. Kļūstot par egoistu, viņš nodotu savu aicinājumu. Nebūtu kristīgi paturēt savu dvēseli mierā – un tas būtu viltus miers –, neinteresējoties par citu vajadzībām. Ja mēs esam pieņēmuši ticības atklāto cilvēka dzīves patieso nozīmi, nav iedomājams atrasties mierā, būt pārliecinātam, ka personīgi rīkojos pareizi, bet nemaz nepūlēties praktiskā un konkrētā veidā tuvināt citus Dievam.

Apustulātā ir kāds reāls šķērslis: aplamais uzskats par cieņu, bailes pieskarties garīgiem jautājumiem, jo nojaušam, ka šāda saruna dažās aprindās varētu neiederēties, jo ir risks aizskart viegli aizvainojamus cilvēkus. Cik gan bieži šādas domas slēpj egoismu! Nav jāaizskar cilvēks, bet, gluži pretēji, jākalpo. Pat, ja mēs paši esam necienīgi, Dieva žēlastība mūs padara par instrumentiem, kas noderīgi citiem un spējīgi viņiem nodot šo labo vēsti, ka Dievs grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai (1 Tim 2,4).

Vai mums ir tiesības šādi iejaukties citu dzīvē? Jā, un tas pat ir vajadzīgs! Kristus taču ienāca mūsu dzīvē, neprasot atļauju. Tā viņš izrīkojās arī ar pirmajiem mācekļiem: Un Viņš, iedams gar Galilejas jūru, redzēja Sīmani un tā brāli Andreju, tīklus jūrā metam, jo tie bija zvejnieki. Un Jēzus viņiem sacīja: – Sekojiet man, un es padarīšu, ka jūs būsiet cilvēku zvejniekiem! (Mk 1,16-17). Katrs patur brīvību, maldīgu brīvību, teikt Dievam nē kā šis bagātības pārņemtais jauneklis, (sal. Lk 18,23). par kuru mums stāsta svētais Lūkass. Bet Kungam un arī mums – paklausīgi, jo Viņš mums to pavēlēja: ejiet un sludiniet (sal. Mk 16,15). – ir tiesības un pienākums runāt par Dievu, par šo viscilvēciskāko tematu, jo ilgas pēc Dieva ir tas visdziļākais, kas atrodams cilvēka sirdī.

Svētā Marija, Regina apostolorum, visu to karaliene, kuri karsti tiecas iepazīstināt ar tava Dēla mīlestību: tu tik labi saproti mūsu nepilnības, lūdz piedošanu par mūsu dzīvi. Par to, kas varēja būt par liesmu, bet kļuva pelni. Par gaismu, kas vairs nespīd, par sāli, kas kļuvis pliekans. Dieva Māte, lūdzošā visvarenība, dod mums vienlaikus ar piedošanu, spēku dzīvot patiešām no ticības un mīlestības, lai mēs spētu nest citiem Kristus ticību.