Numuru saraksts

Vēlos turpināt šo sarunu Kunga priekšā ar kādu pierakstu, kas tapa pirms vairākiem gadiem, bet arī šodien nav zaudējis savu aktualitāti. Tā ir kāda Avilas Terēzes doma, ko pierakstīju: „Viss, kas reiz beidzas un nesaskan ar Dieva gribu, ir nekas un vēl mazāk nekā nekas“. (Terēze no Avilas, Dzīve, 20, 26) Vai tagad jūs saprotat, kāpēc dvēsele, kas novērsusies no sava mērķa un aizmirsusi, ka Dievs to ir radījis, lai tā būtu svēta, zaudē jebkādu miera un rāmuma izjūtu? Cīnieties, lai nekad nezaudētu šo pārdabisko skatījumu, pat ne atpūtas un izklaides brīžos, kas mūsu dzīvē ir tikpat svarīgi kā darbs.

Jūs varat kāpt augšup pa profesionālās karjeras kāpnēm; kā atlīdzību par paša brīvi izvēlētajām pūlēm, darbojoties laicīgajās lietās, jūs varat saņemt augstāko atzinību no cilvēku puses, bet, ja atstāsiet novārtā pārdabisko skatījumu, kam ir jāiedvesmo visas jūsu cilvēciskās darbības, būsiet nomaldījušies no ceļa.

Mums jāmācās vērtēt lietas ar dievišķu mērauklu, nekad nezaudējot pārdabisko skatījumu uz dzīvi, un vienmēr rēķinoties ar to, ka Jēzus prot izmantot pat mūsu vājības, lai liktu atmirdzēt savai godībai. Tāpēc, kad vien manīsiet, ka jūsu sirdsapziņā tīklus sāk aust patmīlība, nogurums, mazdūšība un kaislības, nokratiet tos ātri nost un ieklausieties Mācītājā; neizbīstieties ieraugot savu bēdīgo situāciju, bet atcerieties — kamēr vien dzīvosim, mūs vienmēr pavadīs mūsu personiskās vājības.

Tāds ir kristieša ceļš. Mums bez mitas ar stipru ticību un pazemību jāsauc uz Dievu: „Neuzticies man, Kungs! Es gan — es paļaujos uz Tevi!“ Un kad mēs savā dvēselē sajutīsim to mīlestību, līdzcietību un maigumu, ar kādu Jēzus Kristus uz mums noraugās — jo Viņš mūs nekad nepamet —, mēs dziļi personiski un līdz galam sapratīsim šos apustuļa vārdus: virtus in infirmitatee perficitur (2 Kor 12, 9) — „spēks nespēkā kļūst pilnīgs“; ar ticību Kungam, par spīti mūsu vājībām, vai, drīzāk, ar visām mūsu vājībām, mēs būsim uzticīgi Dievam Tēvam, un Viņa dievišķais spēks atmirdzēs, uzturot mūs mūsu vājumā.

Centīsimies augt pazemībā, jo vienīgi pazemības pilna ticība ļauj mums raudzīties uz pasauli ar pārdabisku skatienu. Ir tikai divi veidi, kā mēs varam eksistēt uz šīs zemes:vai nu dzīvojot pārdabisko vai arī „dabisko“, tas ir, dzīvnieku dzīvi. Tu un es — mēs nevaram dzīvot citu kā vien pārdabisko dzīvi — dzīvi Dievā. „Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?“ (Mt 16, 26) Kāds gan labums cilvēkam no visām pasaules lietām, no visa tā, pēc kā viņa prāts vai griba varētu tiekties? Ko gan tas ir vērts, ja reiz tam pienāk beigas un viss nogrimst aizmirstībā? Visas šīs pasaules bagātības ir tikai teātra butaforija, bet pēc tam nāk mūžība — uz visiem laikiem, uz mūžiem.

Šī frāze — „uz mūžiem“ padarīja lielu svēto Terēzi no Jēzus. Kad, vēl maza meitene būdama, Terēze izgāja caur Adahas vārtiem, ārpus savas pilsētas mūriem, lai kopā ar brāli Rodrigo dotos uz mauru zemēm, kur cerēja mirt mocekļa nāvē, atdodot savu dzīvību par Kristu, viņa savam ceļā nogurušajam brālim nemitējās čukstēt: „Uz mūžiem, uz mūžiem.“ (sal. Sv. Terēze no Jēzus, Dzīve, 1, 6)

Kad, runājot par šīs zemes lietām, cilvēki mēdz teikt, ka kaut kas ir „uz mūžiem“, viņi melo. Šis teiciens ir no tiesas patiess tikai, kad runa ir par Dievu. Dzīvo tā, lai tava ticība ļauj tev jau tagad izbaudīt medus saldmi un Debesu laimi, domājot par mūžīgo dzīvi, kas patiesi būs „uz mūžiem“.

