Līdzība par kalpu, kurš bija parādā savam kungam desmit tūkstošus talentu (sal. Mt 18, 24), ļoti labi atspoguļo mūsu stāvokli Dieva priekšā. Arī mēs tāpat kā viņš nevaram atmaksāt to milzu parādu, kas mums ir ar Dievu par daudzajām no Kunga saņemtajām žēlastībām. Turklāt šim parādam mēs esam pievienojuši vēl arī savus personiskos grēkus. Lai arī kā mēs censtos, mums nekad neizdosies atlīdzināt Kungam par visu, ko Viņš mums ir piedevis. Bet cilvēku taisnīguma bezspēcībai pretī nostājas Dieva žēlsirdības bezgalība. Dievs var atlaist mums mūsu parādu un izlīgt ar mums,jo „Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ (Ps 106¹⁰⁵, 1)

Šai līdzībai, kā labi zināt, ir otrā daļa, kas ir krasā pretstatā pirmajai. Kalps, kuram nupat tika atlaists milzīgs parāds, neiežēlojas par savu biedru, kurš tam ir parādā vien simts denāriju. Šai brīdī atklājas viņa sirds zemiskums. No likuma viedokļa raugoties, neviens nevar viņam liegt izmantot savas tiesības un pieprasīt, lai tiek atdota nauda, kas tam ir parādā, tomēr kaut kas mūsos iekšēji saceļas un saka, ka šī neiecietīgā rīcība ir tālu no īstena taisnīguma. Nav taisnīgi, ka tas, pret kuru tikai pirms mirkļa izturējušies ar žēlsirdību un sapratni, neizrāda ne mazumiņu iecietības pret savu parādnieku. Atcerieties, ka taisnīgums neizpaužas tikai kā strikta pienākumu un tiesību ievērošana; tas nav matemātikas uzdevums, kura atrisināšanai pietiek vien ar to, ka zinām, kā saskaitīt un atņemt.