Numuru saraksts

Tas, kuru aicināja pieņemt personiskas saistības, reaģēja šādi: „Tādā gadījumā es varētu rīkoties tā… Man būtu jādara tā…“

– Un viņam tika sniegta atbilde: „Mēs šeit netirgojamies ar Kungu. Dieva likumi, Kunga aicinājums tiek pieņemts vai noraidīts tāds, kāds tas ir. Ir ļoti svarīgi pieņemt lēmumu – iet uz priekšu bez jebkādiem iebildumiem un ar lielu apņēmību vai doties prom. „Qui non est mecum…“ Kas nav ar Mani, ir pret Mani.“

No dāsnuma trūkuma līdz remdenībai ir tikai viens solis.

Pārrakstu tev kādā vēstulē atspoguļotu gļēvuma paraugu, lai tu to neatdarinātu: „Es patiesi Jums pateicos, ka par mani atceraties, jo man ir nepieciešamas daudzas lūgšanas. Tomēr es būtu Jums pateicīgs, ja, lūdzot, lai Dievs mani dara par „apustuli“ Jūs nepūlētos un nelūgtu, lai Viņš no manis pieprasa atteikšanos no savas brīvības.“

Tavs paziņa, kas bija ļoti gudrs, krietna viduvējība, labs cilvēks, mēdza teikt: „Ir jāpilda [Dieva] likums, taču ar mēru, nepārspīlējot, tik maz, cik vien iespējams.“

Un piebilda: „Grēkot? Nē. Taču dāvāt sevi – arī ne.“ Šie nožēlojamie aprēķinātāji, kas nav spējīgi upurēties cēla ideāla dēļ, tiešām skumdina.

Kad tavs egoisms tevi šķir no tiekšanās pēc veselīgas un svētas cilvēku labklājības, kad tu sāc rēķināt un tevī neizraisa līdzjūtību tuvāko materiālais vai morālais posts, tu mani izaicini iemest tev acīs kaut ko ļoti skarbu, lai tu atjēgtos. Ja tu nejūti svētīgo brālības saiti ar saviem brāļiem cilvēkiem un ja dzīvo ārpus lielās kristiešu saimes, tad tu esi žēlojams bārenis.

Viņš izrāda lielu entuziasmu un izpratni. Tomēr, kad apzinās, ka runa ir par „viņu“, ka „viņam“ ir jāsniedz nopietns pienesums, tad gļēvi atkāpjas. Tas man atgādina cilvēkus, kas lielu briesmu brīdī ar neīstu drosmi sauca: „Karu! Karu!“; – taču negribēja ne dot naudu, ne arī kalpot armijā, lai aizstāvētu savu tēviju.

Tu esi viens…, tu kurni…, it viss tevi apgrūtina. – Tas tāpēc, ka tavs egoisms tevi nošķir no taviem brāļiem, un tāpēc, ka tu netuvojies Dievam.

Tavs dzīves plāns ir ļoti prasīgs: tu agri celies, lūdzies, pieņem sakramentus, daudz strādā vai mācies, praktizē mērenību, mērdējies…, taču jūti, ka kaut kā tomēr pietrūkst! Cel šo jautājumu savā dialogā ar Dievu: tā kā svētums – cīņa par to, lai svētumu sasniegtu, – ir mīlestības pilnība, tev ir jāpārskata sava mīlestība pret Dievu un Viņa dēļ – mīlestība pret citiem. Varbūt tad tu savā dvēselē atklāsi lielus trūkumus, ar kuriem pat neesi cīnījies: to, ka neesi labs dēls, labs brālis, labs biedrs, labs draugs, labs kolēģis un, tā kā pats mīli „savu svētumu“ ar nesakārtotu mīlestību, tu esi skaudīgs. Tu „upurējies“ ļoti daudzās „personiskās“ detaļās, tāpēc esi pieķēries savam „es“, savai personai un patiesībā nedzīvo ne Dievam, ne pārējiem, vienīgi pats sev.

Tev nepiemīt ne kripatas pārdabiska skatījuma, un pārējos tu redzi vienīgi kā cilvēkus ar labāku vai sliktāku sociālo stāvokli. Tu pilnīgi neatceries par dvēselēm un tām nekalpo. Tieši tāpēc tu neesi dāsns… Un dzīvo ļoti tālu no Dieva ar savu neīsto dievbijību, kaut arī daudz lūdzies. Skolotājs ir runājis gana skaidri: „Ejiet prom no manis mūžīgajā ugunī, jo Es biju izsalcis… Es biju izslāpis… Es biju cietumā… un jūs mani neapmeklējāt.“

Nav iespējams savietot pilnīgu mīlestību pret Dievu un ļaušanos tam, lai pār tevi valda egoisms – vai apātija – attiecībās ar tuvāko.

Tavai tuvākmīlestībai ir jāatbilst un jātiek pielāgotai pārējo vajadzībām…, nevis tavējām.