Numuru saraksts

Tas ir tas, kas mazliet notika arī ar mums. Bez grūtībām mūsu ģimenē, mūsu draugu un biedru vidū, nemaz nerunājot par pasaules milzīgo plašumu, mēs varētu atrast daudz personu, kuras būtu cienīgākas nekā mēs, lai no Kristus saņemtu aicinājumu: vienkāršāki, gudrāki, ietekmīgāki, svarīgāki, spējīgāki uz pateicību un dāsnāki ļaudis.

Domājot par visu to, man ir kauns. Bet es arī apzinos, cik ļoti mūsu cilvēciskā loģika ir nepietiekama, lai skaidrotu žēlastības realitātes. Dievs mēdz meklēt vājus līdzekļus, lai skaidri un acīmredzami atklātos, ka tas ir Viņa darbs. Sv. Pāvils ar trīsām min savu aicinājumu: bet pēdīgi pēc visiem Viņš parādījās arī man, it kā kādam nelaikā dzimušajam. Jo es esmu mazākais starp apustuļiem un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva Baznīcu (1 Kor 15,8-9). Šādi ar savu personību un enerģiju, ko vēsture tikai vēl vairāk izcēla, raksta Sauls no Tarsas.

Bez jebkāda nopelna no mūsu puses, kā jums teicu, jo mūsu aicinājuma pamatā atrodas mūsu niecīguma pazīšana un apziņa par to, ka gaisma, kas apgaismo mūsu dvēseli (ticība), mīlestība, ar kuru mēs mīlam (mīlestība-caritas), un ilgas, kas mūs uztur (cerība), ir nepelnītas Dieva dāvanas. Tādēļ arī neaugt pazemībā nozīmē aizmirst Dieva izvēles galamērķi: ut essemus sancti, mūsu personisko svētumu.

Izejot no šīs pazemības, mēs tagad varam izprast to, kas dievišķajā aicinājumā ir brīnišķīgs. Kristus roka mūs ir satvērusi labības laukā: savā ievainotajā rokā sējējs saspiedis saujiņu graudu. Asinis ieplūst sēklā, to piesūcina. Tad sējējs šo labību kaisa vējā, lai mirstot tā kļūtu par dzīvību un, iekrītot zemē, vairotos zeltainās varpās.

Cilvēka atbilde

Šajā Dieva žēlsirdības gaisotnē tad arī norit kristieša eksistence. Šajā kontekstā tiek pielietotas pūles, lai mēs rīkotos kā Tēva dēli. Un kādi ir galvenie līdzekļi, kas palīdz nostiprināties aicinājumam? Šodien es tev minēšu divus, kas ir kā dzīvi kristīgās rīcības pamatvirzieni: iekšējā dzīve un doktrinālā izglītošanās – dziļa mūsu ticības pazīšana.

Vispirms iekšējā dzīve: vēl tik maz cilvēku izprot šo vārdu! Kad viņi dzird runājam par iekšējo dzīvi, viņi domā par tempļa tumsu, varbūt pat par dažu sakristiju retināto gaisu. Kopš vairāk nekā gadsimta ceturtdaļas es saku, ka tas nav tas. Es runāju par parasto kristiešu iekšējo dzīvi, par tiem, ko parasti var sastapt uz ielas, ārpus telpām, un kas uz ielas, darbā, savā ģimenē, savos vaļas brīžos visas dienas garumā paliek vērsti uz Jēzu Kristu. Kas cits tas būtu, ja ne pastāvīga lūgšanas dzīve? Vai nav patiesība, ka tu esi sapratis, ka tev jābūt par lūgšanas dvēseli, kam ir tādas attiecības ar Dievu, kas tevi dievišķo? Lūk, kristīgā ticība – tāda, kā lūgšanas dvēseles to vienmēr izpratušas: par Dievu kļūst tas, raksta Aleksandrijas Klements, kurš vēlas tās pašas lietas, ko Dievs (Aleksandrijas Klements, Paedagogus, 3, 1, 1, 5, (PG, 8, 556)).

