Numuru saraksts

Kungam ir nepieciešamas stipras un drosmīgas dvēseles, kas neslēdz darījumus ar viduvējību un drošā solī iekļūst it visos sabiedrības slāņos.

Iekšējs miers, nosvērtība, nelokāma griba, dziļa ticība un dedzīga dievbijība – lūk, īpašības, kurām noteikti jāpiemīt Dieva bērnam.

Kungs var radīt Ābrahama bērnus pat no akmeņiem… Taču mums jārūpējas par to, lai akmens nebūtu drupens. Cietu laukakmeni, kaut arī tam nav formas, var vieglāk apstrādāt un pārvērst brīnišķīgā stūrakmenī.

Apustulis nedrīkst palikt viduvējas radības līmenī. Dievs viņu aicina rīkoties – būt humānisma nesējam, nodot tālāk mūžīgo novitāti.

– Tāpēc apustuļa dvēselei ir jābūt veidotai ilgi, pacietīgi un varonīgi.

Tu man saki – katru dienu sevī atklāju ko jaunu… Un es tev atbildu – beidzot esi sācis sevi pazīt.

Ja mēs kādu patiešām mīlam… aizvien atrodas jaunas nianses, kas liek mīlēt vēl vairāk.

Būtu nožēlojami, ja kāds, vērojot, kā rīkojas katoļi sabiedriskajā dzīvē, secinātu, ka viņi ir ierāvušies sevī un šķiet kā vientieši. Nedrīkst aizmirst, ka mūsu Mācītājs bija – un ir! – perfectus Homo, pilnīgs cilvēks.

Ja Kungs tev ir dāvājis kādu labu īpašību vai prasmi, tad tas nav tāpēc, lai tu par to tīksminātos vai ar to plātītos, bet gan tāpēc, lai tu to ar mīlestību attīstītu, kalpojot tuvākajam.

– Un kad gan tu atradīsi labāku iespēju kalpot kā tagad, kad dzīvo kopā ar dvēselēm, kam ir tāds pats ideāls kā tev?

Kā lai, esot saistībā ar šīs materializētās, hedonistiskās, neticīgās pasaules spiedienu un ietekmi, pieprasa un pamato savu brīvību nedomāt un nerīkoties „tāpat kā viņi“? …

– Dieva bērnam šī brīvība nav jālūdz, jo Kristus mums to ir izcīnījis vienreiz par visām reizēm, taču Dieva bērnam tā ir jāaizstāv un jāpauž jebkuros apstākļos. Tikai tā „viņi“ sapratīs, ka mūsu brīvību neiekaļ važās apkārtējā vide.

Tavi radinieki, kolēģi un draugi ir ievērojuši izmaiņas un apzinās, ka tas, kas ar tevi notiek, nav kāda īslaicīga pārvērtība, ka tu vairs neesi iepriekšējais.

– Neraizējies, turpini iet uz priekšu! Tevī piepildās vivit vero in me Christus – tagad tas ir Kristus, kas dzīvo tevī.

Augstu vērtē tos, kas prot tev pateikt „nē“. Turklāt palūdz, lai viņi paskaidro sava atteikuma iemeslus, – tā tev būs iespēja mācīties… vai arī viņus pamācīt.

Agrāk tu biji pesimistisks, neizlēmīgs, apātisks. Tagad esi pilnīgi mainījies. Tu jūties drosmīgs, optimistisks, par sevi pārliecināts…, jo beidzot esi izšķīries meklēt savu atbalstu vienīgi Dievā.

Ir skumji, ja cilvēkam, kuram ir lieliski cilvēciskie tikumi, savukārt pilnīgi trūkst pārdabiska redzējuma. Jo tādā gadījumā viņš savus tikumus viegli izmantos tikai tam, lai sasniegtu personiskos mērķus. – Ir par ko padomāt!

