Josemaría Escrivá Obras
127

Ego sum via, veritas et vita ( 14, 6) — Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Ar šiem nemaldīgajiem vārdiem Kungs parāda mums patieso ceļu, kas ved uz mūžīgo laimi. Ego sum via: Viņš ir vienīgais ceļš, kas savieno Debesis un zemi. Viņš uzrunā visus cilvēkus, bet jo īpašā veidā to atgādina ļaudīm, kuri — kā tu un es — esam apņēmušies savu kristīgo aicinājumu uztvert patiešām nopietni, cenšoties, lai Dievs vienmēr būtu klātesošs mūsu domās, mūsu vārdos un it visā, ko vien darām — arī mūsu visparastākajās un ikdienišķākajās nodarbēs.

Jēzus ir ceļš. Aiz sevis Viņš uz šīs mūsu zemes ir atstājis skaidri saskatāmus savu pēdu nospiedumus. Tās ir neizdzēšamas zīmes, kuras ne laika zobs, nedz arī ienaidnieka ļaunprātības nav spējušas izdzēst. Iesus Christus heri et hodie; ipse et in saecula (Ebr 13, 8) — Jēzus Kristus vakar un šodien, un mūžīgi tas pats. Kā man tīk atcerēties šos vārdus! Jēzus Kristus — tas pats Jēzus, kurš vakar dzīvoja savu Apustuļu vidū un starp ļaudīm, kas Viņu meklēja, šodien dzīvo mūsu vidū un mūsu dēļ, un dzīvos mūžīgi. Tomēr reizēm mums cilvēkiem neizdodas atpazīt Viņa vaigu un atklāt Viņa pastāvīgo klātesamību, jo mūsu acis ir nogurušas un mūsu skatiens — aizmiglots. Tagad, uzsākot šo lūgšanu tabernākula priekšā, lūdz Viņu tāpat kā to darīja aklais vīrs Evaņģēlijā: Domine, ut videam! (Lk 18, 41) — Kungs, lai es redzu!Apgaismo manu prātu, lai Kristus vārdi iespiežas dziļi manā apziņā; lai manā dvēselē iesakņojas Viņa Dzīve un es tieku pārveidots un sagatavots mūžīgajai Godībai.


128

Kristieša ceļš

Cik kristāldzidra ir Kristus mācība! Kā parasti, ieskatīsimies Jaunajā Derībā; šoreiz — svētā Mateja evaņģēlija vienpadsmitajā nodaļā: “Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi.” (Mt 11, 29) Vai redzi? Mums jāmācās no Viņa — no Jēzus, kurš ir mūsu vienīgais paraugs. Ja vēlies doties uz priekšu, nepaklūpot un nenovirzoties no ceļa, vienīgais, kas tev jādara: jāseko Kristum, liekot savus soļus Viņa pēdās; jāiegremdējas Viņa pazemīgajā un pacietīgajā Sirdī, un jādzer no Viņa baušļu un mīlestības avotiem. Vārdu sakot, tev jākļūst līdzīgam Jēzum Kristum, savu līdzcilvēku vidū patiesi cenšoties kļūt par otru Kristu.

Lai neviens sevi nemāna, izlasīsim vēl kādu citu fragmentu no svētā Mateja evaņģēlija. Sešpadsmitajā nodaļā mūsu Kungs savu mācību izsaka vēl skaidrāk: “Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!” (Mt 16, 24) Dieva ceļš ir atsacīšanās, mortifikācijas un pašatdeves ceļš, bet nekādā gadījumā ne nomāktības vai gļēvulības ceļš.

No jauna pārdomā piemēru, ko mums ar savu dzīvi atstājis Kristus — no Betlēmes silītes līdz pat savam tronim Kalvārijā. Atceries Viņa pašaizliedzību un visu to, ko Viņš piedzīvoja: izsalkumu, slāpes, nogurumu, karstumu, miega trūkumu, sliktu izturēšanos, neizpratni, rūgtas asaras... (sal. Mt 4, 1-11; Mt 8, 20; Mt 8, 24; Mt 12, 1; Mt 21, 18-19; Lk 2, 6-7; Lk 4, 16-30; Lk 11, 53-54; 4, 6; 11, 33-35, utt.), taču vienlaikus arī prieku par cilvēces glābšanu. Es vēlētos, lai tagad dziļi savā apziņā un sirdī tu iegravētu vārdus, ko svētais Pāvils rakstīja efeziešiem, aicinot viņus droši sekot mūsu Kunga pēdās, un lai tu bieži tos pārdomātu un tie vadītu tevi tavā dzīvē: “Sekojiet Dievam kā mīļi bērni! Un dzīvojiet mīlestībā, kā arī Kristus mūs mīlējis un mūsu dēļ sevi atdevis Dievam par dāvanu un upuri jaukai smaržai.” (Ef 5, 1-2)


129

Jēzus sevi atdeva par mums mīlestības upurī. Un kā ir ar tevi, kas esi Kristus māceklis? Tu, kas esi Dieva mīļotais dēls un atpirkts par Krusta cenu, - arī tev jābūt gatavam sevi aizliegt. Tāpēc neatkarīgi no situācijas, kādā mēs atrodamies, ne tu, nedz arī es nevaram atļauties rīkoties savtīgi, pašapmierināti un mietpilsoniski, komfortu mīloši, izlaidīgi vai — atvaino, ja izsakos pārāk tieši — vienkārši muļķīgi! “Ja viss, ko vēlies un pēc kā alksti, ir iemantot cieņu un apbrīnu savu līdzcilvēku acīs, un vienīgais, ko meklē, ir patīkama dzīve, tu esi nomaldījies no ceļa... Vienīgi tiem, kuri iet pa akmeņaino un šauro smago pārbaudījumu ceļu, ir atļauts ieiet svēto pilsētā, tur atpūsties un valdīt kopā ar mūžības Karali.” (Makarijs Lielais, Homiliae, 12, 5 (PG 34, 559))

Lēmums nest savu krustu tev jāpieņem pašam — pēc savas brīvas gribas. Citādi ar lūpām teiksi, ka atdarini Kristu, bet tavi darbi runās pretī taviem vārdiem. Tā tu nekad pa īstam neiepazīsi Mācītāju, nedz arī Viņu patiesi iemīlēsi. Ir patiešām svarīgi, lai mēs kristieši būtu pārliecināti, ka tad, ja neesam gatavi labprātīgi un spontāni atteikties no tik daudz lietām, ko pieprasa mūsu iegribas, iedomība, labpatika vai egoisms, mēs neejam kopā ar Kungu. Tev nevajadzētu ļaut paiet nevienai dienai, kas nebūtu sātināta ar mortifikācijas sāli un žēlastību. Un, lūdzu, izmet no galvas domu, ka tas tevi darīs nelaimīgu. Cik gan nožēlojami niecīga būs tava “laime”, ja neiemācīsies sevi pārvarēt; ja tā vietā, lai drosmīgi uzņemtos savu krustu, tu pieļausi, ka tavas kaislības un iegribas valda pār tevi un tevi nospiež.


130

Domājot par to, man nāk prātā kāda spāņu literatūras zelta laikmeta autora sapnis. Visticamāk daži no jums ir mani jau dzirdējuši to pieminam citās meditācijās. Šajā sapnī rakstnieks savā priekšā redz paveramies divus ceļus. Viens no tiem ir plats un līdzens, pa to ir viegli ceļot, tam līdzās ir daudz ērtu iebraucamo vietu, tavernu, kā arī citu baudas un izpriecu vietu. Pa šo ceļu plūst lieli ļaužu pūļi — gan jāšus, gan braucot karietēs; šo gājienu pavada mūzika un neprātīgu smieklu kņada. Rakstnieks redz neskaitāmus cilvēkus, kurus ir apskurbinājis prieks, kas gan ir ātri vien gaistošs un virspusējs, jo ceļa galā viņus gaida bezgala dziļš bezdibenis. Tas ir ceļš, kuru izvēlas pasaulīgi domājoši ļaudis, kas vienmēr meklē materiālo labklājību, dižojoties ar laimi, kuras tiem patiesībā nemaz nav, un neremdināmi alkstot pēc visādām ērtībām un izpriecām... Viņus šausmina doma par ciešanām, pašaizliedzību vai upuri. Viņi nevēlas neko zināt par Kristus Krustu, uzskatot to par pilnīgu neprātu. Taču patiesībā neprātīgi ir viņi paši — skaudības, negausības un juteklības vergi. Galu galā viņi cieš daudz vairāk un pārāk vēlu saprot, ka ir izšķieduši gan savu laicīgo, gan mūžīgo laimi apmaiņā pret bezvērtīgiem niekiem. Mūsu Kungs mūs brīdina par to: “Jo, kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs. Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?” (Mt 16, 24-25)

Šajā sapnī ir vēl otrs ceļš, kas ved citā virzienā. Tas ir tik stāvs un šaurs, ka to nevar veikt zirga mugurā. Visi, kas pa to dodas, iet kājām, varbūt pat metot līkločus, lai tiktu uz priekšu; ar gaišām sejām, minot kājām dzeloņus un mēģinot neapdauzīt kājas pret klinšakmeņiem. Ik pa laikam ērkšķaini krūmi plosa viņu drēbes un savaino viņu miesu. Taču šī ceļa galā viņus sagaida ziedošs dārzs, mūžīgā svētlaime, Debesis. Šis ir svēto dvēseļu ceļš, kas sevi pazemina un Kristus mīlestības dēļ priecīgi uzupurējas citu labā. Tas ir ceļš tiem, kuri nebaidās kāpt kalnup; kuri ar mīlestību nes savu krustu, lai cik arī smags tas būtu. Viņi zina — ja arī tā smagums viņus uz brīdi nospiedīs pie zemes, viņi spēs atkal piecelties un turpināt kāpt augšup, jo viņu spēks ir Kristus.


