Numuru saraksts

Ar katru dienu tu jūties esam aizvien dziļāk Dievā, tā tu man saki. – Tādā gadījumā tu ar katru dienu būsi arī tuvāk saviem brāļiem.

Tavs dzīves plāns ir ļoti prasīgs: tu agri celies, lūdzies, pieņem sakramentus, daudz strādā vai mācies, praktizē mērenību, mērdējies…, taču jūti, ka kaut kā tomēr pietrūkst! Cel šo jautājumu savā dialogā ar Dievu: tā kā svētums – cīņa par to, lai svētumu sasniegtu, – ir mīlestības pilnība, tev ir jāpārskata sava mīlestība pret Dievu un Viņa dēļ – mīlestība pret citiem. Varbūt tad tu savā dvēselē atklāsi lielus trūkumus, ar kuriem pat neesi cīnījies: to, ka neesi labs dēls, labs brālis, labs biedrs, labs draugs, labs kolēģis un, tā kā pats mīli „savu svētumu“ ar nesakārtotu mīlestību, tu esi skaudīgs. Tu „upurējies“ ļoti daudzās „personiskās“ detaļās, tāpēc esi pieķēries savam „es“, savai personai un patiesībā nedzīvo ne Dievam, ne pārējiem, vienīgi pats sev.

Reizēm tu vēlies attaisnoties, apgalvojot, ka esi aizmāršīgs, izklaidīgs vai arī ka pēc rakstura esi sauss, rezervēts. Un piebilsti, ka tāpēc nemaz pa īstam nepazīsti cilvēkus, ar kuriem kopā dzīvo.

– Paklau, vai nav tiesa, ka šāds aizbildinājums tev nesniedz mieru?

„Pieliec pamatīgu pārdabiska skatījuma devu visiem savas ikdienas dzīves sīkumiem,“ tādu padomu es tev devu. Un tūliņ piebildu: „Dzīve kopā ar citiem dienas gaitā tev piedāvā tik daudz jauku iespēju.“

Dzīvot tuvākmīlestībā nozīmē cienīt pārējo cilvēku mentalitāti, piepildīties ar prieku par viņu ceļu pretī Dievam… neuzstājot, lai viņi domātu kā tu un lai viņi tev pievienotos.

– Man ienāca prātā, ka likšu tev apdomāt šādu apsvērumu: šie tik atšķirīgie ceļi ir paralēli. Ikviens nonāks pie Dieva, ejot pa savu paša ceļu… Neapmaldies salīdzinājumos, nedz arī ilgās saprast, kurš ticis tālāk, – tas nav svarīgi. Uz tevi attiecas tikai tas, lai visi sasniegtu mērķi.

Ak, tuvākais ir trūkumu pilns! Labi… Taču, pirmām kārtām, pilnīgie mājo Debesīs, un, otrkārt, arī tev ir savi trūkumi, tomēr tevi pacieš. Vēl vairāk – tevi vērtē augstu, jo tevi mīl ar mīlestību, ko Jēzus Kristus dāvāja savējiem, kuriem arī netrūka dažādu vājību!

– Ņem to vērā!

Tu žēlojies, ka brālis nav saprotošs… – Esmu pārliecināts, ka viņš dara visu iespējamo, lai tevi saprastu. Bet tu? Kad tu kaut mazliet papūlēsies, lai saprastu viņu?

Labi!, es atzīstu – šis cilvēks ir izturējies slikti, viņa uzvedība ir nosodāma un necienīga, tai pilnīgi trūkst izsmalcinātības.

Cilvēciski runājot, šī persona ir pelnījusi vislielāko nicinājumu!, tu piebildi.

Labi, es tevi saprotu, taču neatbalstu tavu pēdējo apgalvojumu. Šī ļaunā dzīvība ir svēta.

Kristus ir miris, lai viņu atpirktu! Ja Viņš šo cilvēku nenicināja, tad kāpēc to uzdrošinies tu?

Ja tava draudzība nolaižas tik zemu, lai pārvērstos par svešu vājību līdzzinātāju, tad to var reducēt uz skumju vienošanos, kas nepelna ne mazāko atzinību.

Tik tiešām, dzīve, kas jau pati par sevi ir tik šaura un nedroša, reizēm kļūst grūta. – Taču tas tev palīdzēs kļūt pārdabiskākam un ieraudzīt Dieva roku – un tā tu kļūsi cilvēcīgāks un saprotošāks pret tiem, kas ir tev apkārt.

Piedošana ir proporcionāla autoritātei. Vienkāršam tiesnesim, pat atzīstot vainu mīkstinošus apstākļus, ir jāpiespriež sods apsūdzētajam, kas ir notiesāts un atzinis sevi par vainīgu. Kādas valsts suverēnā vara reizēm piešķir amnestiju vai apžēlošanu. Satriektai dvēselei Dievs piedod vienmēr.

„Ar jūsu palīdzību es ieraudzīju Dievu, kas aizmirsa par manu neprātu un maniem apvainojumiem un mani uzņēma ar Tēva mīlestību.“ Tā savējiem rakstīja kāda satriekta dvēsele, atgriezusies Tēva mājās, divdesmitā gadsimta pazudušais dēls.