Numuru saraksts

Vai jūs neaizkustina tas, kā apustulis Jānis, būdams jau sirmgalvis un rakstīdams vienu no savām vēstulēm, lielāko tās daļu velta pamudinājumam dzīvot, sekojot šim Jēzus tuvākmīlestības aicinājumam? Mīlestība, kurai jāvalda kristiešu starpā, dzimst no Dieva, kas pats ir Mīlestība. „Mīļie, mīlēsim viens otru, jo mīlestība ir no Dieva! Katrs, kas mīl, dzimis no Dieva un pazīst Dievu. Kas nemīl, tas nav Dievu pazinis, jo Dievs ir mīlestība.“ (1 Jņ 4, 7-8) Īpaši svētais Jānis pakavējās pie brālīgās mīlestības, jo Jēzū Kristū mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem, tātad — par brāļiem un māsām. „Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni!“ (1 Jņ 3, 1)

Un kamēr apustulis uzstājīgi klauvē pie mūsu sirdspaziņas durvīm, aicinot kļūt jūtīgākiem pret Dieva žēlastību, viņš nebeidz arī mums atgādināt, ka esam saņēmuši brīnišķīgu pierādījumu Tēva mīlestībai uz cilvēkiem: „Tanī atklājas Dieva mīlestība mūsos, ka Dievs atsūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.“ (1 Jņ 4, 9) Kungs bija tas, kurš mums panāca pretī pirmais. Viņš deva mums šo piemēru, lai mēs kopā ar Viņu steigtos kalpot citiem; lai mēs (kā man patīk to atkārtot!) paklātu savu sirdi uz zemes, lai citiem būtu mīkstāka staigāšana — lai viņu cīņa būtu vieglāka. Mums tā jādzīvo, jo mēs visi tikām darīti par viena Tēva bērniem — par tā paša Tēva bērniem, kurš nevilcinājās dāvāt mums savu mīļoto Dēlu.

Par kādu tieši mīlestību tad mēs runājam? Lai nerastos pārpratumi un cilvēki neiedomātos, ka runa ir par jūtām un sentimentālu pieķeršanos, Svētajos Rakstos tiek lietots latīņu valodas vārds „dilectio“, kas drīzāk pauž stingru gribas apņemšanos. Tas nāk no cita latīņu valodas vārda — „electio“, proti, izvēlēties. Es vēl piebilstu, ka „mīlēt“ kristietim nozīmē „gribēt mīlēt“ — stingri nolemt Kristus vārdā meklēt to, kas nāktu par labu visiem cilvēkiem, bez jebkāda veida diskriminācijas, cenšoties, lai ikviens sasniegtu visaugstāko labumu, kas ir — iepazīt un iemīlēt Kristu.

Kungs mūs mudina darīt labu tiem, kas mūs ienīst un lūgt Dievu par tiem, kas mūs vajā un godu laupa. (sal. Mt 5, 44) Protams cilvēciski mēs varam just iekšēju pretošanos tuvoties tiem, kas, zinām — ja mēs to darītu, mūs atraidītu. Un tomēr Jēzus prasa, lai mēs neatmaksājam ļaunu ar ļaunu un lai nelaižam garām izdevību viņiem no sirds kalpot (kaut arī tas varētu nebūt viegli), un lai vienmēr par viņiem lūdzamies.

Šai „dilectio“ — tuvākmīlestībai piemīt īpaši sirsnīga nokrāsa, kad runa ir par mūsu brāļiem ticībā, it sevišķi par tiem, kas, tādēļ, ka tā to gribējis Dievs, dzīvo un strādā mums vistuvāk — mūsu vecākiem, vīram vai sievai, bērniem, brāļiem un māsām, darbabiedriem un kaimiņiem. Ja nebūtu šādas cilvēciskas pieķeršanās, cilvēciskas cildenas un tīras mīlestības, kas sakņotos Dievā un uz Dievu virzītos, nebūtu arī īstenas tuvākmīlestības.

Viena no pirmajām mīlestības izpausmēm ir dvēseles nostāšanās uz pazemības ceļa. Kad patiesi sākam apzināties savu niecīgumu, kad saprotam — ja mums nebūtu Dieva palīdzības, pat visvājākā un niecīgāka radība tomēr būtu labāka par mums; kad redzam, ka esam spējīgi pieļaut vislielākās kļūdas un pastrādāt visbriesmīgākos darbus; kad zinām, ka, lai arī cīnāmies, cik vien ir mūsu spēkos, lai būtu uzticīgi, tomēr esam un paliekam grēcinieki, mēs vienkārši nevaram domāt ļaunu par citiem. Mūsu sirdīs vairs nav vietas fanātismam, neiecietībai vai augstprātībai.

Pazemība mūs gluži kā pie rokas ved pa labāko — saprašanās ceļu ar mūsu tuvāko: lai mēs saprastu ikvienu, lai spētu ar visiem sadzīvot, lai ikvienam rastu attaisnojumu un piedotu, lai nešķirotu cilvēkus un nebūvētu barjeras, bet gan vienmēr kalpotu vienotībai. Ne velti cilvēka patības dziļumos glabājas tik spēcīga tiekšanās pēc miera un vienotības ar sev līdzīgajiem, pēc savstarpējas cieņas un ikviena cilvēka tiesību ievērošanas, ka galu galā tā pāraug ilgās dzīvot brālībā. Šīs ilgas savukārt atklāj ko brīnišķīgu, kas ierakstīts dziļi mūsu cilvēciskajā dabā — mēs esam Dieva bērni un kā tādiem brālība mums vairs nav tikai sauklis vai utopisks ideāls, bet gan reāls, kaut arī ne viegls, mērķis, uz ko tiekties.

Mūsu kā kristiešu pienākums ir pierādīt, ka šāda mīlestība ir iespējama, lai arī ko par to teiktu ciniķi, skeptiķi vai egoisti, kas savu gļēvulību ir pārvērtuši par dzīves filozofiju. Iespējams, ka vienmēr rīkoties tuvākmīlestības vadītiem tiešām ir grūti, jo cilvēks ir radīts brīvs un, lai arī tas ir skumji un bezjēdzīgi, viņa varā ir sacelties pret Dievu. Tomēr neraugoties uz grūtībām, tuvākmīlestība ir iespējama, jo tā pilnīgi dabiski dzimst no Dieva mīlestības uz mums un mūsu mīlestības uz Dievu. Ja vien mēs — tu un es — to patiesi vēlēsimies, arī Jēzus to vēlēsies. Un tad mēs līdz galam sapratīsim sāpju, upura un nesavtīgas pašatdeves patiesos dziļumus un to, kādus augļus tie var nest mūsu ikdienas attiecībās ar līdzcilvēkiem.