Numuru saraksts

Kamēr runājāmies, apskatījām tā kontinenta valstis. – Tavās acīs iedegās gaisma, tavu dvēseli piepildīja nepacietība, un, domās atrodoties pie turienes tautām, tu man teici: „Vai ir iespējams, ka otrpus šai jūrai Kristus žēlastība nebūtu iedarbīga?“ Pēc tam tu pats atbildēji: „Viņš savā bezgalīgajā žēlastībā vēlas izmantot paklausīgus instrumentus.“

Kādu līdzjūtību tevī raisa šīs dvēseles! … Tu vēlētos viņām izkliegt, ka tās zaudē laiku… Kāpēc viņas ir tik aklas un neredz to, ko tu, nožēlojamais, esi redzējis? Kāpēc lai viņas nedotu priekšroku pašam labākajam?

– Lūdzies, mērdējies un vēlāk – tas ir tavs pienākums! – pamodini katru no tām, izskaidrojot – tieši tāpat, katrai personiski –, ka viņas tāpat kā tu var atrast dievišķo ceļu, nepametot vietu, ko ieņem sabiedrībā.

Tu uzsāki ļoti enerģiski. Taču maz pamazām esi noplacis… Un viss beigsies ar to, ka tu noslēgsies savās nožēlojamajās bruņās, ja turpināsi sašaurināt savu apvārsni.

– Ar katru reizi tev jāpaplašina sava sirds ar apustulāta izsalkumu! Mūs interesē simt dvēseles no simta.

Pateicies Kungam par nemitīgo tēvišķo un mātišķo gādību, ar kādu Viņš pret tevi izturas. Tu, kas vienmēr sapņoji par lieliem piedzīvojumiem, esi iesaistīts brīnišķīgā darbā… kas tevi aizvedīs uz svētumu. Es uzstāju: pateicies par to Dievam ar apustulisku dzīvi.

Kad meties apustulātā, vari būt pārliecināts, ka runa vienmēr ir par to, lai darītu cilvēkus laimīgus, ļoti laimīgus. Patiesība un īsts prieks ir nešķirami.

Dažādu tautu un rasu cilvēki, no dažādām vidēm un profesijām… Stāstot viņiem par Dievu, tu pieskaries sava apustuliskā aicinājuma cilvēciskajai un pārdabiskajai vērtībai. Ir tā, it kā tu no jauna izdzīvotu Kunga mācekļu pirmās sprediķošanas brīnumu visā tā realitātē: svešvalodā teiktie vārdi, kas parāda jaunu ceļu, katra sirdī tiek sadzirdēti viņa paša valodā. Un caur tavu galvu, iegūstot jaunu dzīvību, izskrien aina, kur „partieši, mēdieši un elamīti…“ laimīgi pietuvojušies Dievam.

Ieklausies manī uzmanīgi un atbalso to, ko teikšu, – kristietība ir Mīlestība. Attiecības ar Dievu galvenokārt ir apliecinošs dialogs. Rūpes par citiem – apustulāts – nav kaut kāda luksus prece, nodarbošanās tikai dažiem.

– Tagad, kad tu to zini, lai tevi piepilda prieks, jo tava dzīve ir ieguvusi pilnīgi jaunu jēgu; un esi konsekvents.

Dabiskums, vaļsirdība, prieks: tie ir neaizstājami apustuļa nosacījumi, lai piesaistītu cilvēkus.

Veids, kā Jēzus aicināja pirmos divpadsmit sekotājus, nevarēja būt vienkāršāks: „Nāc un seko man.“ Tev, kas meklē tik daudz attaisnojumu, kāpēc neturpināt veikt šo uzdevumu, atbilst kā cimds rokai atziņa, ka pirmo mācekļu cilvēciskās zināšanas bija ļoti niecīgas, un tomēr – kā viņi satricināja tos, kuri viņus klausījās!

– Neaizmirsti par to! Tas ir Viņš, kas turpina darboties ar mūsu katra starpniecību.

