Numuru saraksts

„Mans, mans, mans“ — tas ir veids, kādā domā, runā un rīkojas daudzi ļaudis. Cik gan nepatīkama ir šāda attieksme! Svētais Hieronīms skaidro: „patiesi ir sacīts, lai attaisnotu savus grēcīgos darbus (sal. Ps 141¹⁴⁰, 4), šie ļaudis lepnības grēkam pievieno slinkumu un nolaidību.“ (Sv. Hieronīms, Commentarium in Matthaeum libri, 4, 25 (PL 26, 195))

Tā ir lepnība, kas liek cilvēkiem pastāvīgi domāt: „Mans, mans, mans.“ Tas ir netikums, kas cilvēkus padara neauglīgus un bezjēdzīgus; tas apklusina viņu dedzīgo vēlēšanos strādāt Dievam un noved pie tā, ka viņi notriec savu laiku. Bīsties no dīkdienības, tā vietā drīzāk samin kājām savu egoismu. Tu vēlies savu dzīvi paturēt sev? Nē. Atdod to Dievam un Kunga mīlestības dēļ — visu cilvēku labumam. Izroc savu aprakto talentu! Gādā, lai tas nestu augļus, un tu iemantosi prieku apzinoties, ka šajā pārdabiskajā darbā nav svarīgi, vai tā rezultāts šajā pasaulē būs brīnums, ko cilvēki apjūsmos. Vienīgā lieta, kas patiešām ir svarīga, — atdot visu, kas mēs esam, un visu, kas mums pieder, cenšoties, lai mūsu talents tiktu lietderīgi izmantots un nemitīgi nestu labus augļus.

Varbūt Dievs mums ir piešķīris vēl tikai vienu gadu, lai mēs Viņam kalpotu. Nedomā, ka tev vēl ir pieci vai vismaz divi gadi. Koncentrējies tikai uz šo vienu gadu, kas tikko sācies. Atdod to Dievam, neaproc to! Tāda lai ir mūsu apņemšanās!

Vīna dārza pakājē

„Bija cilvēks, nama tēvs, kas iestādīja vīna dārzu un iežogoja to, un izraka tanī vīna spiedi, un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, bet pats aizceļoja tālumā.“ (Mt 21, 33)

Es gribētu, lai kopīgi pārdomājam šajā līdzībā ietverto mācību, paturot prātā mūs šobrīd interesējošos jautājumus. Tradicionāli šis stāsts tiek attiecināts uz Dieva izredzētās tautas likteni, pirmkārt norādot, kā mēs — cilvēki — uz tik lielo Dieva mīlestību atbildam ar neuzticību un nepateicību.

Šobrīd, turpretim, es vēlētos īpaši pakavēties pie vārdiem „bet pats aizceļoja tālumā“. Tie uzreiz liek man secināt, ka mēs — kristieši, nedrīkstam pamest vīna dārzu, kurā Dievs mūs ir nolicis. Mums jāveltī visi savi spēki, lai paveiktu ikdienas darbus vīna laukā, jāstrādā vīna spiedē un darba dienas beigās jādodas atpūsties tornī. Ja mēs ļautu, lai mūsu galvenais ceļvedis dzīvē ir sekošana pašu ērtībām, tas būtu tikpat kā teikt Jēzum: „Nē, mans laiks pieder man, nevis Tev. Es nevēlos sevi apgrūtināt, lai rūpētos par Tavu vīna dārzu.“

Kungs mums ir dāvājis dzīvību, visas maņas, spējas un neskaitāmas žēlastības. Mums nav tiesību aizmirst, ka ikviens no mums ir strādnieks — viens no daudzajiem — šajā dārzā, kurā Viņš mūs ir nolicis, lai, kopīgi strādājot, mēs gādātu uzturu visiem. Šī ir mūsu vieta — šeit, šajā dārzā. Šī ir tā vieta, kur ik dienas, sevi netaupot, mums jāstrādā kopā ar Jēzu, palīdzot Viņam atpestīšanas darbā. (sal. Kol 1, 24)

Ļaujiet man atkārtot: Tavs laiks priekš tevis? Tas pieder Dievam! Iespējams, pateicoties Kunga žēlsirdībai, šobrīd tava dvēsele šādas savtīgas domas nemaz nepazīst. Taču es to saku gadījumā, ja kādreiz jūti, ka sirds vilcinās ticēt Kristum. Ja tas notiktu, lūdzu — pats Dievs tevi lūdz — esi uzticīgs saviem pienākumiem, iegrožo savu lepnību, apvaldi iztēli, nekļūsti nepastāvīgs un nebēdz, visu atstājot.

