Numuru saraksts

Jēzus Kristus, pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks

Dieva Dēls ir tapis miesa un Viņš ir perfectus Deus, perfectus homo (Ticības apliecinājums Quicumque), pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks. Šajā noslēpumā ir kas tāds, kam vajadzētu kristiešus aizkustināt. Es biju un es palieku šī noslēpuma saviļņots, man patiktu atgriezties Loreto. Es turp dodos domās, lai no jauna izdzīvotu Jēzus bērnības gadus, atkārtodams un pārdomādams šo – HicVerbum caro factum est.

Iesus Christus, Deus Homo, Jēzus Kristus Dievs-Cilvēks. Šeit ir viena no magnalia Dei (Apd 2,11), viens no Dieva brīnumiem, kas mums jāmeditē un par ko jāpateicas šim Kungam, kurš nāca nest mieru uz zemes labas gribas cilvēkiem (Lk 2,14). Visiem cilvēkiem, kas vēlas vienot savu gribu ar Dieva labo Gribu. Ne tikai bagātajiem vai tikai nabagajiem! Visiem cilvēkiem, visiem mūsu brāļiem! Jo Jēzū mēs visi esam brāļi, Dieva dēli, Kristus brāļi: Viņa Māte ir mūsu Māte.

Virs zemes ir tikai viena rase, Dieva dēlu rase. Mums visiem jārunā vienā valodā, tajā, ko mums māca mūsu Tēvs, kas ir debesīs: Jēzus dialoga ar savu Tēvu valodā, valodā, kurā runā ar sirdi un prātu, tajā, ko jūs šobrīd izmantojat savā lūgšanā. Tā ir kontemplatīvo dvēseļu valoda, garīgo cilvēku valoda, jo viņi ir apzinājušies savu dievišķo filiāciju. Tā ir valoda, kas atklājas tūkstošos gribas aktu, caur skaidrām prāta gaismām pacilājošos sirdspukstos, lēmumos dzīvot taisnu dzīvi labajā, priekā un mierā.

Mums jāraugās uz bērnu, mūsu Mīlestību, Viņa šūpulī. Un mums jāraugās uz Viņu, zinot, ka atrodamies noslēpuma priekšā. Ar ticību mums jāpieņem šis noslēpums un ar ticību arī jāpadziļina tā saturs. Tam mums ir vajadzīga pazemīga un kristīgas dvēseles attieksme – nevēlēties Dieva diženumu samazināt mūsu nabadzīgās izpratnes, mūsu cilvēcisko skaidrojumu līmenī, bet saprast, ka savā tumsā šis noslēpums ir gaisma, kas vada cilvēku dzīvi.

Mēs redzam – saka svētais Jānis Hrizostoms – ka Jēzus ir nācis no mums un no mūsu cilvēciskās substances, un ka Viņš ir dzimis no Mātes jaunavas, bet mēs nesaprotam, kā šis brīnums varēja īstenoties. Nepūlēsimies, mēģinot to atklāt, bet drīzāk pieņemsim ar pazemību to, ko Dievs mums atklāja, ziņkārīgi nepētot to, ko Dievs patur apslēptu (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 4,3 (PG 57,43)). Ja mēs paliekam šādā paklausībā, mēs pratīsim saprast un mīlēt, un noslēpums mums kļūs par brīnišķīgu mācību, daudz pārliecinošāku nekā visi cilvēciskie prātojumi.

Šajā maija mēnesī, kas tikko iesākas, skatiens uz pasauli, uz Dieva tautu (sal. 1 Pēt 2,10), mums ļauj apcerēt mariāniskās dievbijības izpausmes. Tās izpaužas tik daudzās senās un jaunās paražās, bet visas tiek izdzīvotas tajā pašā mīlestības garā.

Sirds var priecāties, apzinoties, cik Jaunavas Marijas godināšana vēl aizvien ir dzīva un kristīgās dvēselēs pamodina pārdabisku impulsu darboties kā domestici Dei, kā Dieva ģimenes locekļiem (Ef 2,19).

Droši vien arī jūs, kad redzat šajā mēnesī tik daudzus kristiešus tūkstoš dažādos veidos izsakām savu pieķeršanos svētajai Jaunavai Marijai, labāk izjūtat savu piederību Baznīcai un brālību ar visiem kristiešiem– jūsu brāļiem. Tas ir kā ģimenes saiets, kad dzīves attālinātie vecākie bērni svētku reizē satiekas pie savas mātes. Un, ja dažreiz viņi bija strīdējušies, darījuši pāri, tad šajā dienā par to vairs nerunā; šajā dienā viņi jūtas vienoti, viņi visi satiekas kopīgā savstarpējā mīlestībā.