Apustuliskos aicinājumus sūta Dievs. Tomēr tev no savas puses ir jādara viss, kas atkarīgs no tevis: lūgšana, mērdēšanās, mācīšanās vai darbs, draudzība, pārdabiskais redzējums… iekšējā dzīve!

Kad tev stāstu par „draudzības apustulātu“, es ar to domāju „personisku“, upurēties gatavu, patiesu draudzību, aci pret aci, no sirds uz sirdi.

Draudzības un uzticēšanās apustulāta pirmais solis ir sapratne, kalpošana… un svēta nepiekāpība Baznīcas mācības jautājumos.

Ik dienas padziļini sava kristīgā aicinājuma apustulisko dziļumu. – Lai gan tu, gan es, mēs pasludinātu cilvēku ausīm: pirms divdesmit gadsimtiem Viņš atvēra jaunu sekotāju pieņemšanas punktu, un tas ir atvērts visiem, kuru sirds ir patiesa un kuri spēj mīlēt… Kādu vēl skaidrāku aicinājumu tu vēlies par vārdiem „ignem veni mittere in terram (esmu atnācis uguni nest uz zemi)“ un domu par to pusotru miljardu dvēseļu, kuras joprojām nepazīst Kristu!

Hominem non habeo – man nav neviena, kas man palīdz. Par nelaimi, tā varētu apgalvot daudzi garā slimi un paralizēti, kuri varētu būt derīgi… kuriem ir jābūt derīgiem. Kungs, kaut es nekad nebūtu vienaldzīgs pret dvēselēm.

Palīdzi man izlūgt jaunus Vasarsvētkus, lai zemi no jauna pārņem uguns.

„Kas vēlas man sekot, bet neaizliedz savu tēvu un savu māti, savu sievu un savus bērnus, savus brāļus un savas māsas, un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt mans māceklis.“ Katru reizi redzu arvien skaidrāk, ka asins saites, ja vien tās neiet caur Tavu vislaipno Sirdi, vieniem ir nemitīga krusta iemesls, otriem avots tiešākiem vai netiešākiem kārdinājumiem pret pastāvību, citiem – absolūtas neefektivitātes cēlonis, bet visiem – balasts, kas ir pretrunā ar pilnīgu veltīšanos.

Lemeši, kas šķeļ un atver vagu, neredz ne sēklu, ne augļus.

Kopš esi pieņēmis lēmumu, ik dienas tu atklāj ko jaunu. Atceries, vēl nesen tu aizvien sev jautāji: „Bet kā gan es to paveikšu?“ … , lai turpinātu dzīvot savās šaubās un vilšanās izjūtā… Tagad tu aizvien rodi tiešu, saprātīgu un skaidru atbildi. Un, dzirdot, ko atbild uz taviem reizēm bērnišķīgajiem jautājumiem, tev ienāk prātā: „Tā droši vien izturējās Jēzus pret pirmajiem divpadsmit mācekļiem.“

Aicinājumus, Kungs, vairāk aicinājumu! Man nav svarīgi, vai sēju es vai kāds cits. Tas biji Tu, Kungs, kas sēji ar mūsu rokām! Zinu tikai to, ka Tu mums esi apsolījis – gatavi augļi ienāksies et fructus vester maneat!, jūsu augļi pastāvēs.

Esi tiešs. Ja tev apgalvo, ka grasies kādu „nozvejot“, tad atbildi, ka jā, ka tu to vēlies… Taču lai viņi paliek mierā!, jo, ja šiem cilvēkiem nav aicinājuma, ja Viņš tos neaicina, tie nenāks, bet, ja aicinājums ir, – kauns palikt kā Evaņģēlija bagātajam jauneklim, vienam un bēdīgam.

Tavs apustuļa uzdevums ir liels un skaists. Tu esi punktā, kur savienojas žēlastība ar dvēseļu brīvību, un tu esi klātesošs pašā svinīgākajā brīdī dažu cilvēku dzīvē – kad notiek viņu satikšanās ar Kristu.

