Numuru saraksts

Taču neaizmirstiet, ka būt kopā ar Jēzu nozīmē arī neizbēgami sastapties ar Viņa Krustu. Kad mēs ieliekam sevi Dieva rokās, Viņš bieži vien pieļauj, ka gan iekšēji — savā dvēselē —, gan ārēji — no apkārtējo cilvēku puses —, mums nākas piedzīvot sāpes, vientulību, grūtības, neslavu, apmelojumus un izsmieklu. Tas viss notiek tādēļ, ka Viņš vēlas mūs pārveidot pēc sava attēla un līdzības; tā vārdā Viņš pat pieļauj, ka tiekam saukti par ārprātīgiem un uzskatīti par nelgām.

Ir pienācis laiks iemīlēt pasīvo mortifikāciju — to, kuru neizvēlamies mēs paši, bet kas patvaļīgi parādās mūsu dzīvē reizēm slēptā veidā, citreiz — nekaunīgā atklātībā — tad, kad to nemaz negaidām. Mēdz notikt tā, ka avij trāpa akmeņi, kurus būtu vajadzējis mest uz vilkiem — Kristus sekotājs savā dzīvē pieredz, ka no tiem, kuriem teorētiski vajadzētu viņu mīlēt, viņš saņem pilnīgi pretēju izturēšanos — neuzticēšanos, kas var pāraugt naidīgumā; aizdomas, kas vainagojas ar naidu. Viņš tiek uzlūkots ar bažām it kā būtu melis, jo viņa līdzcilvēki netic iekšējai dzīvei, netic tam, ka iespējams veidot personīgas attiecības ar Dievu; turpretim ar ateistiem un tiem, kuriem Dievs ir vienaldzīgs, šie cilvēki, kas citādi mēdz uzvesties nekaunīgi un rupji, pēkšņi kļūst par pašu laipnības un iecietības iemiesojumu.

Mūsu Kungs var pat pieļaut, ka pret Viņa mācekļiem tiek pavērsts ierocis, kas nekad nedara godu tiem, kas pie tā ķeras, proti, tie ir personīgie apvainojumi, kuros turklāt tiek izmantoti daudzkārt dzirdēti, tendenciozi un noziedzīgi izteikumi, kas ir melīgas plaša mēroga propagandas auglis, jo diemžēl ne jau visiem piemīt labas gaumes un mēra izjūta.

Ņemot to vērā, nav nekāds brīnums, ka apšaubāmu teoloģijas virzienu pārstāvji un vieglprātīgas „gan jau viss būs kārtībā“ morāles atbalstītāji, kā arī tie, kas, sekojot savām iegribām, iesaistās šaubīgās liturģiskās praksēs un atbalsta „hipiju“ stila disciplīnu, kā arī bezatbildīgu valdīšanu, sastopoties ar cilvēkiem, kas runā tikai un vienīgi par Jēzu Kristu, nevilcinās pret viņiem vērst slimīgas greizsirdības jūtas, aizdomas, apmelojumus, viņus apvainot, pazemot, tenkot un izturēties slikti, visādi cenšoties padarīt viņu dzīvi neciešamu.

Tā Jēzus norūda savējo dvēseles, vienlaicīgi tomēr nekad nepārstājot viņiem sniegt iekšēju mieru un prieku — viņi labi saprot, ka pat visus pasaules melus kopā saliekot, ļaunajiem gariem tos neizdosies pataisīt par patiesību. Kristus iegravē savējo sirdīs dzīvu pārliecību, ka viņi atradīs saskaņu un mierinājumu savai dvēselei vienīgi tad, kad nolems pārstāt izmisīgi pēc tās tiekties.

Svētais Krusts

Dedzīga vēlēšanas pielūgt Dievu, ilgas laboties un gandarīt par saviem grēkiem, ciešot klusi un pacietīgi. Jūsu dzīvē piepildīsies Jēzus vārdi: „Kas neņem savu krustu un neseko Man, nav Manis cienīgs.“ (Mt 10, 38) Vienlaicīgi jums šķitīs, ka Kungs ar katru brīdi kļūst aizvien uzstājīgāks. Viņš prasīs laboties un gandarīt, līdz beidzot liks piedzīvot dedzīgas ilgas kopā ar Kristu būt krustā sistam, lai dzīvotu Dievam. (sal. Gal 2, 19, 20) Taču nedrīkstam aizmirst, ka „šo dārgumu mēs glabājam māla traukos,“ kas ir plīstoši un trausli, „lai spēka pārpilnība būtu ne no mums, bet no Dieva.“ (2 Kor 4, 7)

„No visurienes mēs ciešam apspiešanu, bet neesam nomākti; esam trūkumā, bet neesam izmisuši“ vai bez tā, kas mums tiešām ļoti vajadzīgs. „Mēs ciešam vajāšanas, bet neesam atstāti; tiekam satriekti, bet neejam bojā. Mēs vienmēr nesam Jēzus nāves ciešanas savās miesās.“(2 Kor 4, 8-10)

Mēs pat varam iedomāties, ka Kungs mūs neuzklausa; ka viss ir tikai maldi; ka tas, ko mēs dzirdam, ir vienīgi mūsu pašu balss monologs. Mēs varam justies it kā pamatu zem kājām zaudējuši un Dieva pamesti. Un tomēr mums ir pavisam reālas un patiesas bailes no grēka, pat no ikdienišķa grēka. Ar kānaāniešu sievietes neatlaidību mēs līdzīgi viņai pazemīgi metīsimies ceļos, Viņu pielūdzot un saucot: „Kungs, palīdzi man!“ (Mt 15, 25) — mīlestības gaismas uzvarēta, tumsa atkāpies.

Ir pienācis laiks saukt uz Dievu: „Piemini vārdu, ko Tu esi teicis savam kalpam un uz ko Tu man ļāvi cerēt! Tā ir mana ieprieca manās bēdās, jo Tavs vārds mani atspirdzina.“ (Ps 119, 49-50) Mūsu Kungs vēlas, lai mēs pilnībā paļaujamies uz Viņu, lai mēs skaidri redzam, ka bez Viņa neko nespējam darīt (sal. Jņ 15, 5), bet kopā ar Viņu spējam visas lietas. (sal. Flp 4, 12-13) Tādējādi nostiprināsies mūsu lēmums vienmēr staigāt Viņa klātbūtnē. (sal. Ps 119, 168)

Mums pašiem to neapzinoties, Dieva gaisma ielīst mūsos un mūs piepilda nešaubīga pārliecība, ka, ja Radītājs rūpējas par visiem — pat saviem ienaidniekiem —, tad Viņš vēl jo vairāk rūpēsies par saviem draugiem! Mēs esam droši, ka mūs nevar piemeklēt nekāds ļaunums vai grūtības, kas nenāktu mums par labu. Tādēļ prieks un miers tik stipri iesakņojas mūsu garā, ka nekādas pasaulīgas lietas nevar mums tos atņemt, jo pat šajos pārbaudījumu brīžos Kungs vienmēr mums atstāj kaut ko no sevis, kaut ko dievišķu. Mēs slavējam Kungu mūsu Dievu, kurš mūsos ir paveicis šādus izcilus brīnuma darbus (sal. Īj 5, 9); un saprotam, ka Dievs mūs ir radījis spējīgus iemantot neizsīkstošus dārgumus. (sal. Gudr 7, 14)