131

Vai gan ir svarīgi, ka uz ceļa paklūpam, ja mūsu kritiena sāpēs rodam spēku, lai atkal pieceltos un dotos uz priekšu ar jaunu sparu? Nekad neaizmirstiet, ka būt par svēto nenozīmē nekad nepakrist, bet gan pēc kritiena spēt atkal piecelties — pazemīgi un ar svētu neatlaidību. Sakāmvārdu grāmata taču māca, ka taisnīgs cilvēks krīt septiņas reizes dienā. (sal. Sak 24, 16) Tev un man, kas esam vien nabaga radības, nevajadzētu justies pārsteigtiem, nedz arī zaudēt dūšu, saskaroties ar pašu trūkumiem un kritieniem. Mēs vienmēr spēsim iet uz priekšu, ja vien spēku meklēsim Viņā, kurš mums devis šo apsolījumu: “Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu.” (Mt 11, 28) Paldies Tev, Kungs, quia tu es, Deus, fortitudo mea (Ps 43, 2) — mans stiprais Dievs, kas sargā, jo Tu — vienīgi Tu, mans Dievs, vienmēr esi mans stiprums, mans patvērums un mans atbalsts.

Ja iekšējā dzīvē patiešām vēlies tikt uz priekšu, esi pazemīgs. Pastāvīgi un ar paļāvību vērsies pēc palīdzības pie mūsu Kunga un Viņa svētās Mātes, kas ir arī tava Māte.

Nav svarīgi, cik ļoti tev varbūt vēl sāp iepriekšējā kritienā iegūtā, vēl asiņojošā brūce. No jauna apskauj krustu un mierīgi saki: ar Tavu palīdzību, Kungs, es cīnīšos, lai neapstātos. Es uzticīgi atbildēšu Tavām iedvesmām. Es nebaidīšos no stāvām klintīm un no sava ikdienas darba šķietamās vienmuļības, nedz arī no dzelkšņiem un ļodzīgiem akmeņiem, kas ir uz ceļa. Es esmu drošs, ka mani uztur Tava žēlastība un, ka ceļa beigās es atradīšu mūžīgo svētlaimi, prieku un mīlestību mūžīgi mūžos.

Vēlāk tajā pašā sapnī mūsu rakstnieks atklāja vēl vienu — trešo ceļu. Arī tas bija šaurs un, tāpat kā otrais, — kraujš un nelīdzens. Pa to ejošie likās svinīgi un majestātiski panesam neskaitāmās ceļa grūtības. Tomēr galu galā viņi nonāca pie tās pašas briesmīgās kraujas, uz kuru veda pirmais ceļš. Šis trešais ir liekuļu ceļš; pa to iet cilvēki, kuriem trūkst nodoma taisnīguma, kuri rīkojas viltus dedzības — nepareizas centības mudināti, un kuri izkropļo dievišķos darbus, saindējot tos ar savām savtīgajām un pasaulīgajām interesēm. “Tas ir neprāts — uzņemties grūtu un sarežģītu uzdevumu vienīgi tādēļ, lai saņemtu citu cilvēku apbrīnu; pielikt milzu pūles, lai ievērotu Dieva baušļus, alkstot vienīgi pēc laicīgas atlīdzības. Tas, kurš praktizē tikumus kāda cilvēciska ieguvuma labad, ir līdzīgs cilvēkam, kurš pārdod nenovērtējamu mantojumu tikai par dažām monētām. Viņš varētu iemantot Debesis, bet tā vietā jūtas apmierināts vien ar gaistošām uzslavām... Tāpēc mēdz teikt, ka liekuļu cerības ir kā zirnekļa tīkls: tik daudz pūļu ielikts, lai to noaustu, bet galu galā to vienā rāvienā kā ar vēja pūsmu aizpūš prom nāve.” (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 2, 8, 43—44 (PL 75, 844—845))


132

Ar skatienu uz mērķi

Es atgādinu jums šīs skarbās patiesības vienīgi tamdēļ, lai aicinātu jūs rūpīgi izvērtēt savas rīcības motīvus, un, ja nepieciešams, — izlabot tos, lai itin viss tiktu virzīts uz kalpošanu Dievam un līdzcilvēkiem. Neaizmirstiet, ka savā laikā, ejot mums garām, Kungs apstājās, uzlūkoja mūs ar savu mīlošo skatienu un “ar svētu aicinājumu aicināja ne mūsu nopelnu dēļ, bet saskaņā ar savu nodomu un žēlastību, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem.” (2 Tim 1, 9)

Izlabojiet savus nodomus un visu dariet mīlestībā uz Dievu, priecīgi apskaujot savu ikdienas krustu. Esmu to atkārtojis jau tūkstošiem reižu, jo ticu, ka šai domai vajag būt dziļi ierakstītai katra kristieša sirdī: ja mēs neaprobe˛ojamies vien ar grūtību, fizisko un garīgo ciešanu pacietīgu panešanu, bet gan tās patiesi iemīlam un upurējam Dievam kā gandarījumu par mūsu personīgajiem un visas cilvēces grēkiem, tad, varu jums to apliecināt, tās mūs vairs nesāpina.

Tad krusts, ko nesam, pārstāj būt vienkārši kaut kāds krusts. Mēs atklājam, ka tas ir Kristus Krusts, un tas dod lielu mierinājumu, jo zinām, ka krusta smagumu uz saviem pleciem nes pats Pestītājs. Mēs tikai palīdzam Kungam tāpat kā to darīja Kirēnes Sīmanis, kuru brīdī, kad viņš atgriezās no darba savā laukā, sapņodams par godam nopelnīto atpūtu, piespieda uz brīdi uzņemties krusta smagumu un palīdzēt Jēzum. (sal. Mk 15, 21) Mīlošai dvēselei tā nav nelaime — brīvprātīgi kļūt par Kirēnes Sīmani Kristum un tādā veidā atrasties tik cieši līdzās Viņa ciešanu pilnajam Cilvēciskumam, kas, ārēji raugoties, šķiet esam vien nožēlojams skrandainis. Tieši pretēji — tas sniedz drošu pārliecību par Dieva tuvumu un to, ka, izvēloties mūs šī uzdevuma veikšanai, esam saņēmuši Viņa īpašu svētību.

Nereti daudzi cilvēki ar izbrīnu man ir stāstījuši par to prieku, kas (paldies Dievam!) piemītot maniem Opus Dei bērniem un ko viņiem izdodas iedegt arī savos līdzcilvēkos. Saskaroties ar šo acīmredzamo patiesību, mana atbilde vienmēr ir viena un tā pati, jo nezinu, ko citu teikt. Viņu laime balstās tajā, ka viņi nebaidās ne no dzīves, ne no nāves; viņi nejūtas satriekti, kad sastopas ar nelaimi; katru dienu viņi cenšas dzīvot upurgatavības garā un, neraugoties uz pašu trūkumiem un vājībām, viņi pastāvīgi ir gatavi rīkoties pašaizliedzīgi, lai kristīgās dzīves ceļu citiem padarītu vieglāku un patīkamāku.


133

Kā sirdspuksti

Kamēr runāju, zinu, ka jūs Dieva klātbūtnē cenšaties rūpīgi pārskatīt savu pagātnes rīcību. Vai nav tiesa, ka visbiežāk tas īgnums, kas satrauca tavu dvēseli un atņēma tev mieru, radās tādēļ, ka neatbildēji Dieva žēlastības iedvesmām? Vai varbūt gāji pa šo liekulības ceļu, meklējot vienīgi pats sevi: bēdīgā kārtā savu apkārtējo acīs tu centies izskatīties kristīgs, tomēr iekšēji nepieņēmi sevis noliegšanu un mortifikāciju, kas prasa atteikšanos no nesavaldītām kaislībām un patiesu sevis atdošanu bez jebkādiem nosacījumiem — pilnīgi pašaizliedzīgi, kā to darīja Jēzus.