Tā vien šķiet, ka jūs būtu atlasīti pa vienam vien…, viņš teica.

– Tā jau arī ir!

Tici man, tev ir nepieciešama laba sagatavošanās, lai sastaptos aci pret aci ar to cilvēku lavīnu, kas gāzīsies pār mums ar precīzu un prasīgu jautājumu: „Labi, kas mums jādara?“

Efektīva recepte tavam apustuliskajam garam – konkrēti plāni. Nevis no sestdienas uz sestdienu, bet gan no šodienas līdz rītdienai un no tagad līdz vēlāk.

Cik sāpīgi ir pārliecināties par to, kādā saskanīgā vienotībā – vienoti dažādu kaislību dēļ, bet vienoti pret kristiešiem, Dieva bērniem, – dodas uz priekšu tie, kas ienīst Kungu, un arī daži citi, kas apgalvo, ka Viņam kalpojot!

Dažos sabiedrības slāņos, īpaši tajos, kas saistīti ar intelektuālo sfēru, var nojaust un sajust tādu kā sektu slepenu vienošanos, ko reizēm apkalpo pat katoļi un kas ar cinisku neatlaidību pretēji jebkādai patiesībai un loģikai uztur un izplata apmelojumus, lai mestu ēnu uz Baznīcu vai uz cilvēkiem un iestādēm. Ik dienas lūdzies ar ticību: „Ut inimicos Sanctae Ecclesiae – par ienaidniekiem, jo tā viņi paši sevi dēvē, – humiliare digneris, te rogamos audi nos!“ Kungs, tos, kas Tevi vajā, satriec ar savas gaismas skaidrību, ko izplatīt esam apņēmušies.

Ak, katolicisma ideja ir veca un tāpēc nepieņemama?… – Saule ir vēl vecāka, taču nav zaudējusi savu gaismu, un ūdens ir vēl senāks, bet joprojām remdē slāpes un atsvaidzina.

Nedrīkst tolerēt to, ka tiek viltota vēsture vai dzīve, pat ja mērķis būtu labs. – Taču uzcelt pieminekli Baznīcas ienaidniekiem, kas ir iztērējuši savas dzīves dienas, to vajājot, ir fundamentāla kļūda! Vari būt drošs, ka vēsturiskā patiesība necietīs no tā, ja kāds kristietis nepieliks savu roku, lai uzceltu pieminekli, kuram nav jābūt. Kopš kura laika naids tiek rādīts kā paraugs?

Kristīgajai propagandai nav nepieciešams provocēt pretrunas, nedz arī izturēties slikti pret tiem, kas nepazīst mūsu doktrīnu. Ja rīkosimies ar mīlestību (caritas omnia suffert! – mīlestība panes visu), tad tas, kurš, savu kļūdu pievilts, iepriekš bija pretinieks, beigu beigās var vienkārši un smalki saistīties ar ticību. – Tomēr nedrīkst piekāpties tajā, kas attiecas uz dogmām, naivas „domāšanas plašuma“ vārdā, jo tas, kurš rīkotos šādi, var palikt ārpus Baznīcas un tā vietā, lai gūtu labumu citiem, nodarīt ļaunu sev pašam.

Kristietība ir „kaut kas nedzirdēts“. Tā nepielāgojas šīs pasaules lietām. Un šis, iespējams, ir tās „lielākais trūkums“ un pasaulīgo cilvēku lozungs.

Daži par Dievu nezina neko… Jo neviens ar viņiem nav runājis, lietojot saprotamus jēdzienus.

Kur tev nepietiek prāta, lūdz svētu apķērību, lai labāk un vairāk kalpotu citiem.

Tici man, apustulātam, katehēzei parasti jābūt kapilārai: pa vienam. Katrs ticīgais ar savu tuvāko biedru. Mums, Dieva bērniem, ir svarīgas visas dvēseles, jo mums ir svarīga katra dvēsele.

Meklē patvērumu pie Jaunavas, Laba Padoma Mātes, lai no tavas mutes nekad neizplūstu apvainojumi Dievam.