Strādniekiem tirgus laukumā visa diena bija brīva. Cilvēks, kurš apraka savu talentu, vēlējās notriekt laiku bezdarbībā. Bet tas, kuram vajadzēja pārvaldīt vīna dārzu, pameta to. Viņi visi izrādījās vienaldzīgi pret to lielo uzdevumu, ko Mācītājs ir uzticējis ikvienam kristietim: apzināties sevi kā Viņa instrumentus un atbilstoši tam arī rīkoties, kopā ar Viņu līdzdarbojoties atpestīšanas darbā un ziedojot visu savu dzīvi kā priekpilnu upuri dvēseļu labā. (Kol 1, 24)

Kad kristietis cīnās, lai iegūtu šos tikumus, viņa dvēsele sagatavojas auglīgi saņemt Svētā Gara žēlastību. Tādā veidā Svētais Gars Paraklēts ar savām iedvesmām cilvēka dvēselē stiprina viņa labās cilvēciskās īpašības. Vissvētās Trīsvienības Trešā Persona, dvēseles maigais Viesis, izlej savas dāvanas: gudrības, saprāta, padoma, spēka, atziņas, dievbijības un Kunga bijāšanas dāvanu. (sal. Is 11, 2)

Tad cilvēks piedzīvo prieku un mieru. (sal. Gal 5, 22) Līksmu mieru, iekšēju līksmību, kas iet roku rokā ar cilvēcisko prieka tikumu. Un brīdī, kad, šķiet, ka viss sabrūk mūsu acu priekšā, mēs saprotam, ka patiesībā tā nav, jo „Tu taču esi mans stiprais Dievs, kas sargā.“ (Ps 43⁴², 2) Ja Dievs mājo mūsu dvēselē, tad viss pārējais — nav svarīgi, cik būtisks tas varētu likties, — ir mazsvarīgs un pārejošs, turpretim mēs Dievā — paliekoši.

Caur dievbijības dāvanu Svētais Gars mums palīdz būt drošiem, ka esam Dieva bērni. Un, būdami Dieva bērni, kā gan mēs varam būt noskumuši? Skumjas ir egoisma pārpaliekas. Ja mēs patiesi gribam dzīvot Dievam, mums nekad netrūks dzīvesprieka, pat ne tad, kad atklāsim savas kļūdas un postu. Prieks ienāks mūsu lūgšanas dzīvē tādā mērā, ka neatliks nekas cits kā vien no prieka sākt dziedāt. Jo mēs mīlam, un iemīlējušies cilvēki dzied.

Kad dzirdam runājam par lepnību, iespējams, uzreiz iedomājamies despotisku un valdonīgu cilvēku. Mēs iztēlojamies pūļa klaigas, uzgavilējot garām jājošam uzvarētājam, kurš kā Romas imperators noliec savu galvu, lai viņa cildenā piere nepieskartos triumfa arkas baltajam marmoram.

Bet būsim reālisti. Šāda veida lepnība raksturīga vienīgi cilvēkiem ar sakāpinātu iztēli. Mums jācīnās ar citām lepnības formām, kas ir izsmalcinātākas, un arī biežāk sastopamas. Tas ir: pret lepnību, kas liek cilvēkam daudz labprātāk mīlēt savu paša un nevis līdzcilvēku pārākumu; pret iedomību un tukšību mūsu sarunās, domās un žestos; pret gandrīz slimīgu jūtīgumu, kas liek mums justies aizskartiem pat par rīcību un vārdiem, kas nekādā veidā nav tikuši izteikti ar nolūku mūs aizvainot.