Šajos meditāciju brīžos tabernākula priekšā jūs nedrīkstat aprobežoties vienīgi ar klausīšanos priestera sacītajā, ar ko viņš it kā cenšas ietērpt vārdos ikviena klātesošā dziļi personīgo lūgšanu. Es nolieku tavā priekšā virkni pārdomu, norādu uz atsevišķiem jautājumiem, ko vērts apdomāt, taču tavā ziņā paliek pielikt pūles, lai tos dziļi un nesteidzīgi pārdomātu, un lai tādējādi tie kļūtu par tēmu ļoti personiskai, iekšējai sarunai starp tevi un Dievu, kurā tu tos aplūko savas šībrīža situācijas kontekstā un tad ar Dieva gaismas palīdzību izšķir, kas tavā rīcībā ir labs, kas — nē, un ar Viņa žēlastību to izlabo.

Pateicies Kungam par tiem daudzajiem labajiem darbiem, kurus esi nesavtīgi veicis, jo kopā ar psalmistu noteikti arī tu vari dziedāt: “Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.” (Ps 40, 3) Lūdz, lai Viņš piedod arī tavas nolaidības vai kļūmīgos soļus, ko spēri, kad biji iemaldījies nožēlojamajā liekulības labirintā, sakot, ka meklē vienīgi Dieva godu un sava tuvākā labumu, kaut īstenībā godināji vien pats sevi... Esi drosmīgs, esi augstsirdīgs un saki nē: saki, ka vairs nevēlies pievilt mūsu Kungu un cilvēkus.


134

Un tagad ir pienācis laiks, lai tu pievērstos savai Debesu Mātei, lūdzot, lai viņa tevi paņem klēpī un izlūdz tev no sava Dēla vienu žēlsirdības pilnu skatienu. Un pēc tam nekavējoties pacenties, lai sekotu kāda konkrēta apņemšanās: pat ja tas ir sāpīgi, vienreiz un par visām reizēm atsakies no tās mazās vājības, kas gan Dievam, gan tev tik labi zināma un kas neļauj tev iet uz priekšu. Lepnība, juteklība un pārdabiskā skatiena trūkums apvienos savus spēkus, lai tevī iedvestu domas: Tas? Bet tas taču ir tik mazs un nenozīmīgs sīkums! Nespēlējies ar kārdinājumu! Tā vietā atbildi: Jā, bet arī šajā lietā es sevi pilnībā atdošu dievišķajam aicinājumam. Visticamāk, tev būs bijusi taisnība — tas tiešām būs bijis tikai sīkums, taču zini, ka mīlestība īpaši labi sevi pierāda tieši caur mazām lietām. Parasti tie upuri, ko Kungs vēlas no mums — pat visgrūtākie —, saistās ar sīkām lietām, bet tie ir tikpat pastāvīgi un svarīgi kā mūsu sirdspuksti.

Cik sievietes — mātes, kuras izdarījušas ko ārkārtēju, patiesi varonīgu, tu pazīsti? Maz, pavisam maz. Bet varonīgas mātes, garā no tiesas lielas sievietes, kas nekad savā mūžā nav paveikušas neko iespaidīgu un kuru vārdi, kā mēdz teikt, nekad nebūs lasāmi laikrakstu virsrakstos, mēs pazīstam daudzas. Viņas ar prieku gatavas atteikties no sev patīkamām lietām un vaļaspriekiem, sava laika, iespējām pašizpausties vai gūt panākumus, lai tikai varētu saviem bērniem dāvāt laimīgu dzīvi.


135

Aplūkosim vēl citus piemērus, kas arī nāk no ikdienas dzīves. Svētais Pāvils min dažus: “Katrs sacīkšu dalībnieks atturas no visa, un to viņi dara, lai iegūtu iznīcīgo kroni, bet mēs - neiznīcīgo.” (1 Kor 9, 25) Pietiek vien pamest skatienu sev apkārt. Pievērsiet uzmanību, cik daudz upuru labprātīgi vai mazāk labprātīgi uzņemas vīrieši un sievietes, rūpējoties par savu ķermeni, veselību, vai arī, lai iemantotu cieņu citu cilvēku acīs. Vai tad mūs nespēj saviļņot domas par bezgalīgo Dieva mīlestību, kurai cilvēki tik maz atsaucas? Vai tad tā neliek mums vēlēties upurēt to, kas nepieciešams, lai mūsu sirdis un prāts būtu uzmanīgāki pret Kungu?

Daudzu cilvēku apziņā kristietības jēgas izpratne ir tik ļoti izkropļota, ka, runājot par mortifikāciju un gandarīšanu, viņiem prātā nāk vienīgi stingrais gavēnis un saru krekli, kas pieminēti dažu svēto apbrīnojamo dzīvesstāstu aprakstos. Uzsākot šo meditāciju, par savu mērķi mēs izvirzījām visā atdarināt Jēzu Kristu, pieņemot Viņu par savas rīcības paraugu. Ir tiesa, ka, gatavodamies sludināšanai, Viņš devās tuksnesī, lai tur gavētu četrdesmit dienas un četrdesmit naktis. (sal. Mt 4, 1-11) Taču pirms tam un arī pēc tam mērenības tikumu Viņš izdzīvoja tik dabiski, ka Viņa pretinieki to izmantoja, lai celtu Viņam neslavu kā rijējam un vīna dzērājam, muitnieku un grēcinieku draugam. (sal. Lk 7, 34)


136

Es vēlētos, kaut jūs visā pilnībā atklātu šīs mūsu Kunga vienkāršības patieso dziļumu, jo Viņš dzīvoja gandarīšanas dzīvi bez jebkādām nevajadzīgām ārišķībām un tādu pašu dzīvesveidu Viņš sagaida arī no mums: “Bet kad jūs gavējat, neesiet noskumuši kā liekuļi! Viņi pārvērš savu seju, lai cilvēki redzētu, ka viņi gavē. Patiesi es jums saku: viņi savu algu saņēmuši. Bet tu, kad gavē, svaidi savu galvu un nomazgā savu seju, lai nerādītos kā gavētājs cilvēku, bet gan tava Tēva priekšā, kas ir noslēpumā! Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi.” (Mt 6, 16-18)

Šādi tev vajadzētu praktizēt gandarīšanas garu: ar skatienu, kas vērsts uz Dievu, un, rīkojoties kā Viņa dēlam, kā mazam bērnam, kurš parāda savam tētim, cik ļoti viņš to mīl, atdodot viņam dažus no saviem dārgumiem: diega spoli, alvas zaldātiņu bez galvas, pudeles korķi... To vērtība ir niecīga, tomēr viņam ir grūti saņemties. Beigu beigās mīlestība tomēr uzvar, un mazais apmierināts pastiepj rociņu, pasniedzot tos tēvam.


137

Ļaujiet man atkal un atkal uzsvērt, ka tas ir ceļš, pa kuru Dievs vēlas, lai ejam; Viņš mūs aicina kalpot Viņam pasaules vidū, svētdarīt citus un sevi ar mūsu ikdienas nodarbēm. Balstoties uz nesatricināmu loģiku un vienlaicīgi arī pilns ticības svētais Pāvils sludināja: “Jo Mozus likums saka: Neaizsien purnu kūlējam vērsim.” (At 25, 4). Un viņš jautā: “Vai Dievam rūp vērši? Vai to Viņš nesaka mūsu dēļ? Jo mūsu dēļ ir rakstīts: arājam jāar cerībā un kūlējam jākuļ cerībā saņemt ražu.” (1 Kor 9, 9-10)

Kristīgā dzīve nekad nav bijusi nomācoša nebeidzamu priekšrakstu pildīšana, kas dvēseli dara satrauktu un spriedzes pilnu. Nē. Tā pielāgojas katra individuālajiem apstākļiem kā cimds, kas piegulst rokai, un prasa, lai mēs savus mazus vai lielus ikdienas pienākumus veicam ar lūgšanas un mortifikācijas palīdzību, nekad nezaudējot pārdabisko dzīves skatījumu. Atcerieties, ka Dievs neprātīgi mīl visas savas radības. Bet kā gan ēzelītis strādās, ja viņu nebaro, nedod tam atpūsties vai galu galā salauž viņa spēkus ar pārmērīgiem sitieniem? Lūk, tavs ķermenis ir kā ēzelītis (un ēzelītis bija Dieva izvēlētais tronis, iejājot Jeruzalemē!), kas uz savas muguras tevi nes pasaulē pa Dieva ceļiem. Taču tev tas ir jāvada, neļaujot nomaldīties no Dieva ceļiem, un jāiedrošina rikšot priecīgi un mundri, cik vien tas ēzelim ir iespējams.


138

Gandarīšanas gars

Vai tu jau centies, lai tavi lēmumi un apņemšanās būtu stingri un patiesi? Lūdz Kunga palīdzību, lai mīlestībā uz Viņu tu labprātīgi visur vēlētos grūtību nastu uzņemties uz sevi un pilnīgi dabiski it visu caurvītu ar mortifikācijas šķīstījošo pavedienu. Lūdz, lai Viņš tev palīdz kalpot, sevi netaupot, turklāt darīt to klusi un nemanāmi — līdzīgi kvēlojošajai lampiņai līdzās tabernākulam. Bet, ja tomēr šai brīdī tu vēl nezini, kā tieši atbildēt dievišķajam aicinājumam, ko dzirdi klauvējam pie savas sirds, uzmanīgi ieklausies tajā, ko sacīšu.