Tavs dzīves plāns ir ļoti prasīgs: tu agri celies, lūdzies, pieņem sakramentus, daudz strādā vai mācies, praktizē mērenību, mērdējies…, taču jūti, ka kaut kā tomēr pietrūkst! Cel šo jautājumu savā dialogā ar Dievu: tā kā svētums – cīņa par to, lai svētumu sasniegtu, – ir mīlestības pilnība, tev ir jāpārskata sava mīlestība pret Dievu un Viņa dēļ – mīlestība pret citiem. Varbūt tad tu savā dvēselē atklāsi lielus trūkumus, ar kuriem pat neesi cīnījies: to, ka neesi labs dēls, labs brālis, labs biedrs, labs draugs, labs kolēģis un, tā kā pats mīli „savu svētumu“ ar nesakārtotu mīlestību, tu esi skaudīgs. Tu „upurējies“ ļoti daudzās „personiskās“ detaļās, tāpēc esi pieķēries savam „es“, savai personai un patiesībā nedzīvo ne Dievam, ne pārējiem, vienīgi pats sev.

Lai virzītos uz priekšu iekšējā dzīvē un apustulātā, pats nepieciešamākais ir nevis dievbijīgas izjūtas, bet gan apņēmīga un dāsna gatavība pildīt dievišķās prasības.

Bez Kunga tu nevarēsi paspert nevienu drošu soli. – Ja būsi pārliecināts, ka tev nepieciešama Viņa palīdzība, tu spēsi ciešāk vienoties ar Viņu nelokāmā, nepiekāpīgā, ar prieku un mieru svaidītā paļāvībā, pat ja ceļš būs grūts un stāvs.

Paskaties, cik liela starpība ir starp dabisko un pārdabisko rīcības veidu. Pirmais uzsāk labi, bet drīz vien vājinās. Otrais uzsāk tikpat labi… taču pēcāk pieliek pūles, lai turpinātu vēl labāk.

Nav slikti izturēties krietni cildenu cilvēcisku motīvu vadītam… – Taču… cik liela ir atšķirība, ja „komandē“ pārdabiski motīvi!

Ieraudzījis, cik līksmi tiek veikts tik grūts darbs, kāds draugs iejautājās: „Vai visi šie uzdevumi tiek veikti aiz entuziasma?“ – Un viņš saņēma priecīgu un rāmu atbildi: „Aiz entuziasma? … Tad mēs būtu izgāzušies! Per Dominum Nostrum Iesum Christum – caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas mūs nemitīgi gaida!“

Pasaulei ir nepieciešams, ka pamodinām miegainos, iedrošinām kautrīgos un vadām nomaldījušos, vienā vārdā – ka mēs viņus ieliekam Kristus rindās, lai tik daudzi spēki neietu zudumā.

Varbūt arī tev noderēs šī pārdabiskā viltība, smalkjūtības pilns apņēmīgas mīlestības auglis, šie vārdi, ko bieži, sastopoties ar dažādām prasībām, atkārtoja kāda dvēsele, kas ļoti mīlēja Dievu: „Nu gan ir īstais brīdis pieņemt lēmumu no tiesas paveikt ko tādu, kas ir darīšanas vērts.“

Kādu kristīgo pilnību tu ceri sasniegt, ja vienmēr rīkojies saskaņā ar savām iegribām un dari to, „kas tev tīk“? … Visi tavi neapkarotie trūkumi kā loģisku augli nesīs nemitīgus nekrietnus darbus. Un, kad pienāks sarežģīta situācija, tava griba tev nelīdzēs nenieka: kurā gan cīņā un ar kādu neatlaidību tā būtu rūdīta?

Fasāde tā kā būtu enerģiska un nelokāma. – Taču cik daudz mīkstmiesības un gribas trūkuma iekšienē!

– Stingrāk apņemies panākt, lai tavi tikumi nav vien maska, bet gan kļūst par ieradumiem, kas nosaka tavu raksturu.

„Pazīstu dažas un dažus, kam nav spēka pat saukt palīgā,“ sarūgtināts un sāpināts tu man saki. – Nepaej garām, tava vēlēšanās izglābties pašam un izglābt viņus var būt izejas punkts viņu atgriešanās ceļam. Turklāt, ja padomāsi, tu sapratīsi, ka arī tev tika pasniegta roka.

Mīkstčaulīgi cilvēki, kas žēlojas par simtiem muļķīgu nieku, ir tie, kas šajās ikdienišķajās lietās neprot upurēties Jēzus dēļ… un vēl jo mazāk citu cilvēku dēļ. Kāds kauns, ja tava uzvedība, tik skarba un prasīga ar citiem, ciestu no šādas mīkstmiesības, pildot dienišķos pienākumus!