Sākumā tas tev kaut ko maksās, jo ir jāpieliek pūles, lai pievērstos Kungam, lai Viņam pateiktos par Viņa tēvišķo un konkrēto žēlsirdību pret mums. Bet pamazām Dieva mīlestība kļūst jūtamāka – pat ja runa nav par sajūtām – kā ķetnas atstāts skrāpējums dvēselē. Tas ir Kristus, kurš ar mīlestību mums dzenās pakaļ: lūk, Es stāvu pie durvīm un klauvēju (Atkl 3,20). Kā klājas tavai lūgšanas dzīvei? Vai neizjūti nepieciešamību dienas laikā mierīgāk sarunāties ar Viņu? Vai Tu Viņam nesaki: vēlāk es Tev pastāstīšu, vēlāk es par to ar Tevi parunāšu?

Brīžos, ko mēs īpaši veltījam šai sarunai ar Kungu, mūsu sirds paplašinās, mūsu griba nostiprinās, mūsu prāts, kam palīdz žēlastība, piepilda cilvēciskās realitātes ar pārdabiskajām. Tā augļi būs tava skaidra un precīza apņemšanās, lai uzlabotu savu uzvedību, visiem cilvēkiem parādītu mīlestības pilnu smalkjūtību un pilnībā, ar labu sportistu degsmi, nodotos kristīgajai cīņai, ko raksturo mīlestība un miers.

Lūgšana kļūst pastāvīga kā sirds vai pulsa pukstēšana. Nav kontemplatīvās dzīves bez šīs Dieva klātbūtnes apziņas, un bez kontemplatīvās dzīves strādāt Kristus dēļ īpaši nekam neder, jo pūles, ko pieliek tie, kas būvē, ir veltīgas, ja Dievs nebalsta māju (sal. Ps 126,1).

Kristus miers

Tomēr man vēl jums jāpiedāvā kādas citas pārdomas: lai darītu labo, mums nepārtraukti jācīnās tieši tādēļ, ka mēs zinām, cik mums, cilvēkiem, ir grūti nopietni izlemt īstenot taisnīgumu un cik garš ceļš vēl jānoiet, lai cilvēku dzīvi vadītu mīlestība, nevis naids vai vienaldzība. Mums ir zināms arī – pat ja mums izdotos panākt prātīgu labumu sadali un harmonisku sabiedrības kārtību, mēs vienalga nebūtu atbrīvojušies no ciešanām, ko izraisa slimība, nesapratne vai vientulība, mums dārgu cilvēku nāve, apziņa, ka mums ir pašiem savi ierobežojumi.

Iepretim visām šīm dzīves nelaimēm kristietim ir tikai viena iespējamā atbilde, bet tā ir galīga atbilde: Kristus Krustā; Dievs, kurš cieš un mirst, Dievs, kurš mums dāvā savu sirdi, ko aiz mīlestības uz mums visiem ir caurdūris šķēps. Mūsu Kungam riebjas netaisnība, un Viņš notiesā tos, kas to dara. Bet, tā kā Viņš ciena ikviena cilvēka brīvību, Viņš pieļauj, ka tā pastāv. Dievs, Mūsu Kungs, neizraisa savu radību ciešanas, bet Viņš tās piecieš, jo pēc pirmgrēka ciešanas ir daļa no cilvēka eksistences. Un tomēr Viņa Mīlestības pilnā Sirds pret cilvēkiem Viņu mudināja ņemt Krustu ar visām tām mocībām uz saviem pleciem - mūsu ciešanas, skumjas, nomāktību, izsalkumu un slāpes pēc taisnības.

Kristīgā mācība par ciešanām nav vieglu mierinājumu programma. Šī mācība vispirms nozīmē pieņemt katra cilvēka dzīvei raksturīgās sāpes. Nevaru jums noslēpt, ka sāpes bieži ir ienākušas manā dzīvē un ne vienu reizi vien man ir gribējies raudāt – bet ne bez prieka – jo es vienmēr esmu sprediķojis šajā virzienā un centies dzīvot ar apziņu, ka tur, kur ir Krusts, atrodams arī Jēzus Kristus, Mīlestība. Citos brīžos esmu jutis briestam sevī lielu apjukumu iepretim netaisnībai un ļaunumam. Un esmu ar rūgtumu konstatējis savu nespēku un to, ka, neskatoties uz manām ilgām un pūliņiem, es nespēju novērst šīs netaisnības.