Gandarīšana — tas nozīmē: precīzi izpildīt tevis paša sastādīto dienas plānu, pat ja tavs ķermenis tam pretojas vai arī prāts cenšas no tā izvairīties, ļaujoties nepiepildāmiem sapņiem. Gandarīšana — tas ir celties no rīta noteiktā laikā un neatlikt uz vēlāku laiku to darbu, kas tev šķiet grūtāks vai laikietilpīgāks, ja vien tam nav kāds patiesi nopietns iemesls.

Gandarīšana slēpjas tajā, ka māki apvienot savus pienākumus pret Dievu, citiem cilvēkiem un sevi; tajā, ka esi prasīgs pret sevi un tev izdodas atrast laiku visiem taviem pienākumiem. Tu praktizē gandarīšanu, kad par spīti tam, ka jūties noguris, apātisks vai emocionāli vienaldzīgs, tu ar mīlestību ievēro savus lūgšanu laikus.

Gandarīt nozīmē vienmēr būt žēlsirdīgam pret līdzcilvēkiem, sākot jau ar pašiem tuvākajiem. Tas nozīmē būt maiguma un līdzcietības pilnam pret cietējiem, slimajiem un vājajiem. Tas nozīmē pacietīgi atbildēt cilvēkiem, kuri mēdz būt apnicīgi un kaitinoši. Tas nozīmē pārtraukt mūsu darbu vai mainīt plānus, kad to pieprasa apstākļi, it īpaši, kad tas saistīts ar citu cilvēku taisnīgām un pamatotām vajadzībām.

Gandarīšana - tā ir spēja pieņemt ar labu prātu tās neskaitāmās mazās grūtības, ar ko ik dienas nākas saskarties; nepārtraukt darbu, ja arī uz brīdi esi zaudējis sākotnējo entuziasmu, ar kādu to uzsāki; labprāt ēst to, kas tiek pasniegts, neapgrūtinot citus ar savām kaprīzēm.

Vecākiem un kopumā visiem tiem, kuru darbs ir saistīts ar vadīšanu vai audzināšanu, gandarīšana nozīmē palīdzēt citiem pamanīt kļūdas un labot tās, tas ir aizrādīt, kad vien tas ir nepieciešams, ņemot vērā kļūdas raksturu un tā cilvēka situāciju, kuram vēlies šādā veidā palīdzēt, nekad neļaujot sevi ietekmēt subjektīviem viedokļiem, kas bieži vien ir muļķīgi un pārlieku emocionāli.

Gandarīšanas gars palīdz mums pārāk nepieķerties mūsu nākotnes plānu gaisa pilij - mūsu izsapņotajam spožajam dzīves meistardarbam, kura katru tā ģeniālo līniju un ekspresīvo triepienu jau iepriekš esam paredzējuši. Cik gan lielu prieku mēs sagādājam Dievam, kad priecīgi noliekam malā savus vājos gleznošanas mēģinājumus — savus ķeburus un klekšus —, un ļaujam, lai Viņš mūsu gleznai pievieno tās krāsas un formas, kas tīk Viņam.


139

Es varētu turpināt, uzskaitot vēl un vēl daudz mazu lietu (es pieminēju vien tās, kas pirmās iešāvās prātā), kuras tu vari izmantot visas dienas gaitā, lai aizvien vairāk tuvotos Dievam un saviem līdzcilvēkiem. Tomēr gribu uzsvērt, ka, lai arī tagad minēju šos piemērus, es nekādā ziņā nenoniecinu lielos gandarīšanas darbus. Gluži pretēji, tie var izrādīties ļoti labi, svētīgi un pat nepieciešami, ja mūsu Kungs tevi vada šajā ceļā un tu esi saņēmis tam apstiprinājumu no sava garīgā vadītāja. Taču es tevi brīdinu, ka lielas gandarīšanas var iet roku rokā arī ar smagiem kritieniem, kas rodas lepnības dēļ. Savukārt, ja mēs pastāvīgi vēlamies patikt Dievam mazajās cīņās, kas norisinās mūsos, - piemēram, veltīt kādam smaidu brīdī, kad nemaz negribas smaidīt (un es tev varu apliecināt, ka dažreiz smaidīt ir grūtāk nekā stundu nēsāt ērkšķu lentīti, tad mūsos paliek maz vietas lepnībai, jo šķiet pilnīgi absurdi domāt, ka ar šo vienu smaidu mēs būtu paveikuši ko ievērojamu vai varonīgu. Tā vietā mēs sevi uzlūkojam kā mazu bērnu, kas tik tikko ir spējīgs šķirties no nieciņiem, lai tos dāvātu tēvam, kurš turpretim tos saņem ar bezgalīgu prieku.

Tātad, vai kristietim vienmēr ir jāpraktizē mortifikācija? Jā, bet tikai mīlestības dēļ. Jo šo mūsu aicinājuma dārgumu “mēs glabājam māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu ne no mums, bet no Dieva. No visurienes mēs ciešam apspiešanu, bet neesam nomākti; esam trūkumā, bet neesam izmisuši. Mēs ciešam vajāšanas, bet neesam atstāti; tiekam satriekti, bet neejam bojā. Mēs vienmēr nesam Jēzus nāves ciešanas savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā.” (2 Kor 4, 7-10)


140

Iespējams, līdz pat šim brīdim mēs nekad agrāk nebijām izjutuši tik dedzīgu vēlēšanos un nepieciešamību sekot Kristum tik cieši. Varbūt mēs nesapratām, ka varam Viņa izlīgšanas upurim pievienot savus mazos upurus: lai gandarītu par saviem grēkiem, par visos laikos pastrādātajiem visas cilvēces grēkiem, kā arī par Lucifera ļauno darbu, kurš turpina pretoties Dievam ar savu — non serviam! es nekalpošu! Kā gan mēs no sirds un neliekuļoti varam izsaukties: “Kungs, mani sāpina tie nodarījumi, kas ievaino Tavu vismīlošo Sirdi”, ja neesam spējīgi sev liegt kādu sīku prieciņu vai arī pasniegt kādu mazu upuri, slavējot Viņa Mīlestību? Gandarīšana — patiesi grēku izpirkšanas darbi — mūs virza pa pašatdeves un tuvākmīlestības ceļu. Mēs atdodam sevi, lai kaut kā labotu nodarīto ļaunumu, un izdzīvojam tuvākmīlestību, lai palīdzētu citiem, tāpat kā Kristus ir palīdzējis mums.

Tagad un turpmāk steidzieties mīlēt. Mīlestība mums neļauj sūdzēties un pretoties. Bieži mēs tiešām ciešam grūtības. Jā. Taču darām to žēlojoties, un tādējādi ne tikai izniekojam Dieva doto ˛ēlastību, bet arī sasaistām Viņa rokas, kavējot Viņu uzticēt mums jebkādus uzdevumus nākotnē: Hilarem enim datorem diligit Deus. (2 Kor 9, 7-8) — Augstsirdīgu devēju Dievs mīl — cilvēku, kurš dāvā priecīgi, ar mīlošai sirdij raksturīgo spontanitāti, nevis tādu, kurš sevi atdod drudžaini un uzspēlēti — it kā ar to izdarot Dievam kādu milzu pakalpojumu.


141

Palūkojies uz savu dzīvi vēlreiz un lūdz piedošanu par ikvienu vainu, kas tagad iznirst tavas sirdsapziņas acu priekšā. Lūdz piedošanu par tām reizēm, kad esi nelietīgi izmantojis savu mēli; par domām, kas nemitīgi grozījušās vienīgi ap tevi pašu; par tiem kritiskajiem spriedumiem attiecībā uz līdzcilvēkiem, ko izteici skaļi vai kam ļāvi vaļu savās domās un kas tagad tevi muļķīgi uztrauc, dara nemierīgu un īgnu... Ticiet man — jūs variet būt ļoti laimīgi! Mūsu Kungs grib, lai mēs būtu laimīgi, prieka pilni, ejot pa tiem pašiem laimes ceļiem, pa kuriem arī Viņš pats staigāja! Nelaimīgi mēs kļūstam vienīgi tad, kad noklīstam un aizmaldāmies, sākot iet pa egoisma un juteklības ceļu, vai vēl jo ļaunāk — nonākot uz liekuļu ceļa.

