Reiz man gadījās dzirdēt kādu nejēgu ciniski izsakāmies, ka izdarītās kļūdas mums tikai liek atkal un atkal iekrist vienā un tai pašā slazdā. Es, turpretim, jums saku, ka apdomīgs cilvēks ikvienu neizdošanos izmanto tam, lai labotos, lai mācītos rīkoties pareizi, lai atjaunotos savā lēmumā kļūt svētam. Centieties, lai jūsu neveiksmes un uzvaras kalpošanā Dievam vienmēr palīdz jums augt mīlestībā un stiprināties jūsu degsmei un aizrautībai neapstāties, pildot savus kristieša un pilsoņa pienākumus un izmantojot savas tiesības, lai ko arī tas prasītu. Drosmīgi, nevairoties nedz no pelnīta pagodinājuma, nedz atbildības; nebaidoties no tā, kā uz to, ka godīgi un uzticīgi cenšamies meklēt vienīgi Dieva godu un cilvēku labumu, reaģēs viltus brāļi.

Tātad, mums ir jābūt apdomīgiem. Kādēļ? Tādēļ, lai būtu taisnīgi, lai izdzīvotu tuvākmīlestību, lai auglīgi kalpotu Dievam un visām dvēselēm. Ne velti apdomība ir tikusi saukta par genitrix virtutum, visu tikumu māti (Sv. Akvīnas Toms, In III Sententiarum, dist. 33, q. 2, a. 5.), un arī auriga virtutum visu labo ieradumu vadītāju. (Sv. Bernards, Sermones in Cantica Canticorum, 49, 5 (PL 183, 1018))