„Un mācekļi, to redzēdami, brīnījas, sacīdami: Kā tas tik ātri nokalta?“ (Mt 21, 20) Šiem pirmajiem divpadsmit Kristus sekotājiem, kas taču bija redzējuši jau tik daudz Viņa veikto brīnumu, jau atkal aiz pārsteiguma aizrāvās elpa; viņu ticība vēl nebija pilnīga. Kungs turpretim viņiem apsola: „Patiesi es jums saku: ja jums būs ticība un jūs nešaubīsieties, tad ne tikai ar vīģes koku tā darīsiet, bet, ja jūs arī sacīsiet šim kalnam: celies un meties jūrā, tad tas notiks.“ (Mt 21, 21) Jēzus lūdz izpildīt tikai vienu nosacījumu — dzīvot no ticības, un tad mēs varēsim kalnus kustināt. Un ne tikai kalnus; pasaulē ir daudz lietu, kas būtu jāiekustina un jāmaina…pasaulē, bet vispirms jau mūsu pašu sirdīs. Taču ir daudz šķēršļu, kas neļauj Dieva žēlastībai darboties! Tos var uzveikt ticība — pazemīga ticība darbos un ar upuri. Jo ticība mūs dara visspēcīgus: „Visu, ko jūs lūgšanā ticēdami lūgsiet, jūs saņemsiet.“ (Mt 21, 22)

Ticīgs cilvēks māk šīs zemes lietas izsvērt pareizi, jo viņš zina, ka dzīve šajā pasaulē, runājot svētās Terēzes vārdiem, ir kā grūta nakts sliktā iebraucamā vietā. (sal. Svētā Terēze no Jēzus, Pilnības ceļš, 40, 9 (70, 4)) Viņš aizvien atjaunojas savā pārliecībā, ka laiks, kas mums dots dzīvošanai, ir darba un cīņas laiks; ka tas ir šķīstīšanās laiks, kas dots, lai mēs atmaksātu to, ko ar saviem grēkiem esam parādā dievišķajai taisnībai. Cilvēks, kam ir ticība, arī zina, ka laicīgie labumi nav mērķis, bet tikai līdzeklis, tādēļ tos izmanto augstsirdīgiun dāsni.

Nedomāsim, ka nostājoties uz šī kontemplācijas ceļa, mūsu kaislības uzreiz norimsies uz visiem laikiem. Mēs sevi maldinātu, ja iedomātos, ka ilgas pēc Kristus, satikšanās ar Viņu, Viņa iepazīšana un maigā mīlestība, ko Kungs mums dāvā, darīs mūs par nevainojamiem cilvēkiem, kas vairs nekad negrēkos. Ļaujiet, lai jums atgādinu (kaut nešaubos, ka jūs to zināt arī paši no savas pieredzes) — sātans — Dieva un cilvēka ienaidnieks — nekad nepadodas un neļauj sev atpūsties. Viņš neliekas mierā pat tad, kad sastopas ar dvēseli, kas dedzīgi iemīlējusi Dievu. Ļaunais gars apzinās, ka tādai dvēselei ir grūtāk pakrist, tomēr viņš arī zina — ja viņam izdosies panākt, ka tā apvaino savu Kungu kaut vai mazā lietā, pēc tam viņš varēs tai uzbrukt, sūtot smago izmisuma un bezcerības kārdinājumu.

Ja vēlaties mācīties no vienkārša priestera pieredzes, kura vienīgais mērķis ir runāt par Dievu, došu jums šādu padomu: kad miesa centīsies atgūt savas zaudētās tiesības, vai — vēl ļaunāk, — kad sadumposies un kājās sliesies jūsu lepnība, steidzieties meklēt patvērumu dievišķajās rētās, ko Kristus Miesā atstāja naglas, ar ko Viņu piesita Krustā, un šķēps, ar ko tika atvērts Viņa sāns. Ieklausieties savā sirdī — tā jums pateiks, kā vislabāk tuvoties Jēzum —, ielieciet Kristus rētās visu savu cilvēcisko un arī Dieva mīlestību. Tieši tā izpaužas vēlēšanās būt vienotam ar Dievu, justies kā Kristus brālim un māsai, būt Viņa Mātes un mūsu visu Mātes bērnam, jo tieši Vissvētākā Marija ir tā, kas mūs aizveda pie Jēzus.