Kristietim jābūt neviltotam, patiesam un sirsnīgam it visā, ko viņš dara. Viņa rīcībai jāatspoguļo Kristus gars. Ja kādam šajā pasaulē ir pienākums dzīvot saskaņā ar savu ticību un būt konsekventam, tad tas ir kristietis, jo viņam ir uzticēta dāvana, kas tam jādara auglīga (sal. Lk 19, 13); un šī dāvana ir patiesība, kas atbrīvo un glābj (sal. 8, 32). Jūs varētu man jautāt: “Tēvs, kā lai iemanto šo dzīves vienkāršību?” Jēzus Kristus savai Baznīcai ir devis visus nepieciešamos līdzekļus, lai to sasniegtu. Viņš mums ir iemācījis lūgties, sarunāties ar savu Debesu Tēvu. Viņš ir nosūtījis mums savu Garu — Lielo Nezināmo, kurš darbojas mūsu dvēselēs. Viņš mums ir atstājis Sakramentus - redzamās žēlastības zīmes. Izmanto tos! Padari savu garīgo dzīvi piepildītāku! Lūdzies katru dienu! Un nekad neatsakies uz saviem pleciem nest Kristus Krusta saldo nastu.

Pats Jēzus aicina tevi, lai tu kā labs māceklis sekotu Viņam, - lai tu ietu savu dzīves ceļu, sējot to mieru un prieku, ko pasaule nevar dot. Tāpēc — vēlos to vēlreiz uzsvērt — mums jāiet, nebaidoties ne no dzīves, ne no nāves, necenšoties par katru cenu izvairīties no sāpēm un ciešanām, kuras kristietim vienmēr ir šķīstīšanās līdzeklis un iespēja patiesi mīlēt savus līdzcilvēkus un pierādīt savu mīlestību, izmantojot tās neskaitāmās iespējas, ko mums sniedz ikdienas dzīve.

Ir laiks noslēgt šīs pārdomas, ar kurām centos uzrunāt tavu dvēseli cerībā, ka uz tām atbildēsi, apņemoties laboties, varbūt pavisam nedaudzās, taču ļoti konkrētās lietās. Atceries, ka Dievs grib, lai esi priecīgs, un, ja no savas puses darīsi visu, kas tavos spēkos, tu būsi laimīgs. Ļoti, ļoti laimīgs, kaut arī nevienu brīdi tev netrūks krusta, ko nest.

Taču šis Krusts vairs nav nāvessoda vieta, bet gan tronis, no kura valda Kristus. Un Viņam līdzās stāv Viņa un arī mūsu Māte. Svētā Jaunava tev sniegs spēku, kas nepieciešams, lai apņēmīgi ietu viņas Dēla pēdās.

[CAP] Attiecības ar Dievu


142

Baltā svētdiena man atsauc atmiņā kādu senu dievbijīgu tradīciju, kas agrāk bija izplatīta manā dzimtajā pusē. Šajā dienā, kurā liturģija mūs aicina ilgoties pēc garīgās barības — rationabile, sine dolo lac concupiscite, alkstiet pēc garīgā piena (1 Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)), bija paradums apciemot slimniekus — tiem nebija noteikti jābūt ļoti smagā stāvoklī —, dodot viņiem iespēju pieņemt Vissvētāko Sakramentu un tādējādi izpildīt Baznīcas bausli, kas prasa ticīgajiem pieņemt Komūniju vismaz vienu reizi gadā Lieldienu laikā.

Dažās lielākajās pilsētās katra draudze organizēja Euharistisko procesiju. Atceros, ka manā studiju laikā itin bieži gadījās, ka uz Saragosas galvenās ielas satikās veselas trīs procesijas, kurās gāja tikai vīrieši — tūkstošiem vīru! — ar lielām degošām svecēm. Tie bija spēcīgi vīri, kas pavadīja Jēzu Vissvētākajā Altāra Sakramentā ar ticību, kas bija lielāka nekā kilogramiem smagās procesiju sveces, ko viņi nesa savās rokās.

Šonakt, vairākkārt pamostoties, kā šautru lūgšanu atkārtoju: quasi modo geniti infantes (1 Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — kā jaunpiedzimuši bērni... Iedomājos, ka šīsdienas Baznīcas aicinājums ir kā radīts mums visiem, kas dzīvi izjūtam to, ka esam Dieva bērni. Mums tik tiešām jābūt ļoti spēcīgiem, ļoti stipriem — ar raksturu un gara spēku, kas mums ļautu labvēlīgi ietekmēt vidi, kurā dzīvojam; un tomēr Dieva priekšā ir tik labi apzināties, ka esam mazi bērni.

Mēs esam Dieva bērni

Quasi modo geniti infantes, rationabile, sine dolo lac concupiscite (1 Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) Kā jaunpiedzimuši bērni alkstiet pēc garīgā piena. Šis pants no svētā Pētera pirmās vēstules ir brīnišķīgs, un man šķiet pilnīgi likumsakarīgi, ka liturģija turpinās ar: Exsultate Deo adiutori nostro: iubilate Deo Iacob (Ps 81, 2 (Mises ievadvārdi))Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam, kas ir arī mūsu Kungs un mūsu Tēvs. Taču šodien vēlētos, lai mēs — jūs un es — nepakavētos Vissvētākā Altāra Sakramenta apcerē, kas liek mūsu sirdīm izplūst nebeidzamās slavas dziesmās Jēzum, bet gan vairāk pārdomātu savu dievišķo filiāciju un to, kā pārliecība par to ietekmē visus, kas patiesi vēlas izdzīvot savu kristīgo ticību.


143

Dažādu iemeslu dēļ, ko tagad neminēšu, bet ko ļoti labi zina Jēzus, kurš šobrīd noraugās uz mums no tabernākula, mana dzīve man likusi jo spēcīgi apzināties, ka esmu Dieva bērns. Esmu piedzīvojis prieku patverties mana Tēva sirdī: lai labotos, lai šķīstītos, lai Viņam kalpotu, lai saprastu ikvienu cilvēku un ikvienam piedotu Dieva mīlestības spēkā un caur saviem pazemojumiem.

Tāpēc tagad vēlos uzstāt, ka mums — man un jums — ir nepieciešams atjaunoties, pamosties no šī nespēka snauda, kas tik viegli mūs iemidzina, un no jauna — daudz dziļāk un tiešāk — apzināties savu Dieva bērnu stāvokli.

Jēzus piemērs, visa Viņa dzīve Svētajā zemē palīdz mums piepildīties ar šo patiesību. “Ja mēs pieņemam cilvēku liecību,” lasām Jāņa vēstulē, “Dieva liecība ir lielāka.” (1 5, 9) Un kāda tad ir Dieva liecība? Atkal mums atbild svētais Jānis: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni! (..) Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni.” (1 Jņ, 3, 1-2)

Gadu gaitā esmu centies vienmēr nešaubīdamies paļauties uz šo prieka pilno patiesību. Lai arī kādā dzīves situācijā es neatrastos, mana lūgšana vienmēr ir bijusi viena un tā pati, mainoties tikai tās emocionālajai noskaņai: “Kungs, Tu mani esi šeit nolicis; Tu man esi šo lietu uzticējis un es paļaujos uz Tevi. Es zinu, ka Tu esi mans Tēvs, un esmu redzējis, kā mazie vienmēr pilnībā uzticas saviem vecākiem.” Mana priestera pieredze ir apstiprinājusi, ka šāda sevis ielikšana Dieva rokās palīdz dvēselēm iemantot stipru, dziļu un mierpilnu dievbijību, kas mudina strādāt nepagurstoši un ar tīru nodomu.


144

Kristus piemērs

Quasi modo geniti infantes... Kā jaunpiedzimušie bērni... Iespēja visur izplatīt šo Dieva bērnu mentalitāti, kas liek mums uz sevi lūkoties kā uz Dieva bērniem, man dāvājusi daudz prieka. Tā ļauj mums izbaudīt vēl kādu citu patiesību, ko dzirdam šīsdienas Svētajā Misē: “Jo viss, kas dzimis no Dieva, uzvar pasauli” (1 Jņ 5, 4), palīdz pārvarēt grūtības un gūt uzvaru šai cildenajā cīņā par dvēseļu mieru un mieru sabiedrībā.

Mūsu gudrība un spēks slēpjas tieši šajā pārliecībā par savu mazumu un niecīgumu Dieva priekšā, kurš savukārt mūs iedrošina, lai varam rīkoties ar nesatricināmu paļāvību un sludināt par Jēzu Kristu, Viņa Viendzimušo Dēlu, par spīti mūsu kļūdām un trūkumiem, ja vien, līdztekus vājumam, mūsos netrūkst arī cīņas, lai tos uzveiktu.

Droši vien bieži esat mani dzirdējuši atkārtojam šo Svēto Rakstu padomu: discite benefacere, “mācieties labu darīt.” (Is 1, 17) Patiešām mums jāmācās un jāmāca darīt labu. Un, pirmkārt, jāsāk pašiem ar sevi, pūloties atklāt, kas ir lielākais labums, pēc kā mums vajadzētu tiekties; kas ir vislabākais ikvienam no mūsu draugiem un visbeidzot — ikkatram cilvēkam. Es nezinu nevienu citu labāku veidu, lai censtos aptvert Dieva varenību, kā šo: mācīties kalpot, vienmēr paturot prātā šo vārdos neizsakāmo un vienlaikus arī vienkāršo patiesību, ka Dievs ir mūsu Tēvs un mēs — Viņa bērni.