Kad es runāju par sāpēm, tas nav par kādu teoriju. Un es arī neaprobežojos ar svešu pieredžu atstāstījumu, kad jums apstiprinu: ja ciešanu realitātes priekšā jūs kādreiz jūtat, ka jūsu dvēsele šaubās, ir tikai viens līdzeklis: uzlūkot Kristu. Golgātas aina apliecina visiem, ka skumjām jātiek svētdarītām, ja dzīvojam vienotībā ar Krustu.

Jo, ja šie pārbaudījumi tiek pieņemti kristīgi, tiem ir atlīdzināšanas, gandarīšanas vērtība un tie kļūst par līdzdalību Jēzus liktenī un dzīvē, kurš brīvprātīgi aiz Mīlestības uz cilvēkiem izjuta visas ciešanu formas un visu veidu mocības. Viņš piedzima, dzīvoja un nomira nabags; Viņam uzbruka, apvainoja, cēla neslavu, apmeloja un netaisnīgi notiesāja; Viņš iepazina mācekļu nodevību, kas Viņu pameta; Viņam bija vientulības, soda un nāves rūgtā pieredze. Vēl šodien Kristus turpina ciest savos locekļos, visā cilvēcē, kas piepilda šo zemi, kam Viņš ir Galva, Pirmdzimtais Dēls un Pestītājs.

Sāpes iekļaujas Dieva plānā. Tāda, lūk, ir realitāte, kaut gan mums grūti to saprast. Arī Jēzum Kristum kā cilvēkam, to bija grūti panest: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr, ne mana griba, bet gan Tava lai notiek! (Lk 22,42). Šajā spriedzē starp mokām un Tēva gribas pieņemšanu Jēzus mierīgi soļo pretim nāvei, piedodot saviem krustā sitējiem.

Tomēr tieši tā sāpju pārdabiskā pieņemšana ir lielākais ieguvums. Mirdams krustā, Jēzus uzvarēja nāvi; Dievs no nāves iegūst dzīvību. Dieva bērna attieksme nav līdzīga tā cilvēka attieksmei, kurš padodas savai traģiskajai nelaimei; tieši otrādi - Dieva bērna attieksme ir tā cilvēka gandarījums, kurš jau nojauš uzvaru. Kristus uzvarošās mīlestības vārdā mēs, kristieši, varam doties visos zemes ceļos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem kļūtu par miera un prieka sējējiem. Mums miermīlīgi jācīnās pret ļauno, pret netaisnību, pret grēku, lai ar to pasludinātu, ka pašreizējā cilvēku situācija nav neatgriezeniska; ka šī Dieva mīlestība, kas pastāvīgi atklājas Kristus Sirdī, nodrošinās cilvēcei godības garīgo triumfu.

Lūgšanas skola

Kungs jums jau noteikti ir atklājis Vissvētākās Jaunavas Marijas uzticīgās atbildes daudzšķautņainību. Un, to redzot, mēs dabiski vēlamies viņu par savu paraugu – viņas šķīstību, pazemību, viņas spēcīgo raksturu, viņas cēlsirdību, uzticību… Es vēlētos runāt par vienu no tiem, bet kas sevī ietver visus pārējos, jo tā ir garīgā progresa atmosfēra, lūgšanas dzīve.

Ja mēs vēlamies izmantot tās žēlastības, ko šodien mums piedāvā mūsu Māte un ik brīdi sekot Svētā Gara, mūsu dvēseļu gana, iedvesmai, mums nopietni jāiesaistās dziļās attiecībās ar Dievu. Mēs nevaram paslēpties anonimitātē. Ja iekšējā dzīve nav personīga satikšanās ar Dievu, tā nepastāv. Virspusējība nav kristīga. Pieņemt rutīnu askētiskajā cīņā nozīmē kontemplatīvas dvēseles nāvi. Dievs mūs meklē vienu pēc otra un mums jāatbild vienam pēc otra: – Lūk, es esmu, Kungs, jo tu mani aicināji (1 Ķēn 3,5).