Tie visi patiešām var būt un arī ir bieži sastopami kārdinājumi. Cilvēks var sākt sevi uzlūkot kā sauli un visa apkārt notiekošā centru. Viņaprāt, visam jāgriežas ap viņu. Un nereti gadās, ka šo savu neveselīgo iegribu vadīts viņš pat ir gatavs sākt izlikties, ka viņam sāp, ka viņš ir noskumis vai smagi slims, lai tikai piesaistītu sev apkārtējo uzmanību un tie viņu aprūpētu un lutinātu.

Lielākā daļa konfliktu, kas rodas daudzu cilvēku iekšējā dzīvē, ir viņu pašu iztēles auglis — „ko viņi par mani teica; ko citi padomās; vai viņi mani novērtēs…“. Un tā savas nožēlojamās muļķības dēļ šī nabaga dvēsele cieš, pārdzīvojot iztēlotu aizdomu dēļ. Atrodoties šajā nožēlojamā stāvoklī, it viss dvēseli sarūgtina un tā cenšas sēt bažas arī citos. Un tas viss tikai tādēļ, ka tā nemāk būt pazemīga, jo nav iemācījusies aizmirst pati sevi, lai Dieva mīlestības dēļ dāsni atdotos kalpojumam saviem līdzcilvēkiem.

Bailes no citu viedokļa

Lai jūs neaptur nekādi liekulīgi argumenti: ķerieties pie vajadzīgajām zālēm. Taču rīkojieties kā mātes — ar bezgalīgu maigumu un tādām pat mīlošām rokām, ar kādām bērnībā jūsu sīkos vai lielākos rotaļās iegūtos nobrāzumus ārstēja jūsu mammas. Ja vajadzīgs kādu laiku nogaidīt, dariet to, taču nekad ne vairāk kā nepieciešams, jo pretēja rīcība liecinātu par gļēvulību un vēlēšanos iet vieglāko ceļu, kam nav nekā kopīga ar apdomību. It sevišķi jūs, kuru profesionālais aicinājums ir saistīts ar citu cilvēku garīgo audzināšanu un izglītošanu, nebaidieties iztīrīt un dezinficēt brūci.

Iespējams, redzot, ka tas, kuram uzticēts uzdevums ārstēt, vilcinās un negrib uzņemties savu misiju, kāds mēģinās viltīgi iečukstēt viņam ausī: „Mācītāj, mēs zinām, ka tu esi patiess…“ (Mt 22, 16) Neklausieties šajā ironiskajā uzslavā; tie, kuri necenšas no sirds pildīt savus pienākumus, nav nekādi skolotāji, jo viņi nemāca patiesību; nedz arī viņi paši ir patiesi, jo savas viltus apdomības dēļ uzskata par pārspīlējumu un nicina padomus, kas izturējuši tūkstoškārtīgu godīgas dzīves, gadu gaitā iegūtas pieredzes, labas pārvaldīšanas prakses un cilvēka vājās dabas pazīšanas pārbaudi, kas mīlestībā uz katru noklīdušo avi, aicina neklusēt, bet runāt, iesaistīties un izrādīt interesi.

Viltus skolotājus vada bailes ieskatīties acīs patiesībai; jau doma vien, ka zināmos apstākļos viņiem, iespējams, būs jāķeras klāt kādam sāpīgākam pretlīdzeklim, viņus dara nemierīgus. Šāda attieksme, varat būt droši, neliecina ne par apdomību, ne līdzcietību, nedz par veselo saprātu; šāda nostāja norāda uz mazdūšību, bezatbildību, nesaprātību un muļķību. Šie paši cilvēki, kad nelaime jau notikusi, panikas pārņemti metas cīnīties ar ļaunumu, taču tad jau ir par vēlu. Viņi aizmirst, ka apdomība prasa, lai labi apdomāts, pieredzes un skaidra skatiena izauklēts padoms tiktu dots savlaicīgi un būtu saprotami noformulēts.