145

Palūkosimies no jauna uz Mācītāju. Varbūt arī tu šobrīd savā dvēselē dzirdi to pašu pārmetumu, ko Kungs savulaik veltīja Tomam: “Sniedz šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas, un sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” (20, 27) Un kopā ar apustuli arī no tavām krūtīm līdz ar patiesu nožēlu izlauzīsies sauciens: “Mans Kungs un mans Dievs!” (20, 28), es atpazīstu Tevi, savu Mācītāju, nešaubīgi un uz visiem laikiem un ar Tavu palīdzību vienmēr glabāšu sirdī Tavu mācību un centīšos uzticīgi tai sekot.

Pašķirot pāris Evaņģēlija lappuses atpakaļ, mēs no jauna varam izdzīvot to ainu, kurā Jēzus, aizgājis nostāk no visiem, lūdzas, bet mācekļi, kas ir turpat netālu, visticamāk Viņu vēro. Kad Jēzus ir beidzis lūgšanu, viens no mācekļiem sadūšojas un, pienācis Viņam klāt, lūdz: “Kungs, māci mūs Dievu lūgt, tāpat kā Jānis arī savus mācekļus mācīja!” Un Viņš sacīja tiem: “Kad jūs lūdzat Dievu, sakiet: Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds!” (Lk 11, 1-2)

Pievērsiet uzmanību, cik pārsteidzošā veidā Jēzus atbild. Mācekļi ik dienas ir kopā ar Viņu, un tā — visikdienišķāko sarunu laikā, Kungs viņus iemāca lūgties, atklāj viņiem Dieva žēlastības lielo noslēpumu — ka mēs esam Dieva bērni un, gluži tāpat kā jebkurš bērns sarunājas ar savu tēvu, arī mēs varam pavadīt laiku paļāvības pilnā sarunā ar Dievu.

Kad redzu, kā daži cilvēki iztēlojas garīgo dzīvi un kristieša attiecības ar viņa Kungu, man acu priekšā atklājas visai nepatīkama aina — nebeidzama sausu un formālu bezdvēseliski monotonu mutisko lūgšanu skaitīšana, kas drīzāk paver ceļu anonimitātei nekā personiskai, atklātai un vienlīdzīgai sarunai ar mūsu Debesu Tēvu (īsta mutiskā lūgšana nekad nav anonīma!), es atceros šo Kunga padomu: “Lūdzot Dievu, nerunājiet daudz kā pagāni, kas domā, ka daudzo vārdu dēļ tiks uzklausīti! Nekļūstiet viņiem līdzīgi, jo jūsu Tēvs pirms jūs lūdziet Viņu, zina, kas jums vajadzīgs!” (Mt 6, 7-8) Lūk, kā to komentē Baznīcas tēvs: “Domāju, ka Kristus mums liek izvairīties no garām lūgšanām. Bet ne tādā nozīmē, ka lūgšanai nebūtu jāveltī laiks, bet gan tai ziņā, ka nevajadzētu to pārvērst par nebeidzamiem vārdu plūdiem... Pats Kungs taču min līdzību par atraitni, kura ar saviem neatlaidīgajiem lūgumiem pēc palīdzības beigās tomēr uzveica netaisnā tiesneša vienaldzību; vai arī par vīru, kurš pilnīgi nelaikā — nakts vidū — ieradās pie drauga un drīzāk savas neatlaidības nekā draudzības dēļ panāca, ka viņa draugs pieceļas no gultas. (sal. Lk 11, 5-8; 18, 1-8) Ar šiem diviem piemēriem Kungs pavēl mums lūgties pastāvīgi, taču nevis, sacerot bezgalīgi garas lūgšanas, bet gan vienkārši, stāstot Viņam par mūsu vajadzībām.” (Sv. Jānis Hrizostoms, In Matthaeum homiliae, 19, 4 (PG 57, 278))

Tomēr, ja, uzsākot lūgšanu, jums nekādi neizdodas sakopot uzmanību sarunai ar Dievu, ja jūtat vienīgi sausumu un prāts, šķiet, nav spējīgs noformulēt pat ne vismazāko domu, bet sirds liekas nejūtīga, iesaku jums darīt to pašu, ko šādās reizēs vienmēr cenšos darīt arī es pats. Nostājieties Dieva priekšā un sakiet Viņam vismaz šo: “Kungs, es neprotu lūgties! Es nezinu, ko lai Tev saku?” Varat būt droši, ka šajā brīdī jūs jau lūdzaties.


146

Dievbijība — Dieva bērna attiecības ar Tēvu

Dievbijība, kas dzimst no dievišķās filiācijas, ir dziļa dvēseles attieksme, kas galu galā pārņem visu mūsu eksistenci: tā ir klātesoša ikvienā no mūsu domām un vēlmēm un it visur, kur ieliekam savu sirdi. Vai nekad neesat ievērojuši kā bērni ģimenē, paši to nemaz neapzinoties, atdarina savus vecākus? Viņi atkārto vecāku žestus, ieradumus un itin bieži pārņem vecāku uzvedības veidu?

Gluži tas pats notiek arī ar labu Dieva bērnu. Pašam neizskaidrojamā veidā viņš pamazām iemanto dievbijību, kas mums palīdz visus dzīves notikumus skatīt caur ticības pārdabisko prizmu. Tad viņš mīl visus cilvēkus tāpat, kā viņus mīl mūsu Debesu Tēvs, un, kas ir vēl svarīgāk,— viņš iegūst jaunu dedzību ik dienas censties aizvien vairāk tuvoties Kungam. Es uzstāju — tas, ka mums piemīt vājības, nav no svara, jo mūsu Dievs Tēvs vienmēr ir gatavs pasniegt savu mīlošo roku, lai mūs pieceltu.

Vai esat ievērojuši, ka mazi bērni krīt pilnīgi citādi nekā pieaugušie? Kritiens mazajiem parasti nav nekas īpašs: viņi paklūp un krīt tik bieži! Un, pat ja pēc kritiena mazais palaiž vaļā raudienu, tētis viņu uzmundrina, paskaidrojot, ka īsti vīri neraud. Ar to raudāšana parasti arī beidzas, jo zēns vēlas redzēt savu tēvu priecīgu un apmierinātu.

Savukārt, kad tas ir pieaugušais, kam gadās zaudēt līdzsvaru un nokrist garšļaukus uz zemes, vienīgi līdzjūtība mūs attur no smiekliem un jautrības, ko citādi izraisītu šāds starpgadījums. Bet pašam negadījuma upurim kritiens var beigties visai nopietni — ja runa ir par vecāka gadagājuma cilvēku — pat ar lūzumu, kas var nekad nesadzīt. Tāpēc ir labi, ja iekšējā dzīvē mēs visi esam quasi modo geniti infantes (1 Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — kā jaunpiedzimuši bērni; kā tie mazie, kas šķiet it kā no gumijas veidoti un kas, kad uz tiem raugāmies, liekas gūstam prieku pat no saviem klupieniem, jo viņi tūliņ pat atkal slienas kājās un turpina skraidelēt, zinot, ka vecāki vienmēr būs tuvumā, lai viņus pažēlotu un samīļotu.

Ja mēs centīsimies uzvesties tāpat kā šie bērni, mūsu kritieni un neveiksmes, kas iekšējā dzīvē ir pilnīgi neizbēgami, nenesīs sev līdzi sarūgtinājumu. Tie raisīs mūsos nožēlu, taču neliks zaudēt dūšu. Mēs tos uzlūkosim ar smaidu, kas kā tīrs kalnu avots dzimst no prieka par to, ka esam Mīlestības bērni; ka esam mūsu Debesu Tēva — šīs varenības, bezgalīgās gudrības un žēlsirdības — bērni.

Šajos gados, ko esmu pavadījis, kalpojot Kungam, esmu iemācījies būt par Dieva bērnu. Un no jums lūdzu to pašu: lai jūs esat quasi modo geniti infantes — bērni, kas ilgojas pēc Dieva Vārda, Dieva Maizes, Viņa barības un spēka, lai turpmāk dzīvotu kā īsti kristīgi cilvēki.


147

Esiet pavisam kā bērni! Jo vairāk jūs būsiet kā bērni, jo labāk! To jums no savas pieredzes saka priesteris, kam nācies šo trīsdesmit sešu gadu laikā, kopš viņš cenšas cik vien var uzticīgi pildīt Dieva gribu, celties augšā pēc kritieniem daudzas jo daudzas reizes. Cik gan ātri, bet vienlaikus arī lēni šie gadi pagājuši! Un tikai viena lieta man vienmēr ir palīdzējusi: tas, ka es aizvien vēl esmu bērns un varu ierausties savas Mātes klēpī un paslēpties mana Kunga Jēzus Kristus Sirdī.