Mēs visi zinām, ka lūgties nozīmē sarunāties ar Dievu, bet par ko, varētu kāds prasīt? Par ko gan citu, ja ne par Dieva lietām un tām, kas piepilda mūsu dienu? Par Jēzus piedzimšanu, par Viņa zemes gaitām, par Viņa apslēpto dzīvi un sludināšanu, par Viņa brīnumiem, par Viņa Pestījošajām Ciešanām, par Viņa Krustu un Augšāmcelšanos. Pēc tam Dieva – viena un trijās Personās – klātbūtnē, ar svētās Marijas starpniecību un svētā Jāzepa, mūsu Tēva un Kunga, kuru es tik ļoti mīlu un dziļi cienu, aizlūgumu, mēs runāsim par mūsu ikdienas darbu, mūsu ģimeni, draugiem, mūsu lielajiem projektiem un mūsu sīkajām nepilnībām.

Manas lūgšanas tēma – mana dzīve. Es vienmēr tā daru, un, kad es pārdomāju savu situāciju, manī pati par sevi uzrodas cieša un izlēmīga apņemšanās: mainīties, kļūt labākam, būt pakļāvīgākam Dieva mīlestībai. Patiesa, konkrēta apņemšanās, ko vienmēr pavadīs neatliekama, bet uzticības pilna prasība Svētajam Garam, lai Viņš mūs neatstātu, jo tu taču esi mans stiprais Dievs, kas sargā (Ps 42,2).

Mēs esam parasti kristieši, mēs strādājam visdažādākajās profesijās, mūsu darbība norit pa visvienkāršākajiem ceļiem, viss notiek pēc iepriekš paredzama ritma. Mūsu dienas šķiet visas vienādas, gandrīz monotonas… Tā ir taisnība, bet šai dzīvei, kas šķiet tik vienveidīga, ir dievišķa vērtība. Tā interesē Dievu, jo Kristus vēlas iemiesoties visā, ko mēs darām un vadīt pat visniecīgāko mūsu rīcību.

Tā ir pārdabiska parādība, skaidra un nepārprotama. Es nemaz nemēģinu mierināt tos no mums, kas nevarēs ierakstīt savus vārdus vēstures zelta grāmatā. Kristus nemitīgi interesējas par mūsu darbu – birojā, rūpnīcā, darbnīcā, skolā, uz lauka –, kad mēs strādājam savā profesijā, vai tas būtu fizisks vai intelektuālais darbs. Kristus interesējas arī par apslēpto upuri, piemēram, kad mēs neizgāžam uz citiem mūsu sliktā garastāvokļa žulti.

Pārdomājiet par to lūgšanā. Izmantojiet ikdienas notikumus, lai pateiktu Jēzum, ka jūs Viņu pielūdzat un tad jūs būsit patiešām kontemplatīvi pasaulē, ielu trokšņa vidū – visur. Lūk, pirmā mācība, ko mēs guvām dziļo attiecību ar Jēzu Kristu skolā. Bet šajā skolā vislabākā skolotāja ir Marija, jo viņai vienmēr ir bijusi šī ticības attieksme, pārdabisks skatījums uz visu, kas ap viņu notika: viņa glabāja visus šos vārdus savā sirdī (Lk 2,51).

Lūgsim šodien svēto Jaunavu Mariju mūs veidot par kontemplatīviem cilvēkiem, mācīt mums pareizi saprast nemitīgos aicinājumus, ko Kungs atkārto pie mūsu sirds durvīm. Lūgsim viņu: mūsu Māte, tu mums atnesi Jēzu zemes virsū, Viņu, kurš mums atklāj Dieva, mūsu Tēva, mīlestību; palīdzi mums Viņu atklāt ikdienas pienākumu vidū; mudini mūsu prātu un mūsu gribu, lai mēs spētu ieklausīties Dieva balsī un žēlastības aicinājumos.