Marija pastāvīgi ceļ Baznīcu, viņa to apciemo un uztur tās vienību. Ir grūti patiesi godināt svēto Jaunavu Mariju un nejusties vairāk saistītam ar citiem Mistiskās Miesas locekļiem un, galu galā, vairāk vienotam ar tās redzamo galvu– Pāvestu. Tādēļ man patīk atkārtot: „Omnes cum Petro ad Iesum per Mariam! Visi ar Pēteri pie Jēzus caur Mariju.” Kad mēs sevi šādi apzināmies kā Baznīcas sastāvdaļu, aicināti justies kā brāļi ticībā, mēs dziļāk atklājam šo brālību, kas mūs vieno ar visu cilvēci. Patiešām, Baznīcu Kristus ir sūtījis pie visām nācijām, visām tautām (sal. Mt 28,19).

Mēs visi esam pieredzējuši to, ko es tikko teicu, jo iespēju pārliecināties par svētās Jaunavas Marijas vaļsirdīgas godināšanas pārdabiskām sekām mums netrūkst, un ikviens no jums varētu par to plaši stāstīt. Un arī es. Man nāk atmiņā kāds svētceļojums, kurā devos 1935. gadā uz kādu Jaunavas Marijas svētnīcu Kastīlijā, Sonsolesā.

Tas nebija svētceļojums šī vārda parastajā nozīmē, jo tas nebija ne trokšņains, ne daudzskaitlīgs. Mēs bijām trīs. Es cienu un mīlu arī šīs publiskās dievbijības izpausmes, bet pats personiski dodu priekšroku censties dāvāt Marijai to pašu mīlestību un aizrautību caur individuāliem apmeklējumiem vai nelielā grupā ar šaura loka attiecību piegaršu.

Tātad šī Sonsoles svētceļojuma laikā es atklāju, no kurienes nāk šis Jaunavas Marijas nosaukums. Tam varbūt nav liela nozīme, bet tas pauž šī reģiona filiālo dievbijību. Dievmātes statuja, ko godina šajā vietā, kristiešu un musulmaņu cīņu laikā Spānijā, bija palikusi apslēpta. Pēc dažiem gadiem to atrada gani, kas pēc nostāstiem, redzēdami to, esot izsaukušies: Cik skaistas acis! Tās ir saules! (spāņu valodā: „¡Son soles!”)

Marija mums liek justies kā brāļiem

Nevar būt ar Mariju šajās filiālajās attiecībās un vienlaikus domāt vienīgi par sevi, savām personiskajām problēmām. Nevar veidot attiecības ar Jaunavu Mariju un ieslēgties personisko problēmu egoismā. Marija mūs ved pie Jēzus, un Jēzus ir primogenitus in multis fratribus; pirmdzimtais starp daudziem brāļiem (Rom 8,29). Tātad pazīt Jēzu nozīmē apzināties, ka mūsu dzīvei nevaram izvēlēties kādu citu virzienu, kā vienīgi pilnībā atdot sevi kalpošanai citiem. Kristietis nevar aprobežoties ar savām personiskajām problēmām, jo viņam jādzīvo saiknē ar universālo Baznīcu, domājot par visu dvēseļu pestīšanu.

Tādējādi arī tās lietas, ko mēs varētu uzskatīt par īpaši personiskām un privātām – rūpes par mūsu pašu iekšējo attīstību –, patiesībā nepieder tikai mums, jo svētdarīšana un apustulāts veido vienu veselu. Tātad mums jācīnās gan savā iekšējā dzīvē, gan kristīgo tikumu attīstīšanā, domājot par visas Baznīcas labumu, jo mēs nevarēsim darīt labu un citiem atklāt Kristu, ja mūsos nav patiesas piepūles iedzīvināt mūsu dzīvē Evaņģēlija mācību.

Piepildītas ar šo garu mūsu lūgšanas ir pat tad, kad tās sākas ar šķietami personiskām tēmām un jautājumiem, vienmēr beidzas ar vēlmi kalpot citiem. Un, ja mēs roku rokā ejam uz priekšu ar svēto Jaunavu Mariju, Viņa mums liks sajust mūsu brālību ar visiem cilvēkiem, jo mēs visi esam šī Dieva bērni, kam Viņa ir Meita, Līgava un Māte.

Vajadzētu, lai citu cilvēku problēmas būtu arī mūsējās, kristīgajam brālīgumam dziļi jāiesakņojas mūsu dvēselēs, lai neviens cilvēks mums nebūtu vienaldzīgs. Marija, Jēzus Māte, kura Viņu baroja, audzināja un pavadīja Viņa zemes dzīves laikā un tagad atrodas līdzās Viņam Debesīs, mums palīdzēs atpazīt Jēzu, kas iet mums līdzās un ir klātesošs mūsu brāļu, cilvēku vajadzībās.