Lielie kritieni, kas nopietni ievaino dvēseli un dažkārt atstāj aiz sevis gandrīz neizdzēšamas pēdas, vienmēr rodas no augstprātības, kas liek domāt, ka esam gana lieli; ka esam pašpietiekami. Šādās reizēs cilvēkā virsroku ņem sava veida nespēja lūgt kādam palīdzību — ne Dievam, nedz arī draugam vai priesterim. Tā šī nabaga dvēsele, viena savā nelaimē, slīgst aizvien dziļāk maldos un aiziet neceļos.

Nekavēsimies ne mirkli, jau tagad lūgsim Dievu, lai Viņš nekad nepieļauj, ka kļūstam pašapmierināti, un lai vienmēr liek mūsos pieaugt alkām pēc Viņa palīdzības, Viņa Vārda, Viņa Maizes, mierinājumu un spēka: rationabile, sine dolo lac concupiscite (1 Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — alkstiet pēc garīgā piena. Varat būt droši, ka tas ir labākais veids, kā uzveikt lepnību. Nešaubieties, ka vienīgi tas mums var palīdzēt rīkoties labi, cildeni, dievišķi. “Patiesi es jums saku: ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs Debesu valstībā neieiesiet.” (Mt 18, 3)


148

Un atkal man prātā nāk jaunības dienās piedzīvotais. Cik gan liels ticības apliecinājums tas bija! Man šķiet it kā liturģiskais dziedājums vēl aizvien skanētu man ausīs un es varētu ieelpot vīraka smaržu, un redzēt tūkstošiem vīru — katru ar degošu sveci kā savas cilvēciskās nabadzības simbolu rokās —, bet ar sirdi kā bērnam; kā mazajam, kurš varbūt pat nespēj pacelt acis, lai palūkotos uz savu tēvu. “Tādēļ tev jāatzīst un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis to Kungu, savu Dievu.” (Jer 2, 19) Atjaunosim mūsu stingro lēmumu nekad neatstāt Kungu pasaules rūpju dēļ. Izdarīsim konkrētas apņemšanās, kas mums — radībām, kas apzinās savu paša nabadzību, un nepagurušas meklē un sauc savu Tēvu —, palīdzēs vairot slāpes pēc Dieva.

Bet, atgriežoties pie tā, ko teicu iepriekš: mums ir jāiemācās būt kā bērniem, mums ir jāiemācās būt par Dieva bērniem. Un vienlaicīgi šis domāšanas veids, kas sakņojas Dieva bērna apziņā, mums ir jānodod tālāk arī citiem. Tas, neraugoties uz mūsu dabiskajām vājībām, darīs mūs stiprus ticībā (sal. 1 Pēt 5, 9), auglīgus darbos un drošus mūsu garīgajā dzīvē, lai par spīti kļūdām, ko mums gadītos pieļaut — lai arī cik apkaunojošas tās nebūtu —, mēs vienmēr nevilcinoties atgrieztos un no jauna nostātos uz brīnišķīgā dievišķās filiācijas ceļa, kurš beidzas mūsu Dieva Tēva atvērtajās un mīlošajās rokās.

Kurš gan neatceras sava tēva rokas? Tās droši vien nebija tikt glāstošas, maigas un saudzīgas kā mātei. Taču šīs spēcīgās un stiprās rokas apskāva mūs cieši, sirsnīgi un droši. Kungs, es Tev pateicos par šīm sastrādātajām un cietajām plaukstām. Paldies Tev par šīm stiprajām rokām. Paldies par šo maigo un stipro sirdi. Gandrīz vai biju gatavs Tev pateikties arī par savām kļūdām! Zinu, ka Tu vēlies kaut to nebūtu, un tomēr tās saproti, attaisno un piedod.

Tā ir visa gudrība, ko Dievs sagaida no saviem bērniem mūsu attiecībās ar Viņu, jo tik tiešām vislielākā mācība, ko varam apgūt, ir atzīt, ka esam tikai nulle... Un tomēr mūsu Dievs Tēvs mīl ikvienu no mums tādus, kādi esam. Tādus, kādi mēs esam! Pat es — kas neesmu nekas vairāk kā vien nabaga cilvēks — mīlu jūs visus tādus, kādi esat. Tad nu iedomājieties, kāda ir Dieva mīlestība! It sevišķi, ja mēs vēl cenšamies cīnīties, pūlamies dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu, labi izkoptu.


149

Dzīves plāns

Ja to, ko stāstu, būsiet sapratuši pareizi, tad, domājot par mūsu dievbijību — kāda tā ir un kādai tai vajadzētu būt —, kā arī pārdomājot to, kā tieši mums būtu jāuzlabo savas personīgās attiecības ar Dievu, jūs izvairīsieties no kārdinājuma, iztēloties nepārspējamus varoņdarbus. Jūs atklāsiet, ka Kungam pietiek vien ar to, ka dienas gaitā ik pa laikam Viņam dāvājam nelielus mīlestības apliecinājumus.

Pacenties izveidot sev kādu konkrētu garīgās dzīves plānu un patiesi tam sekot: velti dažas minūtes iekšējai lūgšanai, piedalies Svētajā Misē (ja iespējams - ik dienas), bieži pieņem Vissvēto Komūniju, pat ja sirdsapziņa tevi neapsūdz smagā grēkā, pastāvīgi dodies pie Izlīgšanas sakramenta. Apmeklē Jēzu Tabernākulā, lūdzies Rožukroni un apceri tā noslēpumus. Izmanto šīs un citas dievbijības prakses, kas tev zināmas vai kuras vēl vari apgūt.

Tomēr neļauj tām pārvērsties par negrozāmiem, kā akmenī iecirstiem likumiem, būt kā noslēgtām atvilknītēm tavā dzīvē. Tās ir kā sava veida norādes, kas iezīmē dievbijības ceļu, taču tev tās jāpielāgo savai dzīves situācijai, jo tu esi cilvēks, kurš dzīvo pasaulē, kuram ir savs pilnas slodzes darbs, zināmi sabiedriskie pienākumi un saistības, ko nekādā gadījumā nevajadzētu atstāt novārtā, jo tieši tur turpinās tava tikšanās ar Dievu. Tavam garīgās dzīves plānam jābūt kā gumijas cimdam, kas pilnībā piekļaujas tā valkātāja rokai.

Neaizmirsti arī, ka svarīgākais nav darīt cik vien iespējams daudz lietu; dāsni piedāvā tās pāris, ko ar prieku vai varbūt ar nelielu piespiešanos varēsi izpildīt katru dienu. Šie dievbijīgie ieradumi, pašam nemanot, tevi vedīs uz kontemplāciju. Un no tavas dvēseles kā asni vēl bagātīgāk izdīgs mīlestības akti: šautru lūgšanas, pateicības lūgšanas, izlīdzināšanas lūgšanas un garīgās komūnijas. Un tas viss — nepārtraucot tavus ikdienas pienākumus: paceļot telefona klausuli, iekāpjot sabiedriskajā transportā, atverot vai aizverot aiz sevis durvis, savās ikdienas gaitās ejot garām kādai baznīcai, uzsākot jaunu darbu, to darot un pabeidzot. Itin visu tu veltīsi savam Dievam Tēvam.


150

Atpūties un smel spēkus savas dievišķās filiācijas apziņā. Dievs ir maiguma un bezgalīgas mīlestības pilns Tēvs. Sauc Viņu šai vārdā daudzreiz dienā, un, esot ar viņu vienatnē — savā sirdī, saki Viņam, ka Viņu mīli, ka Viņu pielūdz, ka esi lepns un jūties stiprs, zinot, ka esi Viņa bērns. Tas veido iekšējās dzīves programmu, kuras mērķis ir dievbijības pilnas attiecības ar Dievu; tie ir dievbijīgi ieradumi, ko tu patiešām pildi (es uzstāju, ka svarīgi ir nevis, lai to būtu daudz, bet gan, lai tie tiktu pastāvīgi praktizēti), kas tev ļaus justies un izturēties kā labam bērnam.

Man tevi jābrīdina arī no kādām briesmām. Proti, no pieraduma un rutīnas, kas ir īstens dievbijības kaps. Nereti tā slēpjas aiz šķietami cildenas vēlēšanās paveikt ko patiesi nozīmīgu, savus ikdienas pienākumus tikmēr veikli atstājot novārtā. Ja manīsi sevī mostamies šādas tieksmes, godīgi nostājies Dieva priekšā un padomā, vai iemesls tam, ka esi noguris, nepārtraukti cīnoties par vienu un to pašu, patiesībā nav tas, ka šajā cīņā nemeklēji Dievu; palūkojies, vai dāsnuma un upurgatavības trūkuma dēļ nav mazinājusies tava uzticība un neatlaidība darbā. Ja tā, tad nav brīnums, ka garīgās dzīves pienākumi, nelielās mortifikācijas un apustuliskais darbs, kas nedod tūlītējus augļus, tev šķiet pilnīgi veltīgi. Kad tā notiek, mēs jūtamies iztukšoti un, lai tikai apklusinātu mūsu Debesu Tēva balsi, kurš prasa no mums pilnīgu uzticību, mēs iespējams sākam sapņot par jauniem dzīves plāniem. Tā, savā dvēselē nododamies šiem sapņiem (vai drīzāk — murgiem) par lieliem garīgiem varoņdarbiem, mēs nomaldāmies no ceļa, kas mūs bez līkumiem ved taisni uz svētumu; mēs aizmirstam vislielāko patiesību (un tā jau ir skaidra zīme, ka esam zaudējuši pārdabisko skatījumu uz dzīvi), proti, ka esam mazi bērni un ka mūsu Tēvs darīs mūsos brīnumus, ja vien pazemīgi atsāksim visu atkal no jauna.


151

Sarkankrāsas ceļa stabi

No bērnības man atmiņā dziļi iespiedušās ceļazīmes, ko manā dzimtajā pusē mēdza izvietot gar ceļa malām kalnos. Tie bija augsti, parasti sarkanā krāsā krāsoti stabi, kas piesaistīja manu bērna uzmanību. Tolaik man tika paskaidrots, ka šie stabi ir domāti tam, lai ziemā, kad sasnigs sniegs, apklājot takas, labības laukus un ganības, mežus, klintis un nogāzes, tie, slejoties ārā no sniega segas, kalpotu par drošu atskaites punktu, lai cilvēki zinātu, kur ir ceļš.

Iekšējā dzīvē notiek kas līdzīgs. Tajā ir gan pavasari, gan vasaras, taču ir arī ziemas; dienas bez saules un naktis bez mēnessgaismas. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu draudzību ar Kristu ietekmē mūsu garastāvoklis, svārstīgās emocijas un pašsajūtas maiņas. Šāda veida attieksme liecina par egoismu un tiekšanos pēc savas ērtības un nekādi nav savienojama ar mīlestību.

Tādēļ šajos vētru un sniegputeņu laikos dažas stipras (ne sentimentālas) dievbijības prakses, kas iesakņojušās dvēselē un ir atbilstošas katra konkrētajiem dzīves apstākļiem, būs gluži kā šie sarkanie ceļa stabi, kas vēl aizvien rādīs mums pareizo ceļu, līdz kamēr Kungs vēlēsies, lai atkal spīdētu saule. Tad ledus izkusīs, un mūsu sirds no jauna iedegsies ar to liesmu, kas patiesībā nekad nebija izdzisusi, tikai kā gruzdoša ogle slēpās zem pelnu kārtas, kas mūsu pašu apsīkušās centības vai mazo upuru dēļ būs izveidojusies pārbaudījumu laikā.


152

Neslēpšu jums, ka gadu gaitā pie manis vairākkārt nākuši cilvēki, kas ar patiesām skumjām un nožēlu, man atzinušies: Tēvs, es nezinu, kas ar mani notiek. Es jūtos tik noguris un vienaldzīgs. Mana dievbijība, kas agrāk likās tik droša un patiesa, tagad šķiet visīstākais teātris — komēdija... Šiem cilvēkiem, un arī jums visiem, es varu atbildēt tikai vienu. Komēdija? Brīnišķīgi! Tas nozīmē, ka Kungs spēlējas ar mums kā tēvs ar saviem bērniem.

Svētajos Rakstos mēs lasām: ludens in orbe terrarum (Sak 8, 31) — es piekopu savas rotaļas Viņa zemes virsū. Viņš spēlējas, bet nekad mūs nepamet, jo tālāk Raksti saka: deliciae meae esse cum filiis hominum (Sak 8, 31) — mans prieks joprojām ir pie cilvēku bērniem. Kungs rotaļājas ar mums! Un, ja kādreiz mums ir sajūta, ka spēlējam teātri, jo jūtamies vienaldzīgi, apātiski, nomākti un mūsos nav nekādas vēlēšanās jel ko darīt; ja pildīt savus pienākumus un censties sasniegt garīgos mērķus, ko esam sev uzstādījuši, mums šķiet pārlieku grūti, ir pienācis laiks apsvērt domu, ka, iespējams, Dievs ar mums spēlējas un gaida, ka mēs šo “komēdiju” pratīsim izspēlēt varonīgi.

Man nav nekas pretim jums atzīties, ka Kungs man ir dāvājis daudz žēlastību, taču, neraugoties uz to, parasti man nākas mazliet piespiesties. Es ievēroju savu garīgās dzīves plānu ne tāpēc, ka man to gribētos darīt, bet gan tādēļ, ka man tas ir jādara — Mīlestības dēļ. “Bet, Tēvs”, kāds varētu teikt, “vai tad ar Dievu drīkst spēlēt teātri? Vai tad tā nav liekulība?” Esi bez bažām — šis ir tavs brīdis, tev ir dota iespēja spēlēt cilvēciskā komēdijā ar dievišķu skatītāju. Nepadodies! Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars vēro šo tavu “komēdiju”; dari visu Dieva mīlestības dēļ; pat ja tas prasa no tevis piepūli — dari to, lai iepriecinātu Viņu.

Būt par Dieva ākstu — tas taču ir brīnišķīgi! Cik gan skaisti ir spēlēt šo lomu mīlestības dēļ, bez jebkāda personīgā gandarījuma, tikai tādēļ, lai iepriecinātu mūsu Dievu Tēvu, kurš spēlējas ar mums! Nostājies Kunga priekšā un saki Viņam: “Man nav ne mazākās vēlēšanās šobrīd to darīt, tomēr es veltīšu šo darbu Tev.” Un no sirds ķeries tam klāt, lai arī pats, iespējams, domā, ka tas, ko dari, ir visīstākā komēdijas spēlēšana. Lai svētīta tāda komēdija! Vari būt drošs — tā nebūs liekulība, jo liekuļiem vajag publiku, kas apbrīnotu viņu priekšnesumu. Turpretim mūsu “komēdijas” vienīgie skatītāji (ļauj man tev to vēlreiz atgādināt) ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars; Vissvētākā Jaunava Marija, Svētais Jāzeps un visi eņģeļi un svētie, kas ir Debesīs. Mūsu iekšējā dzīvē nav citas izrādes kā vien šī: tas ir Kristus, kurš iet garām quasi in occulto (sal. 7, 10)it kā slepeni.


153

Iubilate Deo. Exsultate Deo adiutori nostro, “ (Ps 81, 2) (Mises ievadvārdi) — Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam! Kungs ir mūsu vienīgā palīdzība. Jēzu! Tas, kurš to nesaprot, nepazīst ne mīlestību, ne trūkumu, ne grēku. Es, kas esmu vien nabaga cilvēks, es gan zinu, kas tas ir — grēki, mīlestība un trūkumi. Bet vai jūs arī zināt, kā tas ir — pacelt savu sirdi pie Dieva? Vai jūs zināt, ka dvēsele var nostāties Kunga priekšā, atvērt Viņam savu sirdi un izsūdzēt Viņam savas bēdas? Es tā daru. Es Kungam sūdzos, kad Viņš, piemēram, paņem pie sevis jaunus cilvēkus, kas vēl ilgus gadus būtu varējuši Viņam kalpot un mīlēt Viņu šeit virs zemes, jo es to nesaprotu. Taču šīs manas žēlabas ir paļāvības un uzticēšanās pilnas — es zinu, ka tad, ja es izrautos no Dieva rokas, tūlīt pat sekotu kritiens. Tādēļ es nekavējoties pieņemu Kunga plānus, vienlaicīgi pie sevis lēnām sakot: “Lai notiek un piepildās, un mūžam tiek slavēta un godināta vistaisnīgākā un vismīlošā Dieva griba! Pāri pār visām lietām. Āmen. Āmen.”

Tieši tā mums māca rīkoties Evaņģēlijs — ar šādu svēto viltību, kas ir auglīga apustuliskā darba avots; kas ir mūsu mīlestības un mūsu — Dieva bērnu miera avots un veids, kā mēs mīlestību un mieru varam nodot tālāk visiem cilvēkiem. Tikai tā — pēc dzīves, kuras laikā būsim svētdarījuši savu darbu, meklējot tajā Dieva lietu apslēpto laimi —, mēs beigsim savas dienas Mīlestībā. Mēs rīkosimies ar bērniem tik raksturīgo svēto nekautrību un atteiksimies no kauna, kas patiesībā ir liekulība un kas pieaugušajiem pēc tam, kad tie piedzīvojuši kritienu, neļauj atgriezties pie Tēva.

Es gribētu beigt ar Kunga sveicienu, ko šodien lasām Evaņģēlijā: Pax vobis! Miers jums! Tad mācekļi kļuva līksmi, redzēdami savu Kungu (sal. 20, 19-20), — Kungu, kurš mūs pavada ceļā pie Tēva.


Iepriekšējais Nākamais